RECENZIJA: Megadeth “The Sick, The Dying... And The Dead!”  

Amerikāņu trešmetāla “lielā četrinieka” (The Big 4) pārstāvju “Megadeth” pēc skaita 16. studijas albuma radīšanas process šoreiz bija apvīts ar skaļiem skandāliem, uz kuru fona bez lielas ievērības palika fakts, ka šis ir pirmais lieldarbs, kuru Deiva Masteina brigāde ierakstījusi ar bundzinieku Dirku Verbūrenu (viņš sastāvam pievienojās 2016. gadā), kurš, cita starpā, piedalījies arī Latvijas smagmūzikas projekta “Pulse Of Nebulae” (tā līderis ir pašmāju aprindās pazīstamais Mārtiņš Platais) 2017. gadā izdotā šāda pat nosaukuma albuma ierakstā.

Nu jā, bet par skandāliem. Tie saistās ar Masteina ilggadējā ieroču biedra, basģitārista Deivida Elefsona (viņš grupā spēlēja no 1983. - 2002. gadam un no 2010. - 2021. gada maijam) seksa skandālu, ja vien tā to var nosaukt. Niansēs neiedziļinoties, Elefsons bija telefoniski nosūtījis kādai sev pazīstamai meitenei video, kurā… hmmm… strādā ar sevi. Video kaut kādā mistiskā veidā, kā jau tas šajā interneta laikmetā bieži gadās, tika nopludināts sabiedrības apskatei. Lai gan meitene sūdzības necēla un pat uzsvēra, ka viņai nav nekādu pretenziju, uz šī video saņemšanas brīdi viņa it kā bijusi nepilngadīga, bet, ko tas nozīmē politkorektajā Amerikā, šķiet nevienam nav jāstāsta… Beigu galā, lai nekaitētu grupas reputācijai, turklāt vēl topošā albuma izdošanas priekšvakarā, Masteins bija spiests kolēģi atlaist. Jau tas no nīgrā rudmaša, kurš pats nebūt nav labas uzvedības etalons, fanu acīs bija diezgan neglīts gājiens, bet turpinājumā viņš sadomāja arī atteikties no jau ierakstītajām Elefsona basa partijām. No jauna tās ierakstīt studijā tika lūgts Stīvs Di Džordžio (spēlējis tādās supergrupās kā “Sadus”, “Death”, “Autopsy”, “Testament” un daudzās citās), savukārt pašlaik kā “Megadeth” štata basists pieņemts Džeimss Lomenzo, kurš šos pienākumus jau pildīja no 2006. - 2010. gadam.

Taču arī tas vēl nav viss. Pēc grupas vēsturē pirmās “Grammy” balvas par albumu “Dystopia” (2016) saņemšanas vispār nebija pārliecības, ka “Megadeth” turpinās pastāvēt - 2019. gadā Masteins paziņoja, ka viņam atklāts rīkles (tātad būtībā balsenes) vēzis…

Un tomēr - izgājis spēcīgas terapijas kursu, Masteins jau pēc gada varēja ziņot, ka ir “100% no vēža brīva teritorija”, atkal pierādot, ka viņam ir dzīvību vairāk nekā kaķim. Jāatgādina, ka savulaik “Megadeth” darbība tika uz vairākiem gadiem apturēta, kad Masteins bija nogulējis (it kā dzērumā) rokas nervu tā, ka tās pirksti bija zaudējuši kustīgumu un nācās ilgi un sūri strādāt pie to funkcionalitātes atgūšanas.

