Reiz mums solīja Gaismas pils atklāšanu 2013. gada 18. novembrī, tomēr kā gadījās, kā – ne, solījums kaut kur izkūpēja. Gada nogales drūmos notikumus vērojot, varbūt arī labi, ka tā, vērtētāju piekasība mūs var paglābt no nepatikšanām nākotnē. Tomēr ir pilnīgi skaidrs – Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) atklāšana, daļēja vai pilnīga, notiks jau pavisam drīz. Droši ir tas, ka tad nudien netrūks gribētāju stāvēt atklāšanas tribīnē un lepni teikt – mēs uzcēlām. Uzstāsies tur arī tādi, kuru partiju programmu vienīgais uzsaukums savulaik kultūrpolitikas jomā bija «necelt Nacionālo bibliotēku».
Ir tomēr kāds cilvēks, bez kura Gaismas pils netiktu uzcelta. Helēna Demakova kultūras ministres amatā pieņēma neatgriezeniskus lēmumus LNB celtniecībā. Sākoties krīzei, viņu par to lamāja katrs, kam nebija slinkums. Vai nebūtu pienācis laiks pateikt – paldies?
Bijusī ministre jau sen ir prom no politikas, lasa lekcijas, organizē dažādus mākslas projektus. Mūsu gada nogales saruna ar Helēnu Demakovu ir par jauno LNB, kas nekļuva par šīgada notikumu, bet kļūs par tādu nākamgad.
– Skaidrs, ka LNB tiks pabeigta pavisam drīz. Esmu diezgan daudz dzirdējis, kam tur būs telpas un kam nebūs, tomēr neesmu dzirdējis neko par jaunās bibliotēkas saturu. Kāda jēga ēkai, ja nav satura?
– Taisnība! Simboliskā bibliotēkas fāze ir noslēgusies. Tā varbūt atmirdzēs atklāšanas brīdī uz īsu mirkli. Es pat domāju, ka atklāšanas būs vairākas.
Lai atbildētu, iedomāsimies situāciju. Katrs latvietis zina, ka notiek Dziesmusvētki. Tomēr Dziesmusvētku rīkošanas procesā notiek nopietna un plaša komunikācija visas valsts mērogā. Tiek ieguldīti lieli līdzekļi, lai stāstītu par to, kas tajos notiks. Izskan diezgan kritiskas balsis – kādēļ ir jātērē nauda reklāmai, komunikācijai – visi taču zina! Bet padomāsim! Vai tiešām katrs dejotājs zina visu to, ko dara katrs lietišķās mākslas pulciņš? Vispirms jau ir nepieciešama šī iekšējā komunikācija. Ne jau katrs zina arī to, cik daudzplākšņains ir Dziesmusvētku process. Bibliotēkas gadījums šajā ziņā ir vēl sarežģītāks. Mana draudzene, ārkārtīgi gudrs, erudīts cilvēks, saka: «Nu kas gan tur, atvērs Andris Vilks (LNB direktors) ēku un labi.» Es prasu: «Bet tu zini, kas tur iekšā notiks?» Viņa atbild: «Nē!» Tas viss šobrīd ir Andrim Vilkam un viņa komandai galvā. Tam tagad būtu jānāk uz āru.
Stāsts par bibliotēkas saturu nav izstāstīts, te jums, Arno, taisnība. Tas jāizstāsta pēc iespējas ātrāk, profesionālāk, nopietnāk, ar dziļu pietāti pret Andra Vilka komandu, kas mūsu apstākļos ir paveikusi neiespējamo. Mums ir paveicies, ka bibliotēkas aura būs pareiza, vismaz manās acīs. Ja direktors būtu bijis kāds banāls tehnokrāts, tad bibliotēka nekad nekļūtu par vienu no garīguma centriem. Tā kļūs. Manā vecumā nav jākaunas no vārda garīgums, jo man nepieciešami arī dzīvnieki, ēdieni, augi, kleitas. Bet garīgums ir kaut kas cits – to cilvēks nevar iegūt ar menedžmenta un mārketinga metodēm. Tu nevari nomenedžēt studentus. Tu vari tikai pats radīt vai neradīt jaunu saturu auditorijā, viņus aicināt vai neaicināt.
