Interesanti ieraudzīt 2024. gadā Moldovā to, ar ko palikusi prātā Latvija kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem vai arī pavisam nesenā pagātnē pirms pēdējās padomju okupācijas laika pieminekļu novākšanas kampaņas.
Novembra sākums ļāva atgriezties Latvijas septembrī gan bez tādām pārmērībām ar siltumu virs klimatiskās normas, kādas meteorologi šogad pie mums atzīmējuši. Ja runājam par ekonomiku, tad banku un to filiāļu, kā arī naudas maiņas punktu skaits Kišiņevā un provincēs vēl lielāks jeb acīs krītošāks nekā Latvijā bija pirms bankas “Baltija” kraha (1995). Vēl citi cilvēku pūļi griežas vāveres ritenī, kur nabadzība dzen tirgoties uz ielām, bet tā tomēr mazproduktīva nodarbe, kas iekonservē nabadzību. Milzīgu slogu valstij uzliek nespēja kontrolēt apmēram 1/10 daļu savas teritorijas, ko aiz seperātistu izkārtnes savākusi Krievija. Moldovai no tās atteikties grūtāk, nekā Latvijai bija atteikties no Abrenes. Ir dzirdēti pieņēmumi par Piedņestras (tīri ģeogrāfiski Aizdņestras, ja raugās no Moldovas jeb tās galvaspilsētas Kišiņevas) likteņa lemšanu Krievijas - Ukrainas kara izbeigšanas noteikumu paketē. Tik mazai valstij kā Moldovai varbūt patiešām atliek vien nogaidīt, kamēr ārēji spēki izšķirs tās iekšējos konfliktos par to, vai iespējams un vai vajag atrisināt tagadējās problēmas ar pievienošanos Eiropas Savienībai vai varbūt tās dalībvalstij Rumānijai.
Moldova atgādina Latviju pagājuša gadsimta 90. gadu sākumā pēc cilvēku skaita uz ielām, kāds Latvijā bija parasts pirms lielajiem izceļošanas viļņiem pēc 1990. un 2008. gada. Tagad tikai valsts vai pilsētu svētkos un citos neikdienišķos apstākļos Latvijā redzami tādi cilvēku pulki, kādi katru dienu sastopami Kišiņevas centrā un arī mazpilsētās, ja tās salīdzina ar Latvijas cilvēktukšajām mazpilsētām. Moldova tagad atgādina Latviju kādreiz, nepretendējot uz tādiem skatiem, kādus zinām no globālā mērogā uzskaitāmām cilvēku savākšanās vietām Maskavā vai Ņujorkā, Pekinā vai Deli.
Lai gan nekādu debesskrāpju Kišiņevā nav, par 4-5 stāviem augstāka padomju laiku apbūve Kišiņevā nekā Rīgā rada ēku kā dzelzsbetona monstru iespaidu. Attiecīgi - daudz vairāk cilvēku dzīvo šajās ēkās un redzami uz ielām, kad viņi no mājām iziet vai tajās atgriežas.
Moldovas statistikas iestāde par iedzīvotāju skaitu šā gada sākumā uzrāda 2,423 miljonus cilvēku. Bez pārjautāšanas šo datu autoriem var tikai minēt, vai šis skaitlis vairāk atbilst mūsu Centrālās statistikas pārvaldes apliecinātajiem 1 871 882 cilvēkiem, kuri tiešam dzīvojot Latvijā, jeb Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes uzturētajā Fizisko personu reģistrā iekļautajiem 2 041 553 cilvēkiem, no kuriem pamanāms skaits uzturas ārzemēs. Moldovas gadījumā jāpārjautā arī tas, ko nozīmē 33,8 tūkstoši km², uz kuriem valsts iedzīvotāji izvietojušies. Proti, 4,2 tūkstošus km² no valsts starptautiski atzītās teritorijas pārvalda Krievijas atbalstīti separātisti. Latvijas Republika no šādām problēmām atkratījusies un savu teritoriju noteikusi 64,6 km² platībā.
Jebkurā Latvijas un Moldovas salīdzinājumā tomēr redzams, šeit mums mazāk cilvēku uz lielākas zemes platības. Interpretēt šo dažādību iespējams pat diametrāli pretēji. No vienas puses, Latvijā vairāk zemes, no kuras kaut ar niecīgiem kapitālieguldījumiem iespējams ievākt tagad aktuālo, tajā skaitā par valūtu eksportējamo energoresursu - krūmu šķeldas ražu. No otras puses, caurmērā daudz blīvākā dzīve Moldovā samazina katra valsts iedzīvotāja izdevumus par ceļu tīkla, sakaru infrastruktūras un ierēdņu aparāta uzturēšanu. Un neesošus izdevumus daudzos gadījumos var pielīdzināt ieņēmumiem.
