Vestards Šimkus: Iekšēji esmu trauksmains cilvēks

© Foto: Dmitrijs Šuļžics/MN

“Mēs dzīvojam ātrgaitas vilcienā, bet tikai daži no mums cenšas uzzināt un saprast, uz kurieni šis ātrgaitas vilciensdodas un kāda ir gala stacija šim ceļojumam. Es par šo gala staciju domāju ļoti daudz,” saka pianists un komponists Vestards Šimkus, kurš disciplīnas patieso cenu iepazina jau deviņu gadu vecumā.

No tā brīža ir pagājuši 30 gadi. Tie paši gadi, kas dienu no dienas mūziķim liek celt latiņu no jauna, jo, kā viņš pats secina, katru dienu var spēlēt labāk un labāk.

Intervijas sākums, šeit

Atskatoties uz pagātni, kas tev pašam palīdz doties uz priekšu? Vai tu neskaties uz pagātni?

Es skatos tikai pagātnē. Esmu pilnībā uz pagātni orientēts cilvēks. Es sevi dēvēju par konservatīvu cilvēku, kam svarīgas ir tieši pagātnē daudz atzītākas un sabiedrībā kādreiz svarīgākas vērtības, kuras šodien, manuprāt, ir noniecinātas un aizmirstas. Man ir ļoti svarīgi pie tām atkal tverties un atgriezties, lai tās iedzīvinātu tagadnē un nākotnē, bet nākotne vēl neeksistē. Tagadne acu mirklī pārvēršas par pagātni. Tātad eksistē tikai pagātne.

Tu nedzīvo - šeit un tagad?

Nekādā gadījumā. Gan sevi, gan mūziku, ko spēlēju, redzu kontekstā ar to, kas ir bijis, cenšoties just atbildību nākotnes priekšā.

Foto: Jānis Porietis

Tas, kas ir šobrīd, vispār nav, jo tas, ko es tikko pateicu, jau ir pagātne. Tad par kādu tagadni mēs varam runāt? Es zinu, ka mūsdienās ir ļoti populāri stāstīt, ka ir svarīgi koncentrēties uz to, kas ir šeit un tagad, ka tieši tā ir miera un laimes atslēga. Manuprāt, tā ir diezgan muļķīga pieeja dzīvei, jo, koncentrējoties tikai uz to, kas ir šeit un tagad, mēs zaudējam konteksta izjūtu. Zaudējot konteksta izjūtu mēs zaudējam atbildības izjūtu - gan pagātnes, mūsu senču priekšā, gan nākotnes - mūsu pēcteču priekšā. Bez šā konteksta trūkst mērķu dzīvē, kā arī samazinās mūsu spēja pieņemt apdomīgus lēmumus.

Ja tu koncentrējies tikai uz to, kas ir šeit un tagad, tad par kādu mērķi un atbildību mēs varam runāt. Mēs darām šobrīd to, kas mums ienāk prātā. Šobrīd es tā jūtos un es tā daru. Tas ir ne tikai bērnišķīgi, bet tas ir, manuprāt, necilvēciski.

Cilvēkam - vienīgajam no visas radības - ir dots gan saprāts, gan atmiņa, kas ir jāliek lietā, lai izdarītu secinājumus par pagātni un domātu par nākotni. Pretējā gadījumā mēs esam kaut kas zemāks par cilvēkiem.

Kā pats nonāci pie atbildes! Tu daudz lasi, vai ne?

Ikdienā es ļoti daudz lasu, jā. Es daudz, daudz lasu. Daudzus gadus un katru dienu. Iekšēji no dabas esmu trauksmains cilvēks. Es to uz āru neizrādu, bet daba mani ir tādu radījusi, ka iekšēji manī kaut kas it kā trīsuļo. Vienīgais, kas spēj mani nomierināt, ir grāmatu lasīšana, grāmatu lasīšanas process. Protams, rūpīgi izvēlos, ko lasīt. Es nelasu visu pēc kārtas. Lasu to, kas ir vērtīgs, to, kas var mani bagātināt un palīdzēt man kaut ko saprast par šo pasauli un dzīvi. Taču pats lasīšanas process man fiziski ir nepieciešams.