– Ja reiz esam pieskārušies komunikācijai, LNB projekts nav jūsu izdomāts. Kā ministre saņēmāt to iesāktu un iestrēgušu ar ļoti negatīvu auru. Negatīvisms arī pēc tam gāzās pāri jums. Kas tur ir par lietu? Nepareiza komunikācija no sākta gala?
– Viss iesākās 80. gadu beigās, kad pēc neveiksmīga vietējo arhitektu konkursa toreizējais Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Asaris pieaicināja Gunaru Birkertu. Birkerts uzdāvināja savu skici Latvijai, un pirmo valstisko parakstu uzlika kultūras ministrs Raimonds Pauls. Tālākā attīstība notika tad, kad premjers bija Māris Gailis un ministrs Jānis Dripe. 1995. gadā Ministru kabinets apstiprināja, ka starptautiskais būvuzraugs būs Hill International.
Tālāk viss notika tikai vārdos. Man tagad negribas neko atcerēties, es arī lielāko daļu esmu aizmirsusi, bet Kultūras ministrijā, kad atnācu, bija Bibliotēkas būvniecības nodaļa ar trim ļoti jauniem, nekompetentiem cilvēkiem, kuri neko nesaprata no būvniecības. Nebija sākta pat zemes īpašumu atsavināšana, ko varēja darīt gadiem. Tas bija trūcīgs bērnudārzs!
Kamēr nesākas reālais process, visi ir «par». Tad, kad sākas, visi ir «pret». Atkal «Par » ar lielo burtu ir tad, kad uzbūvēts un var kā pie Ļeņina lielajā sestdienas talkā to baļķi līdzi nest. Lai nes, bet lai saprot, ka bibliotēkā arī turpmāk būs jāiegulda nācijas pašcieņai atbilstoša nauda.
– Jums bija jāpieņem atbildīgi lēmumi, neraugoties uz ļoti negatīvo sabiedrības un mediju spiedienu. Kā tagad raugāties uz tiem, vai viss bija pareizi?
– Protams, ka viss bija pareizi. Tika izveidota aģentūra, kuru vadīja Zigurds Magone. Tie, kas tagad atklāšanā stāvēs un griezīs lentītes, vairākkārt Saeimā iesniedza priekšlikumu aģentūru likvidēt. Bet visus lēmumus pieņēma tikai Magone. Viņš arī gatavoja Ministru kabineta lēmumus. Jums tiešām liekas, ka es izpratu celtniecības un juridiskās nianses? Man bija jāpaļaujas uz ekspertiem un ierēdņiem, lielāko daļu es nesapratu. Tieši tāpat kā arhīva elektronisko dokumentu glabāšanas noteikumus vai daudzas citas specifiski profesionālas lietas. Ministrs nevar saprast visu, viņam var būt vai nebūt politiskās gribas.
Man bija jācīnās publiskajā telpā, kā arī valdības un Saeimas līmenī. Vairākus gadus es biju vientuļa, jo arī Tautas partijas spice bija pret, attieksme mainījās ļoti lēnām. Labi, ka šos iekšējos strīdus izdevās nekad neparādīt uz āru. Tagad man pamatoti jāsaka paldies gan Aigaram Kalvītim, gan Oskaram Spurdziņam, bet cik daudz vārdu kaujas toreiz bija jāizcīna aiz slēgtām durvīm! Tas, iespējams, jums nepatiks, bet no visu laiku visiem politiķiem vislabvēlīgākais kultūrai bija Atis Slakteris.
