Recenzija: Aldis Kolosovs - "Neesam sīkumaini"
Grāmatnīcas “Robert’s Books” pagalms varētu būt piemērots daudz un dažādām lietām, bet mūzikas albuma prezentācijai? Taču izrādās, ka var arī tam, jo tieši te trešdien notika dziesminieka Alda Kolosova debijas albuma atklāšanas koncerts.
Lai gan albums ir debija, Aldis Kolosovs ir debitants tikai dziesminieka lauciņā, bet vispār viņš ir jau pieredzējis mūziķis, kurš ikdienā spēlē klarneti orķestrī “Rīga” un pasniedz arī tās spēli bērniem mūzikas skolā. Piedaloties dziesminieku konkursā “Tīrradnis”, Aldis iepazinies ar Edgaru Šubrovski, kurš bija pieaicināts žūrijā. Kā vēsta jaunā dziesminieka rašanās leģenda, “pēc dažu Alda dziesmu demo noklausīšanās un pirmajiem sajūsmas uzplūdiem abi devās rakstīt albumu Ingus Baušķenieka studijā.” Izveidojās arī grupa - pats Aldis pie klavierēm un mikrofona, Edgars Šubrovskis pie basa, Edgars Rubenis pie ģitārām, bet pie bungām - Niks Moss Rodžerss. Albumā piedalījušies arī vairāki viesmūziķi - Edgars Mākens, Inese Bērziņa, Marija Valmiera, Sniedze Prauliņa, Sandis Bārdiņš. Visi albumā iekļauto dziesmu teksti ir no Kārļa Vērdiņa dzejas krājuma “Pieaugušie”.
Paši mūziķi albumu raksturo gan kā bohēmiski līksmu, gan miglaini sūru, kas atklāšanas koncerta noskaņu dara diezgan neparedzamu. Pasākumā ar nelielu performanci viesojās arī dzejnieks Kārlis Vērdiņš, kurš, noklausoties albumu, atzinis: “Skaņdarbi ir it kā diezgan spēcīgi balstīti uz tekstu, bet tie elementi, kas nāk klāt, tekstam tomēr ļoti daudz ko dod. Pirmkārt jau balss un visas tās mazās detaļas intonācijās un akcenti, uzsvari, atkārtojumi - tas viss man bija ļoti interesanti, ļoti patika.”
Runājot par žanriem, tad Alda Kolosova mūzikā varot sadzirdēt gan 30. gadu artistiskumu, gan 60. gadu roku, gan varbūt franču šansona vai aktierdziesmu piesitienu - nu, tā vismaz saka zinātāji, un laikam jau viņiem kaut kādā ziņā ir taisnība. Kopumā 14 skaņdarbi. Jāatzīst, ka, noklausoties albumu, diez ko nekļūst skaidrs, par ko Šubrovskim bijuši minētie sajūsmas uzplūdi, un kāpēc šis “dziesminieks” tiek tik uzstājīgi celts saulītē. Vērtīgākais te ir teksti (jo Vērdiņš!) un ģitārpartijas (jo Rubenis!), bet paša “dziesminieka” vokālās dotības ir diezgan apšaubāmas - būtībā viņš vienkārši melodiski un/vai dziedoši lasa dzeju, turklāt nebalsī. Ar klavierēm Aldis apieties prot, klarneti spēlēt arī, bet vispār Kolosovs ir kā 21. gadsimta Normunds Rutkis - arī šis vīrs daudziem nez kāpēc šķita interesants, aizraujošs un pat smieklīgs.
Lai kā tur būtu, Alda debijas albums jau krietni pirms tā iznākšanas izraisīja viedokļu vētru sociālajos tīklos, to paudējiem daloties divās pretējās nometnēs,
no kuriem vieni apgalvoja, ka Kolosovs neprot dziedāt un/vai dara to šķībi, bet otrie bilda, ka tiem pirmajiem viss nav mājās. Apskatnieks diemžēl spiests piekrist pirmajiem, lai gan arī par otrajiem zināmā mērā ir taisnība - šis albums diez vai vispār ir diskusiju vērts... Vai nu klausieties vai neklausieties, taču, ja nolemsiet darīt otro, neko nebūsiet zaudējuši. Labāk palasiet Kārļa Vērdiņa dzeju tāpat.
P.S. No Edgara Šubrovska ieraksta sociālajos tīklos, kas varētu noderēt kā skaidrojums par minētajiem sajūsmas uzplūdiem: “Man šķiet, ka Latvijā kādu laiku pietrūka šādas mūzikas, ar prasmīgu, tai skaitā patiesi emocionālu teksta interpretāciju (pamēģiniet palasīt Vērdiņa dzeju un šādi to ietvert melodijās), bez bailēm kaut ko izdarīt nepareizi, ar nesamākslotu attieksmi.”
P.P.S. Un vēl no Šubrovska: “Faktiski šo pasākumu iesākām, jo man patīk, kā Aldis iekomponē un arī izdzied tekstu savā mūzikā, kādu atmosfēru rada. Un arī balss patīk. Par šķību dziedāšanu līdz šim nebija pārmetuši stipri nopietnāki vērtētāji, kuru viedokli tiešām respektēju. Viens no tiem teica, ka nepatīk, jo balss pārāk raupja, neizkopta - ok, gaumes jautājums. Citi novērtēja visu kopumu gana augstu. Protams, nav čupačups, lai visiem patiktu. Kas attiecas uz gala iznākumu - esmu priecīgs par to, kāds tas ir izdevies, un ceru, ka Aldis rakstīs vēl - gan sev, gan varbūt kādam citam. Tāpat priecājos, ka ar šo izdevies paplašināt “dziesminieku” skaņu.”