Foto: Dmitrijs Šuļžics/MN

Ticu, ka lasīšana palīdz arī skatuvei, jo tā bagātina valodu.

Lasīšana vispār nāk par labu cilvēkam. Uz skatuves es ļoti bieži stāstu par mūziku, ko tūlīt spēlēšu. Tikai grāmatu lasīšana palīdz prasmei noformulēt savu domu saprotamos teikumos. Jau bērnībā sapratu, ka grāmatu lasīšana, kā arī izlasītā materiāla pārdomāšana un pārrunāšana ir svarīga un interesanta lieta, jo mana mamma, būdama dzejniece un filozofe, agri iemācīja man lasīt un allaž mudināja un palīdzēja izlasīto arvien labāk izprast.

Tas ir viegli vai grūti, ja ģimenē ir vairāki talanti, piemēram, tava māsa Aurēlija arī ir pianiste.

Sāksim ar to, ka talants ir ikvienam cilvēkam. Ikvienā ģimenē ir talantīgi cilvēki. Cits jautājums ir, ko viņi ar šo dabas doto talantu dara: vai viņi to attīsta?

Esmu piedzimis ģimenē, kurā ir ļoti talantīgi cilvēki. Tētis - Gunārs Šimkus - savulaik ir bijis izcils rokmūziķis, mamma - Iveta Šimkus - ir lieliska dzejniece. Mana sieva - Elīna - ir žilbinoša dziedātāja un mana māsa - Aurēlija - ir brīnišķīga, augstākās klases pianiste, kurai šobrīd labi veicas karjerā.

Tā kā māsa arī spēlē klavieres, es viņai nekad neliedzu savu palīdzību un padomu dažādos profesionālos jautājumos vēl tagad. Dažreiz viņa man palūdz, lai parādu kādus īpašus vingrinājumus, kā arī vienkārši viņu paklausīties. Tas ir brīnišķīgi, ka vienas ģimenes ietvaros, visi cilvēki labi saprot to, ar ko tas otrs nodarbojas, jo paši ir aktīvi, radoši cilvēki, līdz ar to, man ir grūti salīdzināt, kā tas ir, kad tas tā nav. Un es to nekad neesmu izjutis kā slogu vai kādu apgrūtinājumu, vai ko negatīvu.

Ir ļoti svarīgi, ka otrs saprot, ka tas, ko tu dari prasa noteikta veida upurus - laika upurus, enerģijas upurus. Svarīgi, ka otrs konkrēto profesiju saprot un atbalsta manus pūliņus tajā.

Foto: privātais arhīvs

Kā tas vispār ir - piedzimt ģimenē ar uzvārdu? Reizēm no zināmu vecāku atvasēm prasa vairāk.

Es nezinu, jo, kad es piedzimu savu vecāku ģimenē, tad es nezināju, ka tētis kādreiz ir bijis slavens mūziķis, viņš par to man arī īpaši daudz nestāstīja. Bērnībā šīs domas man nebija aktuālas.

Vai, augot lielākam, tev neradās vēlme uzzināt?

Jā, protams. Es gribēju vairāk par to uzzināt, bet tētis maz stāstīja par to laiku. Nebija arī nekādu ierakstu no tiem laikiem, nekādu materiālu. Tās bija 1960. gadu beigas, kad tētis dibināja Latvijā pirmo progresīvā roka grupu “Katedrāle”. Tas bija kaut kas leģendārs, ko daudzi cilvēki vēl šodien atceras. Taču ierakstu nebija un es nevarēju gūt priekšstatu. Tikai salīdzinoši nesen pirms 10 gadiem vairākas dziesmas tika vēlreiz ieskaņotas studijā, ņemot vērā tā laika aranžējumus. Tad es beidzot dzirdēju, kas tā ir par mūziku. Un tad es sapratu, ko tētis manā bērnībā uz ģitāras klusi strinkšķinājis. Tā bija mūzika, ko viņš kādreiz rakstīja.Tieši tās ir manas pirmās atmiņas par mūziku, pirms es pats sāku spēlēt klavieres, tie bija 3 vai 4 gadi. Tas ir, ko es esmu sevī uzsūcis neapzinoties.