Par pašu albumu. Kopumā tajā iekļauts ducis kompozīciju, tostarp “Night Stalkers”, kuras ierakstā piedalījies reperis Ice-T kā acīmredzama nodeva šā brīža mūzikas tendencēm. Limitētajā versijā klāt nāk vēl divi skaņdarbi: grupas “Dead Kennedys” dziesmas “Police Truck” kaverversija un “This Planet’s On Fire (Burn In Hell)”, kas iekļauta Semija Hagara 1979. gadā izdotajā albumā “Street Machine”, un ko jaunajā versijā kopā ar “Megadeth” izpilda arī pats Hagars. Pirmie skaņu fragmenti no jaunā albuma tika publicēti jau 2018. gada novembrī, taču, zinot visu iepriekš minēto (plus vēl arī pandēmija), nav nekāds brīnums, ka darbs krietni ieildzis. Albuma tematika - šoreiz Masteins ieslīdzis dažādu epidēmiju un pandēmiju apcerējumos, sākot no mēra Eiropā pašā 14. gadsimta sākumā un aizdiskutējoties līdz pat “The Dogs Of Chernobyl”, kas veltīta Černobiļas AES katastrofas zonā atstātajiem mājdzīvniekiem. Nu jā, dziedāt par “Megadeth” tik ierasto kara tēmu šobrīd būtu riskanti… Rietumu kritiķu atsauksmes - stabilas četras zvaigznes. No komerciālā viedokļa - “The Sick…” ir pirmais (!) albums “Megadeth” vēsturē, kas ieticis Britu salu Top 3 (“Countdown To Extinction” savulaik bija piektais, bet “Youthanasia” - sestajā ailē), arī Amerikā albums nupat debitējis trešajā vietā.

PAR. Ja par “Dystopia” Masteinam tika pasniegts “Grammy” patafons, tad par jauno albumu šādai balvai viņam vajadzētu tikt ar garantiju - jaunais garadarbs vērtējams kaut solīti, bet varbūt pat vairākus soļus, taču augstāk. Katra dziesma ir teicami nostrādāta gan no kompozicionālā, gan tekstuālā vēstījuma, gan instrumentālā viedokļa, bet īpaši uzteicami ir singlu videoklipi (tas gan uz plati neattiecas), no kuriem katrs skatāms kā mākslas īsfilma. Masteins pierāda, ka tehniskā izpildījuma ziņā ne velti tiek uzskatīts par vienu no smagās mūzikas pasaulē ātrākajiem ģitāristiem un šajā jomā teicami viņam piepalīdz Kiko Loreiro, basģitārista darbu labi paveicis Di Džordžio un arī Verbūrens klapē uz velna paraušanu.

Par dziesmām. Top 3 jeb goda pjedestāls tā kā būtu skaidrs, tikai secība gan ir diskutējama - uz tā ceļamas nežēlīgā “Night Stalkers” (kam te vajadzīgs Ice-T, nav saprotams, taču laimīgā kārtā viņš absolūti netraucē), kareivīgā “Soldiers On!” (beigas gan glupas…) un zibensātrā “We’ll Be Back” (perfekts albuma noslēgums). Atzīmējama ir arī tituldziesma ar savu nogalinošo vēstījumu jau tās nosaukumā, tāpat arī ar otro numuru albumā iekļautā “Life In Hell”, noteikti arī tipiski “megadetiskā” “Killing Time”. Apskatniekam vēl nez kāpēc prātā aizķērās arī “Celebutante”, kam gan objektīva izskaidrojuma nav. Rezumējot: “Megadeth” fani noteikti nebūs vīlušies.

PRET. Ja katrs singls atsevišķi klausāms (un klips skatāms) ar atvērtu muti, tad viss albums kopumā mazliet nogurdina. Noteikti neizvēlieties “deluxe” versiju, jo abi “kaveri” totāli nojauc kopējo konceptu, kas eleganti noslēdzas ar “We’ll Be Back”, arī stilistiski tie krīt ārā no konteksta. “Megadeth” nemīlētāji parasti smīkņājot norāda, ka Masteinam ir reti kretīniska balss, un tur viņiem zināmā mērā ir taisnība, bet - kādu nu metāldieviņš to dziedamo devis, ar tādu jāiztiek (jādzied)…