RECENZIJA: Evija Vēbere "Sirdsbūt"

Nupat mūzikas ierakstu veikalos parādījies Evijas Vēberes albums “Sirsdbūt” taustāmā CD formātā – līdz šim tas bija pieejams vien digitāli. Šobrīd tam ir pavisam cita vērtība arī no tā viedokļa, ka albums ieguvis Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu “Zelta mikrofons” alternatīvās un indī mūzikas kategorijā. Pagājušā gada skaļākais iznāciens – pateicoties kopumā visai nīkulīgajam koncertam “Mīlestības vārdā. 18+”, par jauno dziedātāju Eviju Vēberi (un šī koncerta tāmi…) uzzināja pat tie, kuriem latvju mūzikas pēdējā pietura droši vien bija ansambļa “Ornaments” un dziesmas “Puiši, puiši” laikos.

Nevajadzēja piedalīties talantu šovos, nevajadzēja bruņoties ar ietekmīgu šovindustrijas darboņu atbalstu, nevajadzēja absolūto neko - Evija kļuva atpazīstama un pat kaut kādā mērā slavena vienā rāvienā. Pēc minētā koncerta tika novērotas divas galējības: vieni prasīja linča tiesu un gribēja Evijai teju vai uz mūžu aizliegt dziedāt, citi klāstīja, ka nekas tik izcils šajā gadsimtā vēl nav redzēts un dzirdēts. Piemēram, mūzikas žurnālists un dīdžejs Uldis Rudaks portālā Satori.lv bija vēstījis, ka “lielākā veiksme pagājušā gada Latvijas kultūrā - Evija Vēbere kā parādība”, savukārt viņas albumu “Sirdsbūt” vērtējot Uldim dzimuši tādi salīdzinājumi kā “zirnekļa tīkls, sniegpārsliņa un dzīves pavediens var trīcot sacensties trauslumā ar Evijas balsi, kas kopā ar pašas radītajām sintezatoru un trompetes skaņām aizved pasaku valstībā, no kuras negribas atgriezties.” No viena grāvja otrā.

Interesanti, ka Evija Vēbere gluži vai pati uzprasās uz nepatikšanām. Piemēram, viņa tika svītrota no “Zelta mikrofona” debitantu nominācijas, jo pat pati savā CV bija minējusi, ka viņas debijas albums ir 2014. gadā izdotais “Dream Whisper” (tapis kopā ar studiju biedriem Prinča Klausa konservatorijā Groningenā, Nīderlandē), bet vēl pēc gada ar projektu “Howling Owl” (kopā ar serbu bundzinieku Lavu Kovaču) izdots “Dance For Common Sense”- kāpēc tad vispār pieteikties Gada balvas debijai?! “Tā skanējumu sintezēju, albumu producēju, instrumentus iespēlēju un ierakstīju pati, tādēļ - solo albums,” savā pieteikumā vēstījusi Evija. Tas gan. Kopumā deviņi skaņdarbi, iepakoti ļoti interesantā CD kastītē. Pat šajā jomā Evija ir bijusi savdabe.

PAR. Evijas Vēberes daiļradē ir kaut kas suģestējošs. Piemēram, dziesma “Viņi dzīvoja” - līdz nelabumam kaitinošs gabals, taču tas var pamanīties iesēsties ausīs uz visu dienu un dažkārt pat ilgāk. No darbā iekļautā skaņu materiāla pievilcīgākās šķiet dziesmas “Mīlniekiem un visādiem citiem” un “Par sašaurināšanos” (starp citu, burtiski nupat tai tapis arī videoklips), kuras ir tuvākās ierindas klausītāja izpratnei par labu mūziku. Tā arī ir galvenā nianse, kas Eviju atšķir no daudziem citiem - tā nav mūzika, ko viņa izpilda, tā drīzāk ir muzikāla performance vai pat mākslas darbs (kā muzikāla glezna). Neviens taču nemēģina saprast, kāpēc Marks Rotko ir ģeniāls, vienkārši pieņem, ka tā tas ir! Arī Evija Vēbere vienkārši tāda ir, viņa spēlējas ar instrumentiem un balsi, radot savu muzikālo krāsu paleti. Gribiet - pieņemiet, negribiet - kritizējiet.

PRET. Albumu “Sirdsbūt” nav jēgas vērtēt no muzikālā aspekta, jo ne Evijas pēkšņi par dzīvu kļuvušā dārza rūķa balss, ne viņas instrumentu pārvaldības (ne)prasmes, ne kakofoniskais melodiju ritmiskais zīmējums to neļauj likt šādā plauktiņā - ja nu vienīgi “Amorālā psihoze” ir kaut kas vēl utopiskāks. Kā mūzika tā der tikai tam, lai aizgaiņātu mājās pārlieku aizsēdējušos ciemiņus - uzlieciet Vēberes CD, un viesi iespriedīsies šaurajā gaitenī pie drēbju pakaramajiem, jo visi pēkšņi būs atminējušies, ka viņiem mājās ir neatliekamas darīšanas. Lai gan - pietiks ar dziesmu “Zīdtauriņi”. Ja nu vēl kāds kaut ko nav sapratis, tad var uzlikt dziesmu “Atdodamies pērkondārdiem”, un panākumi garantēti.