Iedomājies, kā tagad ir taviem bērniem? Viņi arī dzird.

Jā, bet pagaidām viņi nav izrādījuši īpašu sajūsmu par vingrināšanās procesu, jo parasti es vingrinos vakarā, kad viņiem ir jāiet gulēt. Tajā pašā laikā viņi jau tagad redz, ka vingrināšanās paņem lielu darbu, ka tas ir grūti. Piemēram, mans dēliņš, kuram ir 6 gadi, ir nokonstatējis, ka tas ir pārāk grūti, bet es esmu arī pamanījis, ka viņam ļoti patīk klausīties simfonisko mūziku.

Mēs varam klausīties mūziku mašīnā kādu stundu no vietas, kaut kur braucot. Esam bijuši arī koncertos, kur spēlē orķestris, viņam ļoti patīk orķestra skanējums, šāda veida mūzika. Arī ikdienā viņš vienkārši man palūdz: “Tēti, uzliec kaut ko no tā komponista, tad no cita.”

Viņš jau zina komponistus!

Foto: privātais arhīvs

Jā, viņam ir arī iemīļotāko skaņdarbu tops. Tādā ziņā - viss ir nopietni, un tas mani priecē visvairāk. Esmu novērojis viņā sajūsmu par mūzikas klausīšanos. Šo spēju - mūziku dzirdēt kā vērtību, kā aizraujošu stāstu.

Savukārt meitiņai ir vēl tikai 2 gadi, taču esam pamanījuši, ka viņai ļoti patīk savā nodabā ilgi un neatlaidīgi dungot kādā „savā” valodā, kā arī pieiet pie klavierēm un iztēloties, ka viņa no grāmatas dzied, pati sevi pavadīdama ar klavierspēli. To gan viņa mēdz uzreiz pārtraukt, tiklīdz kāds no mums ienāk istabā.

Tu arī komponē mūziku.

Foto: Jānis Porietis

Jā, es ne tikai izpildu, bet arī pats radu mūziku, es komponēju. Kopš 20. gadsimta vidus klasiskā žanra mūziķis lielākoties vairs nav vienlaikus gan izpildītājs, gan autors. Ir vai nu tikai izpildītājs, vai tikai komponists. Pārsvarā šīs divas profesijas nepārklājas vienas personas ietvaros, kas patiesībā ir slikti. Tas ir kaut kas uz vēstures fona ļoti jauns un īslaicīgs, jo gadsimtiem ilgi mūziķis ir bijis tas, kurš rada, un tas, kurš arī izpilda mūziku.

Ja mēs atskatāmies pasaules vēsturē, tad visi izcilie komponisti ir bijuši lieliski mākslinieki, kas paši savu mūziku izpildīja, taču tā ir tradīcija, kas diemžēl pazudusi.

Manuprāt, tā ir mērķtiecīgi nogalināta, izveidojoties šauras specifikas ekspertu kultūrai.

Es saprotu, ko ar šo saki, bet komponēt, manuprāt, to nevar visi, lai arī varbūt vēlas.

Foto: Jānis Porietis

Komponēt nevar visi, taču tas, ka mūsdienās ir tik maz izpildītāju, kas komponē... Ir acīm redzami, ka kaut kas ir mainījies, jo agrāk tas tā nebija.

Man pašam vienmēr ir bijusi gluži pretēja vēlme - meklēt saiknes starp dažādām mūzikas jomām, starp dažādiem mūzikas žanriem, dažādiem laikmetiem mūzikā.

Savas koncertprogrammas es nereti veidoju tā, ka tajās skan kaut kas ļoti sen sakomponēts, kaut kas salīdzinoši nesen sakomponēts un kaut kas manis paša rakstīts. Cenšos veidot šo dialogu starp laikmetiem, meklēt kopīgo, nevis to, kas to visu atdala un atšķir.

