Dvēseles klimats

Līdz 13.decembrim Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojekta kim? telpās Spīķeros norisinās tematiskais cikls Klimats. Līdzās lekcijām un filmām, kas iepazīstina ar klimata izmaiņu cēloņiem un sekām, Spīķeru galerijās ir apskatāmas arī divas izstādes, kas dabas pasaulē aicina ielūkoties ar personīga pārdzīvojuma starpniecību – nīderlandiešu mākslinieka Gvido van der Verves izstāde Viss būs kārtībā un pašmāju mākslinieka Ginta Gabrāna izstāde Baltais punkts.

Tematiskā cikla Klimats ietvaros jau notikušas vairākas lekcijas un filmu demonstrēšanas seansi – dāņu mākslinieks Jākobs Fuglsangs Mikelsens apmeklētājus iepazīstināja ar videi draudzīga automobiļa ideju, skatītāju vērtējumam tika nodota britu režisores Frenijas Armstrongas filma The Muļķu laikmets, kā arī Deivisa Gugenheima labi zināmā dokumentālā filma Neērtā patiesība, kurā Als Gors gan ar joku, gan visnotaļ iedarbīgu uzskates materiālu palīdzību demonstrē klimata izmaiņu baisās sekas.

Mākslinieku mēģinājumi pievērst sabiedrības uzmanību akūtām tēmām ir vērtējami kā ieinteresēta un atbildīga uzdrīkstēšanās. Tomēr viņiem jārūpējas arī par to, lai skatītājs gūtu ko vairāk par faktu konstatāciju un noformulētu morāli, jo mākslai nevajadzētu būt plakanam «uzskates materiālam», kas upurēts sociālam mērķim. Svarīgi, lai līdzās konkrētam vēstījumam skatītājs iegūtu arī jaunu perspektīvu, caur ko paraudzīties uz cilvēka un dabas mijiedarbību, un tādejādi šo problēmu spētu analizēt no cita skata punkta. Jāteic, ka gan nīderlandiešu māksliniekam Gvido van der Vervem, gan pašmāju māksliniekam Gintam Gabrānam tas izdevies lieliski. Abās izstādēs skatītājs aicināts ielūkoties līdz šim neapzinātā dimensijā – Gvido van der Vervem tā ir savdabīga dvēseles noskaņojuma iekļaušanās dabas procesos, bet Gintam Gabrānam – fiziskās pasaules neizskaidrojamība un neredzamā puse.

Starptautisku ievērību guvušā latviešu mākslinieka Ginta Gabrāna izstāde Baltais punkts skatāma RIXC galerijā. Tajā redzamas «fizikas gleznas», kas radušās sarežģīta eksperimenta rezultātā. Attēli veidojušies lāzera staram tumšā telpā lūstot uz īpaši sagatavotas atstarojošas virsmas – uz mikrospoguļa esoša ūdens piliena. Iegūtā projekcija tikusi «ierakstīta» uz lielformāta fotopapīra un apstrādāta ar foto ķīmiju. Projekcijā iegūtais gaismas elektromagnētisko viļņu interferences mikroskopisko procesu palielinājums ļauj parādīt gaismas «tumšo», neredzamo pusi. Iegūtās «gleznas» raisa asociācijas ar zibšņiem no kādas citas pasaules, kas, iespējams, cilvēkiem neredzamā un nepieejamā režīmā darbojas paralēli mūsējai. Attēli varētu būt nākuši arī no bērnības pasaules. Droši vien katrs no mums ir mēģinājis salikt kopā ūdenskrāsu zīmējumus, lai redzētu, kas sanāks galarezultātā. Gabrāna darbu fizikālais skaidrojums un vizuālais efekts liek domāt par divu pasauļu satikšanos, tāpēc viņa darbu iekļaušana klimata problēmu ciklā nešķiet nejauša. Gabrāna darbos netieši nolasāma ideja par ikdienišķās realitātes uzkundzēšanos cilvēka skatījumam. Banāli izsakoties, mums jāprot fokusēties arī uz to, kas ikdienā šķiet pašsaprotams. Piemēram, zeme, gaiss un saule.

Jaunā, starptautisku atzinību guvušā nīderlandiešu mākslinieka Gvido van der Verves video darbu izstāde Viss būs kārtībā, kas skatāma VKN galerijā, nosaukumu aizguvusi no 2007. gadā tapušā un 2008. gadā Eiropas Laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta7 izrādītā darba Numur astoņi. Viss būs kārtībā. Šajā filmā attēlots mākslinieks, kurš skarbajā Botnijas līča ainavā soļo pa priekšu ledlauzim Sampo. Citā izstādē pārstāvētajā video darbā Numur deviņi. Diena, kad es negriezos līdz ar zemi redzams mākslinieks, kurš ziemeļpolā divdesmit četras stundas no vietas griežas pretēji zemes griešanās virzienam. Šie darbi nav sociālas akcijas vai izdzīvošanas eksperimenti. Nepieciešamo efektu mākslinieks panācis, izmantojot simulāciju un gludi samontētu atkārtošanās principu. Abu video darbu varoņi, kuri tik bezcerīgi, bet skaisti (līdzīgi Sīsifam, kurš apņēmīgi, taču nesekmīgi veļ akmeni stāvajā kalnā) mēģina iekļauties dabas procesos, simbolizē vientulību un melanholiju. Dabas un cilvēka attiecības šajos darbos asociējas ar dziļi personīgu cilvēcisku kontekstu, piemēram, sāpēm par mīļotā zaudējumu. Ne velti izdevums The Washington Post ieteicis van der Verves darbus neskatīties tiem, kuriem ir nosliece uz depresiju.

Poētisku dabas un cilvēka mijiedarbību nīderlandiešu mākslinieks piedāvā arī garākajā no izstādē apskatāmajām filmām Numur divpadsmit. Variācijas par tēmu Karaļa gambīts pieņemts, zvaigžņu skaits debesīs un kāpēc klavieres nevar noskaņot vai zemestrīci gaidot. Ekrānā redzamo dabas simfoniju, kurā cilvēks atkal meklē savu vietu, papildina klaviermūzikas skaņdarbs. Autors to radījis, balstoties uz paša izveidotu šaha gājienu pierakstu, kas pielāgots nošu sistēmai. Tādejādi šaha spēle veido filmas melodiju.

Mākslinieka mēģinājumi cilvēku iepludināt dabas ainavā un norisēs vienmēr tīši lemti neveiksmei. Šeit parādās nobīde – augsne neizskaidrojamām, pārpasaulīgām skumjām. Šī metafora atgādina stāstu par divu cilvēku nesatikšanos un nespēju mīlēt vienam otru. Tomēr neviens stāsts nevar būt tik skumjš, lai cilvēki pārstātu ticēt mīlestībai, gluži otrādi – paradoksālā kārtā skumjas iedvesmo. Tāpēc, manuprāt, van der Verve ir atradis apbrīnojami smalku un iedarbīgu stīgu, kas dabā kā brīnumā ļauj paraudzīties arī skeptiķiem un vienaldzīgajiem.

Svarīgākais