Pretēji viedokļi iespējami arī par to, cik labi vai slikti ir tas, ka nav ne Latvijā, ne Moldovā dabas resursu (ekskluzīva ģeogrāfiskā novietojuma, unikāla vēsturiskā mantojuma), uz kuru rēķina dzīvot, nelauzot galvas un nevingrinot arī citas ķermeņa daļas iztikas līdzekļu un tālāk aizvien dažādāku vajadzību apmierināšanai atbilstošu ienākumu gūšanai. Latvijai, lūk, ir zeme, kur audzēt krūmus, bet Moldovai - vīnogas un piedevām rozes. Ar šādiem resursiem nevar palaisties slinkumā, bet toties var iegrimt bezcerībā, ka bez sākuma kapitāla naudas vai naudā viegli pārvēršamu resursu veidā ne uzņēmējiem, ne valstij un tās iedzīvotājiem kopumā nekas neizdosies un nav vērts izšķiest spēkus, kaut ko nopietni uzsākot.
Padomju laika mantojumam Latvijā un Moldovā būtu jābūt apmēram vienādam, jo Padomija taču uz šādu izlīdzināšanu tiecās un pastāvēja diezgan ilgi, ja šo ilgumu salīdzina ar cilvēku vidējo mūžu garumu jeb paaudžu nomaiņas tempu. Moldovai gan ir pamats žēloties, ka Padomijas mantojumā tai tikusi lielāka indes porcija nekā dažam citām bijušajām Padomijas “republikām". Runa, protams, ir par nacionālo nesaskaņu pārvēršanu bruņotā cīņā. Tās rezultātā no Moldovas tika atšķelta teritorija, kuras lielumu Latvijas apstākļos varētu iedomāties kā Augšdaugavas novadu (kādreizējā Daugavpils rajonu) un Krāslavas novadu apvienojošu valsti. Tādējādi Moldovas iedzīvotājiem, politiķiem un birokrātijai tika uzgāztas problēmas, kuru apslāpēšana prasījusi spēkus, kas citā situācijā būtu izlietoti sekmīgākai valsts attīstīšanai.
Saimniekošanas rezultātu salīdzināšanai valstu līmenī izmantotais iekšzemes kopprodukts (IKP, faktiskajās cenās) Moldovā izrādās daudz zemāks nekā Latvijā:
| 2016 | 2023 | |
| Latvijā | ||
| IKP miljardos eiro | 24,5 | 39,1 |
| IKP tūkstošos eiro uz 1 iedzīvotāju | 12,5 | 20,8 |
| Moldovā | ||
| IKP miljardos eiro | 7,2 | 13,8* |
| IKP tūkstošos eiro uz 1 iedzīvotāju | 2,5 | 5,4* |
Avots: CSP un BIROUL NAȚIONAL DE STATISTICĂ AL REPUBLICII MOLDOVA
*2022. gada rādītāji
Tālāk pievērsīsimies diviem iemesliem, kāpēc par atskaites punktu šeit izmantots 2016. gads.
Pirmais iemesls ir atklāts 13. novembra burlakstāstā par vairāku Latvijas komercbanku līdzdalību Moldovā nozagta miljarda dolāru slēpšanā, “mazgāšanā” u.tml. Apzagti tika Moldovas noguldītāji bankās un tālāk nodokļu maksātāji, uz kuri rēķina valsts vairāk vai mazāk kompensēja noguldītājiem nodarītos zaudējumus. Šādā situācijā moldāvi izgāja protesta demonstrācijās un piespieda valsti mainīt valsts augstākās amatpersonas, izraisot bažas, ka tas novedīs līdz varas nonākšanai pie Krievijas ielikteņiem. Savu rēķinu kārtošanā iegrimušie moldāvi Latvijai nepievērsās, bet starpvalstu attiecību un orgānu līmenī tika fiksēta saistība starp protesta demonstrācijām Moldovā un pret komercbankām pārāk pielaidīgo politiku Latvijā. Šī iemesla dēļ Latvijā kopš 2016. gada tika iekustinātas pārmaiņas. Tās tagad zināmas kā banku “kapitālais remonts”, pēc kura bankas Latvijā vairāk līdzinās vietējo bezskaidrās naudas norēķinu apkalpošanas centriem nekā bankām. Šādām pārmaiņām ir liela ietekme uz Latvijas tautsaimniecību. Tās fasādes pusē viss it kā kārtībā, jo statistiķi taču apliecina IKP pieaugumu ne tikai faktiskajās, bet arī salīdzināmās cenās, taču politiķi un valsts aparāts kopumā sajūt kaut ko nelabu. Tāpēc valsts amatpersonas prasa no bankām, lai tās atgriežas līdz 2016. gadam piekoptajā darba ritmā, lai gan tas neiespējami atbilstoši Latvijas tagadējiem likumiem, kurus grozīt vai atklāti nepildīt šīs pašas amatpersonas neuzdrošinās.