Līdz tam ir jānonāk, protams, un sevī ir jāsajūt šis aicinājums. Man pašam ir svarīgi - kāpēc. Pirmkārt, tāpēc ka spēja izpildīt citu komponistu mūziku man palīdz iedvesmoties rakstīt pašam savējo. No otras puses, spēja rakstīt savu mūziku palīdz izprast cita komponista domu gājienu, kāpēc viņš ir rakstījis tās notis, nevis citas. Turklāt - tā ir tradīcija, kas praktiski ir izdzisusi, izgaisusi. Es sevi uzskatu par tradicionāli orientētu cilvēku, tāpēc šādas vērtīgas tradīcijas ir svarīgi nosargāt un turpināt nākotnē iedzīvināt.

Foto: Dmitrijs Šuļžics/MN

Pats mūzikas radīšanas process nav tikai nošu rakstīšana uz papīra. Tā var būt mūzikas radīšana klausītāju acu priekšā - improvizācija.

Arī tāda veida koncertus esmu spēlējis, kad viss, ko es spēlēju, rodas klausītāju acu priekšā un pazūd līdz ar koncerta beigām. Es savus koncertus ierakstu, tāpēc varu atgriezties pie tās mūzikas un paklausīties. No kaut kā vērtīga pēc tam izveidoju arī komponētu skaņdarbu. Arī tas ir radošs gars, kas nav apklusināms. Mūsos visos ir impulss radīt, jo mēs paši esam radīti. Vienalga, vai tas ir impulss radīt mūziku vai impulss radīt pēcnācējus, šo impulsu censties apklusināt, manuprāt, būtu muļķīgi.

Mani iedvesmo tas, ko es redzu. Esmu vizuāli orientēts cilvēks, kam vajag redzēt ko skaistu un iedvesmojošu, jo es to visu dzirdu kā mūzikas skaņas. Piemēram, kad eju pastaigā pa mežu un redzu kā gaisma apspīd ainavu, tad es to visu dzirdu kā mūzikas skaņas. Esmu to iekodējis savos skaņdarbos, zinu, kas tas ir par brīdi. Katru reizi, kad spēlēju skaņdarbu, tad es atgriežos tajā brīdī.

Un tā nav dāvana, jo visiem cilvēkiem ir spēja redzēt. Daudzi vienkārši nepievērš uzmanību tam skaistajam, kas ir apkārt. Viņi nespēj uz to sakoncentrēt uzmanību. Tik lielā mērā, lai sajustu iedvesmu to pārvērst kādā darbībā. Es nerunāju par talantu tik daudz, kā spēju pievērst uzmanību un koncentrēties uz kaut ko vērtīgu. Diemžēl arī mūsdienu tehnoloģijas traucē attīstīt šīs spējas. Tās nav cilvēka radošā gara interesēs.

Ko tu vēlies iemācīt saviem bērniem?

Foto: Jānis Porietis

Mēs esam kristīga ģimene. Tās ir tās vērtības, ko cenšos nodot saviem bērniem. Tās nav manas specifiskas vērtības, bet gan vērtības, uz kurām gadsimtiem ilgi ir balstījusies visa rietumu kultūra un civilizācija. Es to izjūtu sevī kā uzdevumu - nodot tās viņiem tālāk. Tā ir mana atbildība, vai es to izdarīšu.

Ar savu sešgadīgo dēlu daudz runāju. Par to, kas notiek pasaulē. Par to, kas kādreiz ir noticis, un par to, kas varētu notikt.

Manuprāt, tas ir svarīgi, ka agrā vecumā vecāki stāsta par to, kas šajā pasaulē patiesībā notiek.

Stāstīt gan par realitāti, gan par metafizisko īstenību, kāpēc mēs šeit dzīvojam, kādi ir mūsu dzīves galvenie uzdevumi. Šie ir jautājumi, kas mani pašu ļoti interesē un mēs par to varam daudz runāt.

