Džons Maikls Osborns, viņš arī Ozijs, pilnā vārdā Ozijs Osborns, viņš arī Tumsas Princis (Prince Of Darkness). Viņam 3. decembrī apritēs 74 gadi un nav šaubu, ka apritēs, jo Ozijs ir nemirstīgs. Nupat viņš laidis klajā savu pēc skaita 13. soloalbumu, atkal liekot par sevi skaļi runāt visai mūzikas pasaulei un atkal iekarojot prestižāko topu tabulas.
“Patient Number 9” producējis Endrjū Votss - tas pats vīrs, kurš pirms diviem gadiem lipināja kopā Ozija iepriekšējo studijas ripuli “Ordinary Man”. Kopumā 13 skaņdarbi stundas garumā, un to ieskaņošanā Ozijam ir palīdzējuši tik augsta ranga mūzikas pasaules slavenības, ka nenosaukt tos visus būtu apgrēcība - ģitārists Džošs Homme (“Queens Of The Stone Age” u.c. projekti), basģitāristi Robs Truhiljo (“Metallica”), Dafs Makkegans (“Guns’ N Roses”) un Kriss Čeinijs (“Jane’s Addiction” u.c.), bundzinieki Čads Smits (“Red Hot Chilli Peppers”) un, lai viņam vieglas smiltis, Teilors Houkinss (“Foo Fighters”). Turklāt tie ir tikai neredzamās frontes jeb studijas mūziķi, bet atsevišķās dziesmās savu artavu ieguldījusi vēl vesela virkne ne mazāk spilgtu vīru - Ozija ilggadējais ieroču biedrs Zaks Vailds (“Black Label Society”), viņa partneris “Black Sabbath” rindās Tonijs Aiommi, Deivs Navarro (“Jane’s Addiction”), ģeniālais Maiks Makrīdijs (“Pearl Jam”) un pat Ēriks Kleptons un Džefs Beks! Par stilistisko ievirzi laikam nevienam nekas nav jāsaka - Ozijs ir Ozijs.
“Neskatoties uz to, ka esam neskaitāmas reizes dzirdējuši, ka Ozijs šobrīd aizvada mūža un karjeras pēdējos elpas vilcienus, “Patient Number 9” nekādā gadījumā neskan tā, ka to būtu radījis cilvēks, kas vienkārši turpina dzīvot sev atvēlēto laiku. Tieši otrādi - tas skan tā, it kā Tumsas Princis būtu nolēmis atlaist pēc pilnas programmas, turklāt kopā ar veselu baru savu draugu, un kas, pats dīvainākais, ar no jauna iegūtām mākslinieciskajām ambīcijām,” raksta “Louder Sound”, dodot šim albumam četras zvaigznītes no piecām. Ļoti precīzs raksturojums.
PAR. “Uzmanību, izraisa atkarību!” - šādai uzlīmītei vajadzētu greznot Ozija jauno CD, jo ar katru noklausīšanās reizi no tā tiešām ir aizvien grūtāk atrauties. Pat grūti izlemt, kuru dziesmu kronēt kā pašu labāko. Atšķirībā no iepriekšējā Osborna albuma, kad kopdarbs ar klasiķi bija diezgan katastrofāls (tas par kopā ar Eltonu Džonu ierakstīto balādi “Ordinary Man”), šoreiz viena no pirmajām dziesmām, aiz kuras “aizķeras auss”, ir kopā ar Ēriku Kleptonu ierakstītā un ar atmiņā paliekošu piedziedājumu apveltītā “One Of Those Days”. Tāpat “jumtu rauj” monumentāli “sabatiskais” kopdarbs ar Aiommi dziesmā “Degradation Rules”, kam papildus plusu piedod tas, ka pie komponēšanas piedalījies arī Truhiljo. Vēl noteikti jāatzīmē vismaz daži gabali no tiem, kas tapuši kopā ar Vaildu (tādu ir četri), un kurus Zaks padarījis īpašus ar savu ar kādu citu grūti sajaucamo ģitāras skanējumu - piemēram, enerģisko “Parasite”, sarežģīto “Mr. Darkness” un/vai lēnīgo “Nothing Feels Right”. Protams, nav peļama arī tituldziesma (kopā ar Džefu Beku) un Makrīdija benefice dziesmā “Immortal”, taču tā var minēt teju visas dziesmas.
PRET. Klausoties šo Osborna darbu fonā un paralēli darot citus darbus, pirmais iespaids var būt mānīgs - ko, tas bija viss, nevienas prātā paliekošas dziesmas?! Nē, te tās ir, tikai jāieklausās. Tiesa, nevar nepiekrist dažiem Rietumu mūzikas kritiķiem, ka “Patient Number 9” ir pārlieku iestiepts garumā - pulvera sacerēt 13 labas dziesmas vecajam zēnam tomēr nav pieticis…