Recenzija: Madara – "Vienā apziņā"

Dziedātāja un čelliste Madara Fogelmane jeb vienkārši Madara laidusi klajā debijas albumu, kurā apkopotas desmit gadu (!) laikā tapušās viņas kompozīcijas – no tām vecākā ir “Drumstalu sētnieks”, kas dzimusi tālajā 2014. gadā Briselē.

Albumā iekļautajās dziesmās rodami stāsti par dažādiem šīs dziedātājas un čellistes dzīves periodiem, ieskaitot studijas ārzemēs un atgriešanos Latvijā. “Šajās dziesmās spoguļojas daudzas sajūtas,” prāto Madara. “Tajās ir miers, mīlestība, ceļš pie sevis, saldsērīga nostalģija par pasaules lietu kārtību, mīlestības saucieni dabai, kā arī kāds humora stars.”

Kopā ar čellisti Ernu Daugavieti un kontrabasisti Undīni Bergu Madara sāka muzicēt 2020. gadā. Sadarbībā ar producentu Valteru Pūci nāca klajā singli “Es esmu viss” un “Mežos sauc”, savukārt divus jaunākos singlus “Būs miers” un “Māras zeme” mūziķe producēja jau pati, sadarbojoties ar studijas “White Wide Production” producentu Jāni Narbutu. Desmit dziesmu studijas ieraksta process nesteidzīgā, rāmā un rūpīgā manierē norisinājies gadu, un tajā bez Madaras, Ernas un Undīnes piedalījušies arī Juris Lipsnis, Jānis Narbuts, Mārcis Briška, Toms Kagainis, Sigvards Dižais un Mārtiņš Sliede. Vecākās dziesmas debijas albumā iekļautas jau atjaunotās versijās.

Lai gan Madara Fogelmane primāri tiek uztverta kā čelliste, viņai ir teicamas vokālās dotības. Ja šī mūziķe būtu izvēlējusies smagāku žanru, viņu varētu ļoti labi iztēloties kādā simfometāla grupā kā tādu latviešu Tarju Turunenu - maigs un ēterisks (tiek minēts “varbūt pat dziedējošs”) vokāls, taču vienlaicīgi pārsteidzoši spēcīgs un pārliecinošs. Saprotams, ka instrumentālā ziņā te viss ir kārtībā - abas Madaras domubiedres Erna un Undīne arī ir sava aroda lielmeistares, tomēr šis projekts nav tikai meiteņu stīgu instrumentu grupa, tas ir kaut kas vairāk, jo priekšplānā tiek izvirzīts kompozīciju vēstījums.

Ļoti izdevusies ir albumu ievadošā dziesma “Būs miers”, skaistas ir arī mazliet draiskā “Dzejnieka lūgšana” un iedvesmojošā tituldziesma, kā Madaras vizītkarte droši vien tiks virzīta “Māras zeme” (tajā ietvertais patosa pārpilnais vēstījums gan var pat nošķebināt…), tomēr apskatnieks kā īpašu pērli gribētu ieteikt albumā ar septīto numuru ievietoto “Zelts, sudrabiņš”. Mīnuss - šie skaņdarbi ir skaisti, tos ir patīkami klausīties, taču neviens nerada tādu kā “wow!”-sajūtu. Taču tas laikam nav arī nepieciešams. Programma, kas vienlīdz labi iederētos gan Valmiermuižas etnomūzikas festivālā, gan “Labā Dabā”.

Publiskā koncertā jaunais albums tiks prezentēts jau šo ceturtdien, 18. jūlijā, VEF Kvartāla otrā stāva tā saucamās vasarnīcas telpās. “Koncerta noskaņa būs gan romantiska, ēteriska un filozofiska, gan jaudīga, spēcīga un roķīga,” savas jaunās programmas daudzveidību iezīmē Madara. “Tās būs daudzas šķautnes, krāsainas dziesmas, kas ir tik atšķirīgas, bet tajā pašā laikā vienojošas. Un visam pa vidu - mans mīļākais instruments čells! To centīšos parādīt visā košumā, izspēlējot gan pavadošās partijas un rotaļīgus akcentus, gan kliedzošus solo.”