Arī Andri Šķēli izdevās pārliecināt ļoti lēnām, gan agrāk nekā pārējos. Tas bija, šķiet, 2000. gadā, kad viņš manā un Jurģa Liepnieka deguna galā aizcirta Ministru prezidenta kabineta durvis un uzkliedza: «Jūs mani piebeigsiet ar savu bibliotēku!» Tā bija vienīgā reize, kad bijušais šefs man uzkliedza virsū. Bet par Birkerta bibliotēku mēs abi ar Jurģi viņu tomēr pārliecinājām. Neesmu viņu trīs gadus satikusi, bet domāju, ka viņa un Kristiānas puika ies uz bibliotēku. Nevis kā simbola apjūsmotājs, bet kā satura lietotājs.
Tomēr pozitīvais ir vairāk palicis atmiņā. Vispozitīvākais bija Voldemārs Krustiņš, Latvijas Avīzes saturiskais līderis. Atmiņā palikusi arī Latvijas Televīzijas Panorāmas pozitīvā attieksme, īpaši Gundara Rēdera laikā, kad vadīju ministriju.
Vistrakāk bija, kad laikraksts Diena pēdējo gadu bija zviedru rokās. Man atgādināja faktu, jo es to vairs neatcerējos, kas notika īsi pirms bibliotēkas pamatakmens ielikšanas. Dienas interneta komentāros parādījās kādi 35 anonīmi komentāri. Apmēram pusi uz pusi pozitīvi un negatīvi par bibliotēkas celtniecību. Nākamajā dienā avīzē nodrukāti tikai negatīvi.
Tagad paudīšu tikai savu ļoti subjektīvo iespaidu, nevis ziņu. Jau tad, kad fiziski jutos ļoti slikti, īsi pirms demisijas, mani ministrijā apciemoja Zviedrijas vēstnieks. Viņš, kā man likās, nejauki smīnot, teica: «Nu tagad, sākoties krīzei, jūs taču nebūvēsiet to bibliotēku?» Atbildēju: «Mēs būvēsim.»
Mēs visi apkārt Baltijas jūrai, tas ir – visas galvaspilsētas – esam konkurentes. Mums jāuzbūvē arī Rīgas koncertzāle un Laikmetīgās mākslas muzejs, un lai viņu smīns uz sejas kļūst aizvien sājāks!
– Kad sākās krīze, jūs ļoti lamāja par to, ka Helēna Demakova uztaisījusi tādu LNB celtniecības līgumu, kuru nevarot lauzt, jo būšot briesmīgas sankcijas, kas valstij maksāšot vēl vairāk. Kas īsti bija ar šo līgumu?
– Jau teicu, ka es pat nesaprotu šādus līgumus. Es pat nemēģināju saprast. Neticu, ka arī visi ekonomikas ministri tos saprastu. Atminos tikai to, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē līgums vismaz nedēļu bija pieejams publiskai apskatei Ministru kabineta mājaslapā. Tas bija izgājis pilnu saskaņošanas ciklu. Labi, ka Zigurds Magone bija tik profesionāls un iestrādāja tādas sankcijas.
– Vai toreiz, kad līguma projekts bija publiski pieejams un apspriežams, kāds pret to iebilda?
– Tas gan man būtu palicis atmiņā. Neviens tiešām neiebilda. Laikam jau tur nebija nekādas sensācijas. Nedz žurnālistus, nedz diemžēl speciālistus neinteresē nekas tāds, kur nav šova elementu.
– Vai no LNB milzīgi garās celtniecības epopejas var izlobīt kādu mācību, kas noderētu turpmāk, lai nebūtu jāsaņem tik smagi sitieni?
– Es nedomāju, ka manā gadījumā vajag runāt par sitieniem. Bija organizēta kampaņa pret mani personīgi, jo toreiz partijā Jaunais laiks bija, metaforiski runājot, traki sievišķi. Viss kā pie mums, latviešiem, bet, ja tas palīdz saglabāt tautu, tad tam tā jānotiek.
