Janvāra un februāra mijā Vestarda Šimkus fani piedzīvoja sengaidītu notikumu – harismātiskā pianista solokoncertus Hermaņa Brauna fonda ciklā Listomānija, kas veltīts izcilā ungāru komponista divsimtajai jubilejai.
Kopumā ciklā plānots 21 koncerts, bet Vestards Šimkus tajā ieguldījis nozīmīgu artavu – soloprogramma izvērtās par krāsainu un daudzveidīgu muzikālu piedzīvojumu, kas vēlreiz apliecināja mākslinieka degsmi un aizraujošo virtuozitāti, kas pasniegta zināma profesionālā brieduma mērcē.
Pilnā zāle gan sākotnēji plānotajā vienīgajā, gan vēlāk izsludinātajā papildkoncertā parādīja neapstrīdamu faktu – Vestards Šimkus pie Latvijas pianisma debesīm ir zvaigzne numur viens. Solokoncerta harmonijas atslēga bija absolūti brīvās iespējas solista pašizpausmei, kas koncertos ar orķestri nereti rada spilgtu individualitāšu sadursmi un varbūt pat nesaskaņas interpretācijas jautājumos. Šeit bija tikai Vestards, klavieres askētiskā starmeša gaismā un elpu aizturējusi zāle. Un, jā, vēl arī Ferenca Lista ģēnijs, daudzu izcilu pianistu mērķis un izaicinājums. Šķiet, īpaši tuvs arī Vestardam jau no agras jaunības, kad vienubrīd talantīgais jaunais pianists matu griezuma dēļ pat vizuāli tika salīdzināts ar izcilo romantisma meistaru.
Vestarda Šimkus azartiskums tehniski sarežģītā repertuārā katrreiz līdzinās olimpiskā rekorda labošanai par kādu centimetru, minūti vai gramu, taču tikpat strauji šis hameleons maina krāsu, lai atklātu ģeniālo vienkārši piesātinātā melodismā. Viņa spēle ir vienreizīgi izteiksmīgs dzejas lasījums vai baleta numurs, kurā aiz graciozajām piruetēm neskalojas acīm redzami grūtuma sviedri. Ja vajadzētu sniegt uzvedības recepti Šimkus solokoncerta apmeklētājiem, tajā būtu viens vārds – baudīt. Un, par spīti tam, ka nereti mūziku vislabāk baudīt aizvērtām acīm, šajā gadījumā efektīga ilustrācija būtu bijusi pianista roku filmprojekcija uz skatuves dibensienas, jo Lista – šā pianisma Paganīni – partitūrās tas ir ko vērts kā atsevišķa māksla. Starp citu, vai zinājāt, ka milzīga daļa Lista skaņdarbu ir klausītājiem mazpazīstami tieši savas velnišķīgās tehniskās sarežģītības dēļ? Šķiet, abi šie ģēniji patiesi iedvesmo Vestardu Šimkus arī ar savu teatrālo uzstāšanās manieri, ko mūsdienās droši vien dēvētu par šovu.
Ar īstena listomāna vērienu Šimkus atklāja repertuāra pērles – si minora balādi, bagateli bez tonalitātes, sonātifantāziju Pēc Dantes lasījuma un izjustos trīs Petrarkas sonetus no Ceļotāja albuma, noslēdzot programmu ar labi zināmo un ļoti kolorīto Spāņu rapsodiju. Plus piedevās mazliet asprātīgas dzirksts caur trakulīgu Lista koncertetīdi un Rūķīšu rotaļām, melodiskuma un jūtu kvintesence hrestomātiskajā noktirnē Mīlas sapnis, sasniedzot stāvovāciju izsauktu trīs piedevu rekordu. Eleganti no A līdz Z, pabarojot gan izsmalcinātus mūzikas gardēžus, gan tos, kas labprātāk klausās populārus opusus.