Kādas ir tavas koncerta dienas?

Manas lielākās rūpes koncerta dienā ir, vai man būs pietiekami daudz laika, lai pierastu pie klavierēm, jo, tā kā pianists nevar savu instrumentu vadāt līdzi, viņam ir jāpierod pie instrumenta, kas stāv attiecīgajā koncertzālē. Katrs instruments ir drusciņ atšķirīgs no citiem. Nav divu vienādu klavieru, tāpat kā nav divu vienādu cilvēku.

Foto: Jānis Porietis

Pirms koncerta ir vajadzīgas vismaz divas stundas, lai pavingrinātos. Un tad uz klavierēm, pateicoties specifiskiem vingrinājumiem, ko es gadu gaitā esmu attīstījis, es iztrenēju visu to, kas ir nepieciešams, lai justos par sevi pārliecināts koncerta laikā. Tajā brīdī, kad esmu divu stundu mēģinājumu pabeidzis, atklāti sakot, tās man jau ir darba beigas, jo pēc tam, kā nu kuro reizi, kad ir palikusi stunda līdz koncerta sākumam, es izeju pastaigā vai lasu grāmatu.

Tu nedomā vairs par repertuāru?

Vairs nē, jo viss - gan mājās, gan mēģinājumā, vairākas dienas ir izstrādāts.

Domāju vairāk par to, kā to visu var gluži kā gaismas slēdzi “izslēgt”?

Jā, tajā brīdī es to izslēdzu, jo darbs pie koncerta man ir beidzies. Ja negribu pastaigāties, tad paņemu grāmatu un lasu. Lasu apmēram līdz brīdim, kad ir palikušas 10 minūtes pirms uziešanas uz skatuves. Šo 10 minūšu laikā ātri pārģērbjos, uzvelku smokingu vai uzvalku, un pa taisno dodos uz skatuves.

Un tad, kad esmu skatuves, kad uzlieku rokas uz klavierēm, tas vairs nav darbs. Tajā brīdī mani pirksti ir iemācījušies atrast pareizās notis jau pirms tam, vairākas dienas vingrinoties. Par tehniskām lietām es nedomāju.

Uz skatuves, atklāti sakot, esmu viens no klausītājiem, kas klausās, kā tas viss skan. Tas nenozīmē, ka es spēlēju auto pilotā, nē, es esmu tur uz skatuves un emocionāli reaģēju ar visu savu būtību. Es reaģēju uz mūziku ar visu savu dvēseli un ķermeni.

Foto: Dmitrijs Šuļžics/MN

Mani pirksti jau zina to mūziku, prot notis. Es mūziku izjūtu fiziski. Mans spēlēšanas process un mūzikas process ir diezgan fizisks. Es izjūtu katru noti, katru kustību savā muskulatūrā, kā tā darbojas. Tā ir miesiska nodarbošanās, kad esmu uz skatuves. Mani pirksti to dara pamatā, bet, lai šie pirksti pilnvērtīgi varētu spēlēt, viņu kustību procesā piedalās viss ķermenis. Piedalās plecu svars, elkoņu svars, plaukstas locītavu svars un šie konkrētie ķermeņa svari ņem savu spēku no visa ķermeņa, kamēr es, garīga būtne, ar savu mentālo uztveres spēju klausos, kā tas skan un reaģēju. Jo vairāk es ļaujos un sekoju mūzikai, jo patiesāk tas viss izdodas, kā arī, jo uzrunājošāk tas sķiet klausītājam.

Tātad tu mūzikā nemelo.

Nekad. Mūzikā melot nav iespējams, jo jebkurus melus mūzikā momentā jūt. Klausītājs to jūt uzreiz.

Uz skatuves es esmu emocionāli vispatiesākais, kāds vien vispār varu būt. Ikdienā mēs varam valkāt maskas šad un tad, muzicējot es nemaz nemēģinu noslēpties.

