Pelde jūrā mēnesgaismā vai naksnīga relaksācija vannā ar desmitiem sadegtu sveču un vannas putu mākoņiem. Ūdenim ir terapeitiska ietekme, īpaši, ja diena ir bijusi saspringta.
Iegremdējoties ūdenstilpē tu, iespējams, jūti, kā tas ietekmē ķermeni un prātu. Arī zinātnieki ir pierādījuši, ka regulāra iegremdēšanās siltā ūdenī var sniegt ievērojamu gan fizisko, gan psiholoģisko labsajūtu.
2018. gadā Japānā veiktajā pētījumā atklāts, ka regulāra iegremdēšanās ūdenī, kura temperatūra ir 40 grādi, ievērojami samazina stresu, nogurumu un sāpes, kā arī uzlabo ādas stāvokli. Pētnieki divu nedēļu laikā salīdzināja divas grupas: viena, kas regulāri mazgājās dušā, un otra, kas regulāri vannojās. Uzminiet, kuriem bija labāki rezultāti?
Kādi ir ieguvumi? Publicētājā pētījumā lasāms, ka uzlabojas asinsrite, caur porām izvadās toksīni, uzlabojas vielmaiņa.
Pētījumā secināts, ka plunčāšanās tikai 10 minūtes dienā siltā vannā var mazināt stresa, trauksmes un depresijas simptomus, kā arī vienkārši uzlabot pašsajūtu.
Vēl viens 2020. gadā veiktais pētījums (kas arī veikts Japānā) parādīja, ka regulāras vannošanās samazina sirds slimību un insultu risku. Pētījumi to attiecina uz vannu hemodinamisko efektu jeb efektivitāti, ar kādu asinis tiek sūknētas caur ķermeni.
Papildu fiziskajām priekšrocībām, ko sniedz atpūta vannā, ir arī pozitīva psiholoģiska ietekme. Peldēšanās piedāvā iespēju pavadīt laiku klusumā, vienatnē, jo mēs visi pirms ienācām pasaulē deviņus mēnešus “peldējām” mammas vēderā.
Pirmkārt, vannai ir jābūt tīrai. Kad vannas virsma izmazgāta, ieejiet dušā paši. Šis ieteikums gan ir domāts skeptiķiem, kuri šeit varētu piebilst par “mērcēšanos savos netīrumos”. Aizvien populārāks kļūst uzskats, ka pārāk liela tīrība, pat sterilitāte atņem ādai un organismam aizsargspējas. Kā ir pareizi? Domas dalās.
Kad esi sagatavojis vannu un sevi, piepildi vannu ar ūdeni. Galvenais ir nodrošināt, lai ūdens nebūtu pārāk karsts.
Ja ir termometrs, mēģini iegūt ūdeni, kura temperatūra ir apmēram 40 grādi.
Sveces un aromātiskās ēteriskās eļļas, piemēram, lavandas vai kumelītes var uzlabot relaksāciju ( ir labas arī ādai). Ja esi vannas bumbu vai putu cienītājs, nekautrējieties pievienot tos siltajam ūdenim. Ja meklē iespēju, kas var palīdzēt mazināt muskuļu sāpes pēc treniņa, izmēģini vannā Epsom sāļus, ko var nopirkt pārtikas preču veikalos vai aptiekās.
Var izmantot arī auzu pārslas (tās, ko ēd brokastīs), kā ādu mīkstinošu un nomierinošu piedevu. Izbaudi vannu vismaz 10 minūtes.
Ja mājās vai dzīvoklī nav vannas, nekas. Labā ziņa ir tā, ka duša var būt tikpat relaksējoša kā vanna. Dažas no savām iecienītākajām ēteriskajām eļļām uzpilini dušas grīdai (noteikti uzmanīgi ieej dušā, lai nepaslīdētu, vai izmanto neslīdošu dušas paklājiņu), ieslēdz dušu, lai sāk rasties tvaiki. Tiklīdz viss kļūst nedaudz tveicīgs, pagriez dušu līdz maģiskajai 40 grādu temperatūrai.
Brīdinājums: dažas ēteriskās eļļas var kairināt plaušas, kad tās pārvēršas tvaikā, tāpēc esi piesardzīgs attiecībā uz to, ko izvēlies lietot. Var arī izveidot pats savu ādu mīkstinošu skrubi, izmantojot auzu pārslas vai sāli, cukuru un medu. Protams, var izmantot profesionālos skrubjus, bet skrubi nevajadzētu lietot biežāk kā reizi nedēļā.