Moldovā, toties, finanšu pakalpojumu sistēma eksponē sevi tā, kā Latvijā līdz pagājušā gadsimta 90. gadu vidum, kad ilūzijas par naudas daudzuma pieaugumu proporcionāli naudas grozīšanas intensitātei sagrāva bankas “Baltija” krahs. Runa nav par tikai vienu banku, bet par saimniekošanas veidu, ko šī banka simbolizēja kā jaudīgākā starp bankām un ieguldījumus piesaistošajām firmām bez oficiāli noformēta banku statusa. Moldovā, tajā skaitā arī ārpus Kišiņevas, redzētais banku, bankomātu, naudas maiņas punktu un arī kredītu reklāmu (to latviskās versijas atmiņā no mūsu “treknajiem gadiem” 2004.-2008.) daudzums liecina, ka kaut kā taču šīs iestādes sevi atpelna, lai gan rodas šaubas, vai tik uzmācīga finanšu sektora rosīšanās ir optimāla tautsaimniecības izaugsmei.
Ar kaulainu aci skatoties, finanšu sektoru var pielīdzināt ielu tirgotājiem, kuru Kišiņevas centrā acīm redzami vairāk nekā pircēju. Tomēr šie pārdevēji no kaut kā pārtiek un kaut kādu iemeslu dēļ uzskata dažu lietotu apģērbu/apavu/rotaļlietu piedāvāšanu pircējiem par pareizāko laika un spēka izmantošanas veidu.
Otrais iemesls dažu Latvijas un Moldovas datu salīdzināšanai kopš 2016. gada ir aizdomīgā un arī bēdīgā līdzība starp demogrāfiskajiem rādītājiem, kurus rezumē jaundzimušo skaita samazinājums:
| 2016 | 2023 | Izmaiņas procentos | |
| Latvijā | 21 968 | 14 490 | -34,1 |
| Moldovā | 39 640 | 24 033 | -39,4 |
Avots: CSP un BIROUL NAȚIONAL DE STATISTICĂ AL REPUBLICII MOLDOVA
2016. gads Latvijā bija pavērsiena punkts, pēc kura dzimstības radītāji no svārstībām pārgāja tik straujā kritumā, ka Latvijas tagadējo iedzīvotāju kopuma izzušana Latvijā ir pāris paaudžu nomaiņu attālumā. Te jāskaita ne cilvēku mūža ilgums 60-70 gadu garumā, bet divreiz pa divdesmit gadiem kā dabas atvēlētu laiku bērnu radīšanai populācijas uzturēšanai nozīmīgā skaitā.
Bez Moldovas iedzīvotāju ataudzes daudzgadu ritmu izpētes aprobežosimies ar secinājumiem, ka arī moldāvu tautā un uz tās pamata radītajā valstī notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas. Moldova ar pagājušajā gadā 24 033 dzimušajiem un 33 733 mirušajiem ir nobriedusi Eiropas Savienībai, kur līdzīgas attiecības starp dzimušajiem un mirušajiem ir norma.
Jāatzīmē tomēr moldāvu iepriekšējo paaudžu veikums, kura dēļ bērnu un jauniešu Moldovā šobrīd vairāk nekā Latvijā. Abu valstu statistikas iestāžu datubāzēs kā viens un tas pats rādītājs atradās bērnu skaits vecumā no nulles līdz 14 gadiem 2023. gada sākumā - 435 363 pret 300 447 par labu Moldovai. Pusotru reizi lielāks potenciālo vecāku skaits radīs vairāk pēcnācēju nekā mazāks potenciālo vecāku skaits utt. vairākas paaudzes uz priekšu. Šādas izredzes, kā arī kompaktāks izvietojums mazākā teritorijā (pamatteritorijā, nesalīdzinot diasporas ārzemēs), paildzinās moldāvu tautas pastāvēšanu līdz tik tālai nākotnē, ka to daudz grūtāk saskatīt nekā Latvijas iedzīvotāju kopumam atlikušo nākotni.