Mācība vēstures priekšā ir šāda. Igauņiem ir nesmuka, neoriģināla bibliotēka, lietuviešiem arī. Igauņu četras jaunās koncertzāles nav kļuvušas par lielu kultūras notikumu. Mums Rēzeknes, Cēsu un Liepājas koncertzāles būs un jau ir Eiropas līmeņa notikums. Arī Rīgas koncertzāle, kad tā tiks uzbūvēta. Igauņu KUMU ir nepareizs muzejs, tajā laikmetīgā māksla mijas ar modernismu un socreālismu. Tāds hibrīds, gluži kā Lietuvā. Mums viss ir lēnāk, nepareizāk, sāpīgāk, bet rezultāts labāks. Kā mūsu Nacionālā opera, Nacionālais mākslas muzejs, Nacionālais teātris.
Demokrātijā vienmēr dominēs sabiedrības vairākuma un pūļa viedoklis, jo tā ir iespēja medijiem pelnīt. Kultūrai tas nav labvēlīgi, bet tāpēc jo svarīgāka ir kultūras ministru loma – nebūt konformistam, gļēvulim, sabiedrisko attiecību vergam. Spēt izcīnīt nācijai svarīgas lietas, jo gaidīt, ka tauta ievēlēs ideālo, kultūrai draudzīgo Saeimu, ir naivi.
Vispār nekādas mācības nevar būt. Tomēr ir viens būtisks apstāklis. Tie ir tuvi cilvēki, kas tic Latvijai, idejai un cilvēkam, kas to virza. Man tuvumā tādi bija pieci, neskaitot valsts sekretāri.
Tad, kad man bija vissmagāk, šķiet, tas bija 2007. gada rudenī, kad būvnieki nāca klajā, ka bibliotēka maksās pusmiljardu latu, Kalvītis bija nikns un tā tālāk, tad viņi, man nezinot, sapulcējās. Ministrijas četras jaunas, profesionālas sievietes, viena no Zigurda Magones aģentūras. Un ministrijas jauns, izcils jurists.
Viņi bibliotēkas būvlaukumā veica, kā mēs moderni sakām, rituālas darbības. Viņi neiedomājamā aukstumā un lietū daudzas stundas katru būvlaukuma metru izkvēpināja ar mūsu, latviešu kadiķiem un tad apslacīja ar baznīcas svēto ūdeni. Tur bija līdzi arī sešus gadus jauna meitenīte, ministrijas ierēdnes meita, eņģelis ar zelta matiem. Es to uzzināju vairākus mēnešus vēlāk.
Nestāstiet man neko tagad par politikas plānošanu un radošajām industrijām. Cilvēka un Providences attiecības nav izdibinātas. Tas bija no tīras sirds un domājot par mani un bibliotēku.
– Ja reiz esam iedziļinājušies LNB celtniecībā, toreiz kā alternatīvu piedāvāja arī kādu tukšo rūpnīcas korpusu rekonstrukciju. Piesauktas tika vairākas, visbiežāk VEF. Kāpēc nevarēja kaut ko rekonstruēt?
– Arno, nevajag sevi mānīt. Mēs neesam iedziļinājušies celtniecības lietās. Mēs tās nesaprotam. Bet ko nesaprotam, to nevis svītrojam, bet izzinām.
Tā man gāja 90. gadu vidū, kad biju Ministru prezidenta Šķēles padomniece. Kas tika darīts Ministru prezidenta vārdā, par ko viņam līdz šai baltai dienai nav nojausmas! Žēl, ka viņam nekad nav bijis laika uzzināt. Tika saglābts Jaunais Rīgas teātris, Okupācijas muzejs un daudzas citas lietas. Par bibliotēku – toreiz man palīdzēja Sandra Kalniete, kas bija mūsu vēstniece Francijā. Viņa atsūtīja Francijas Nacionālās bibliotēkas celtniecības izmaksas. Tās bija nesalīdzināmi lielākas nekā mūsējās. Tad arī bibliotēkas direktors Andris Vilks iesniedza savu ekspertu aprēķinus. Rekonstrukcija maksātu tikai 10 procentus mazāk nekā Birkerta celtne.