Foto: Jānis Porietis

Tas vienkārši nenāk par labu pašam priekšnesumam, tāpēc ļoti svarīgi uz skatuves būt emocionāli atklātam, patiesam. Uz skatuves viss notiek pa īstam. Ja mūzika ir līksma, priecīga, tad arī es esmu tāds. Ja mūzika ir traģiska un drūma, es patiesi tajā brīdī arī tāds esmu. To, ka es tāds esmu, izraisa pati mūzika. Es jau zinu, kāda nākamā frāze mūzikā sekos, kāda tā izklausīsies. Šī sajūta, ka šī frāze jau nāk, izraisa manī sajūtas.

Es nospēlēju orķestrī 15 gadus, tenorsaksofona skolotājs cerēja, ka sūtīs mani uz konkursiem, bet es nebiju soliste, es biju orķestrante, tu esi solists. Tad, kad uzkāpu uz skatuves, tehniski notis jau bija iestrādātas, bet bija daudz brīžu, kad viss pēkšņi pazuda, jo slēdzu klāt prātu. Un tā es apstājos, jo vairs netiku savām bailēm pāri… Es saku - mūzika nav visiem.

Baiļu ietekmē racionālā domāšana izslēdzas. Normāli tā vairs nestrādā. Tāpēc arī jaunajiem, kas nāk pie manis konsultēties, es stāstu, ka tīri fiziski tev ir jābūt šai automātikai iestrādātai ļoti precīzai. Pirkstiem ir jāprot atrast automātiski šīs pareizās notis.

Tu nedrīksti domāt, ka uz skatuves esot, ar savu prātu sekosi līdzi visam, pavēlēsi ar savu gribu spēlēt tās un tās notis. Uz skatuves tas tā nedarbojas.

Iepriekšējam darbam, lai pirksti atrod pareizās notis, ir jābūt. Un tad tev vairs nav jādomā tehniskās lietas, tu vari ļauties mūzikai, mākslai muzicēt. Tas ir tas, ko klausītājs grib saņemt. Viņš vēlas saņemt emocijas, patiesas sajūtas, pieredzēt mākslas notikumu, kas ir tehniski kvalitatīvs. Un, lai tas būtu kvalitatīvs, tev ir jāveic darbs iepriekš.

Daudzu gadu griezumā. Tas ir bezgalīgs process.

Kāda ir tava pēdējā laika vērtīgākā atziņa?

Manuprāt, ir ļoti svarīgi nonākt pie atziņas, ka es neesmu svarīgākais savā dzīvē.

Kāpēc nē? Tāpēc, ka mēs neesam pasaules centrs. Mēs neesam Dievi, ko mūsdienu kultūra cenšas mums iestāstīt, mēs neesam patiesības avots. Mūsu uzdevums ir sekot kaut kam labākam un augstākam par mums pašiem. Tās var būt idejas, tā var būt reliģija. Tas patiesībā var būt daudz kas. Tā var būt kalpošana savai ģimenei, saviem bērniem.

Kalpošana skatuvei? Es nezinu vai mēs varam kalpot skatuvei. Skatuve nav ne Dievs, ne bērns. Skatuve ir līdzeklis, ar kā palīdzību kaut ko paust.

Tu skatuvei esi atdevis lielāko savas dzīves daļu.

Jā, protams, bet tā nav kalpošana. Taču, kad es spēlēju skaņdarbu, tad es kalpoju skaņdarbam. Es cenšos upurēt, cik vien nepieciešams - savu laiku, savu enerģiju, lai realizētu mūziku tā, kā tai ir jāskan, tādā ziņā noteikti.

Foto: Jānis Porietis

Tā pa īstam, godīgi sakot, pie šīs atziņas nonācu pirmo reizi, kad es kļuvu par tēvu. Vīrietis kļūst par vīrieti tikai tad, kad kļūst par tēvu, esmu par to pārliecināts.

Tikai tad viņš saprot, ka viņam dzīvē ir kāds virsuzdevums - kalpot kādam, kas ir svarīgāks par viņu pašu. Tas ir bērns, par kuru rūpēties, par kuru būt atbildīgam.

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.

Svarīgākais