Relatīvi īsā laikā sākotnēji diez ko nopietni neuztvertā popgrupa “Audiokvartāls” kļuvusi par vērā ņemamu spēlētāju pašmāju mūzikā.
2020. gada martā grupa izdeva savu debijas albumu “Runa nav par naudu” (tās lipīgo tituldziesmu droši vien “uz sitiena” prātā varēs atsaukt ikviens), bet nu klāt otrais studijas lieldarbs ar kopumā 11 dziesmām. Šo sestdien, 11. jūnijā, Ģertrūdes Ielas teātrī plānota tā atrādīšana plašākai auditorijai.
“Šis ir lielākais solo koncerts, ko organizējam, un pirmais, ko organizējam, iztiekot praktiski saviem spēkiem, tāpēc tas ir ļoti liels izaicinājums un ceram, ka beigu iznākums būs acīm un ausīm tīkams, kā arī sanāks piepildīt pilnu zāli,” pauž grupas ģitārists un menedžeris Arnis Ozoliņš. Grupa pastāv aptuveni astoņus gadus.
Albuma ierakstā roku pielikusi arī virkne viesmūziķu, no kuriem pamanāmākie ir Katrīna Dimanta, Marta Ritova un reperis Ods - pamanāmākie, jo viņi palīdzējuši iedziedāt pa vienam gabalam. “Visas 11 dziesmas kopā ved ceļā vai pat ceļojumā no pašām tumšākajām dzīlēm, kad liekas, ka vairs nav kur patverties, līdz pilnīgai laimes pārpilnībai. Tam par godu arī tāds [albuma] nosaukums, kur speciāli izcelts vārds “nav”, jo klausītājs pats var izvēlēties, vai viss tiešām ir slikti vai tomēr nav,” skaidro grupas mūziķi. “Dziesmas rakstītas pandēmijas laikā, tāpēc tās pārsvarā ir par ilgām pēc ceļojumiem, ballītēm, naktsdzīves, kā arī par atmiņām un ilūzijām. Un arī šim laikam, kad iespējas atkal ir plašākas, tās ir ļoti aktuālas.”
PAR. Ir jūtams, ka pie albuma ir profesionāli piestrādāts, tāpēc arī rezultāts ir, kā minimums, cieņu raisošs. Paši labākie gabali - kopdarbs ar Martu Ritovu dziesmā “Es nesaprotu, es nemāku” un “Vai dzīve nav salda?”, kurā sevi diezgan neatpazīstamā ampluā teicami parāda Katrīna Dimanta. Interesanta ir arī dziesma “Pasaule cita”, kā labs vidējais “Audiokvartāla” rādītājs var kalpot “Ļauj man tevi pavadīt”, savukārt romantisko balāžu piekritējiem droši vien patiks “Sorry, mazā”. Tāpat nav ne vainas ievadošajai dziesmai “Viss ir slikti” ar sestdienas rītos daudzus uzrunājošiem vārdiem “bet viss ir slikti, slikti, galva sāp / man dikti slikti, slāpes moka / dikti slikti, kad viss labi būs?”.
PRET. Albumā iekļauto dziesmu stilistiskā un emocionālā daudzveidība aptver tik plašu amplitūdu, ka… nošķebina. Ņemiet kaut vai pirmās trīs dziesmas - mazliet elektronizēto “Viss ir slikti”, sirdi plosošo (vismaz tā iecerēts) “Sorry, mazā” un draisko “Dzīves labākais gads” - nu, kā tās iet kopā?! Absolūti nekā. Šķiet, galvenais albuma motīvs ir “mēs jums varam nospēlēt jebko”, un tā noslēgumā trūkst tikai grupas menedžmenta tālruņa numura un “Līvu” dziesmas “Zīlīte” kaverversijas, lai to varētu uzskatīt par kaut ko līdzīgu prezentācijai vai vizītkartei korporatīvo pasākumu rīkotājiem... Starp patiešām lieliskiem gabaliem ir arī tādi vājmateriāli kā, piemēram, “Padaram”, “Nevaru sagaidīt” un vēl daži - nu, kā tas tā var būt?!