Vienreiz man nācās publiski aizstāvēt VEF korpusu ideju, bet, kā minēju, tomēr Šķēli izdevās pārliecināt. Viņš arī virzīja Nacionālās bibliotēkas būvniecības likumu Saeimā. Mums tagad būs nācijas pašcieņai atbilstoša bibliotēka.
– Mēs esam no nākotnes ieslīguši pagātnē, ja atgriežamies šodienā, kādam vajadzētu būt LNB saturam?
– LNB saturs ir skaidri definēts Andra Vilka komandas izstrādātajā stratēģijā, un reizē tas nemitīgi kā Spīdola mainās uz augšu. Nedz latvieši, nedz Latvijas krievi nav muļķi. Pat domājot demokrātiskā pūļa kategorijās. Tā kritiskā masa, kas pārpludinās bibliotēku kā lietotāji, būs lielāka, nekā bibliotēka spēs uzņemt.
Problēma ir cita. Kad 2011. gadā parādījās pirmā budžetu papildinošā nauda pēc krīzes, kultūrā tā tika iedota teātriem. Tas ir loģiski, jo latvieši mīl teātri, nevis bibliotekārus. Bibliotekāru algas tika apcirptas par 60 procentiem, un tās daļēji atjaunoja tikai šogad. Vēl 2013. gada pirmajā pusē Nacionālās bibliotēkas darbinieki nestrādāja pilnu slodzi, jo nebija naudas algām. Nekāds pirmskrīzes līmenis kultūrā nav sasniegts. Bibliotēkas saturs tiek veidots ar fantastiski pašaizliedzīgu cilvēku spēkiem.
Galvenais, nevajag viņus aizvainot. Nevajag politiķiem melst, ka visupirms vajag, lūk, bibliotēkās, muzejos, kultūrizglītības iestādēs, pieminekļu aizsardzībā un citur sasniegt kvalitāti un tad var cerēt uz algām! Vai jūs, Arno, zināt, ka izcilai, 30 gadus nostrādājušai Rīgas Dizaina un lietišķās mākslas koledžas nodaļas vadītājai ir 250 latu alga? Tā kvalitāte pašos pamatos saturiski atšķiras no eirokrātiskajiem murgiem.
– Zinu, protams, tā ir mūsu realitāte, ko politiķi neredz. Kāda ir jūsu prognoze – kas būs nākamais lielais kultūras celtniecības objekts pēc Gaismas pils pabeigšanas?
– Tas būs Laikmetīgās mākslas muzejs. Sabiedrība decentralizēti kampaņo, un tā kampaņa nebeigsies. Latvijas Televīzija, laikraksti, interneta portāli – visi ir jaunā muzeja pusē. Ir radīti izcili kolekcijas pamati. Tie pieder gan Latvijas valstij, gan ABLV bankai, kas tos nodos jaunradītajam muzejam. Tas ir nenovēršami kā pavasaris, vasara, rudens un ziema mūsu platuma grādos.
Tomēr mani mulsina, lai neteiktu vairāk – aizvaino viens apstāklis. Kādēļ Nacionālā apvienība, kura sakās uzņēmusies rūpi par kultūru, kā savu prioritāti neakcentē Okupācijas muzeja pārbūvi pēc Gunara Birkerta metiem? Kādēļ nav uzsvērta padomju okupācijas upuru pieminekļa celtniecība, kuru vairāk nekā 50 pretendentu konkursā novinnēja Kristaps Ģelzis?
Helēna Demakova
Latvijas Republikas kultūras ministre 2004–2009
Pieņēmusi lēmumus, kuru rezultātā sākta reāla Gaismas pils celtniecība un īstenoti starptautiski kultūras apmaiņas projekti
Laikmetīgās mākslas eksperte, izstāžu kuratore
Mācībspēks vairākās Latvijas kultūras augstskolās