Neatkarīgi no tā, kā plāno vannoties vai dušoties siltā ūdenī, pat 10 minūtes dienā var būt ļoti nepieciešamas gan fiziski, gan garīgi. Un vēl viens bonuss - tu esi kails.
Vecākā zināmā pirts arheoloģiskos izrakumos 20. gadsimta sākumā tika atklāta Indas upes ielejā Pakistānā, un tā ir datēta ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Saskaņā ar “National Geographic” pirts atradās uz liela pilskalna un bija svēta vieta. Lielā pirts, kā zināms, ieņēma augstāko pilskalnu pilsētā. Arheologi uzskata, ka peldēšanās un tīrība senajā civilizācijā bija saistīta ar dievbijību.
Tajā pašā laikā mazgāšanās bija reliģisks rituāls Āzijā un Indijā, kur tradīcija tika saistīta ar upju dziednieciskajiem ūdeņiem. Lai gan peldēšanās bija tradīcija Āzijā un Tuvajos Austrumos, grieķi un romieši bija peldēšanās kā atpūtas popularitātes galvenie ieviesēji. Vannas kļuva pieejamas visiem. Gan bagātie, gan nabagie devās uz lielajām romiešu pirtīm, lai attīrītos, atpūstos un socializētos. Grieķu karavīri pēc kaujām devās tvaika pirtī, lai atvieglotu muskuļu sāpes.
Peldēšanās 300. gadā pirms mūsu ēras bija ne tikai socializēšanās veids, bet arī ierasta rutīna nedēļas nogalēs. Sievietes un vīrieši mazgājās kopā. Romiešu pirtīs bija uzņemšanas telpa, kas veda uz trim dažādām vannas istabām, kur bija karsts, silts un auksts ūdens. Pateicoties Krusta kariem, peldēšanās popularitāte izplatījās visā senajā pasaulē.
Kad Romas impērija panīka un publiskā peldēšanās Rietumos izgāja no modes, Bizantijas impērija pārņēma tradīcijas un mainīja pieredzi. Vannas kļuva privātākas un izsmalcinātākas ar sarežģītām mozaīkām uz sienām, kur bieži bija redzamas kailas sievietes peldēšanās laikā. Turku pirtīs nebija aukstā ūdens telpas un bija tikai siltās un karstās vannasistabas.
Daudzas publiskās pirtis izveidojās ap termiskajiem karstajiem avotiem, kas burbuļoja no zemes. Slavenākās ir Ungārijas pirtis, kas joprojām ir publiskas peldvietas mūsdienās. Vēsts par peldēšanās ārstnieciskajiem aspektiem (kā arī slimību un slimību profilaksi) izplatījās lēnām un peldēšanās kļuva par pasaules mēroga parādību.
Pirts kultūra bija tīrības, slimību profilakses, sociālās saiknes un atjaunošanās avots (vismaz līdz brīdim, kad sifiliss kļuva par problēmu Renesanses periodā). 15. gadsimtā publiskajās pirtīs sievietes un vīrieši gāja atsevišķi. Tikai bagātajai elitei savās mājās vai pilīs bija privātas peldvietas.
Slimību izplatīšanās dēļ Eiropas valstīs peldēšanās izgāja no modes, un, kad Amerikas krastos ieradās pirmie eiropiešu kolonisti, viņi uzskatīja, ka pietiek ar regulāru apakšveļas maiņu. Ir pierādījumi, ka Amerikas pamatiedzīvotāji mēģināja pārliecināt kolonistus par pretējo, taču viņi neklausījās. Kolonisti uzskatīja, ka ķermeņa iegremdēšana ūdenī vājina imūnsistēmu.
Noskaņojums par mazgāšanos sāka mainīties 19. gadsimta vidū gan Eiropā, gan Amerikā, kad bažas par holēru kļuva par draudiem. Savukārt ūdens attīrīšana, notekūdeņu apsaimniekošana un iekštelpu santehnika kļuva arvien izplatītāka. Tehnoloģijām pilnveidojoties, peldēšanās kļuva populārāka, un saskaņā ar 1986. gadā publicēto pētījumu, pirmā privātā vanna tika uzstādīta ASV ap 1842. gadu.
