Vienā un tajā pašā rakstāmlietu veikalā vienu kvadrātcentimetru papīra laukuma skolas burtnīciņā pārdod pat vairāk nekā piecas reizes dārgāk nekā biroja papīru A4 formāta lapās.
Konkrētas cenas un aprēķini veikti atbilstoši divu salīdzināto papīra veidu cenām Vecrīgā, grāmatnīcā “Valters un Rapa". Tomēr pēc būtības runa ir par diviem cenu līmeņiem, ar kādiem jādzīvo vismaz Rīgā neatkarīgi no tā, kurā veikalā tiek pirktas skolas burtnīcas vai biroju papīra pakas. “Valtera un Rapas” piedāvājumā burtnīciņas piesaistīja uzmanību ar cenu 59 eirocenti par 18 lapām, kas vismaz pirms neilga laika bija augstākā pamanītā cena. Bet - turpat ap stūri Rīgas Centrālā universālveikala ēkā “Rimi” tirgoja 12 lapu burtnīciņas par 55 eirocentiem, kas tikai pirmajā acu uzmetienā lētāk nekā burtnīciņas par 59 eirocentiem. Sevi kā īpaši zemo cenu veikalu tīklu pozicionējošā “Fix Price” Rīgas nomalē 18 lapu burtnīciņa bija nopērkama par 41 eirocentu.
Pamanītās cenu variācijas, kas Latvijā kopumā droši vien svārstās vēl plašākā amplitūdā, nekā šeit uzrādīta, negroza vismaz trīs jautājumus. Pirmkārt, kāpēc preces bērniem un tieši skolēniem dārgākas nekā pēc kaut kādām pazīmēm ar tām salīdzināmas preces pieaugušajiem? Otrkārt, kāpēc tik vienkārša prece kļuvusi desmitiem reižu dārgāka nekā kādreiz, kad šādas burtnīciņas gadu desmitiem ilgi tika tirgotas par 2 padomju kapeikām gabalā? Šādas cenu izmaiņas nekādi nevar iegrozīt stāstā par mazvērtīgo “koka rubli” (un kapeiku kā skaidiņu - 1/100 daļu no rubļa), kuru nomainījusi daudz vērtīgāka, daudz stiprāku jeb tehnoloģiski attīstītāku ekonomiku pārstāvoša valūta. Šīm attīstītajām, augstražīgajiem, digtalizētajām utt. tehnoloģijām, sākot no koku ciršanas (variants - no koku stādīšanas) un caur celulozes vārīšanu līdz burtnīciņu pārdošanai lielveikalos vajadzētu nodrošināt preču cenu pazemināšanos, bet īstenībā cenas aiziet kosmosā. Treškārt, kas traucē Latvijas uzņēmumiem ražot preces, kurām noiets par šīm kosmiskajām cenām garantēts? Un konkrētajā gadījumā runa par precēm, kurām tepat uz vietas ir arī izejvielas un simtgadīgas ražošanas tradīcijas.
Trīs jautājumi par konkrētajām precēm noved pie vēl viena jautājuma, vai tagad neliekuļo Valsts prezidents un Ministru prezidente kopā ar viņu padomnieku štatu pilnīgā neizpratnē par zemo dzimstību. Varbūt cilvēki nevēlas radīt bērnus tāpēc, lai sevi nepadarītu par muļķiem tāpēc, ka viņiem ir bērni. Valsts ar likumu noteikusi bērnu laišanu skolā, kas nozīmē tāpat ar likumu noteiktu burtnīciņu un vēl daudzu citu mantu pirkšanu, bet kāpēc valsts nenosaka arī šo preču cenas? Kāda jēga palielināt ģimenēm ar bērniem pabalstus, ja nez cik uzņēmumu modri seko, vai tik pabalstu celšana nedos iespēju kārtējo reizi pacelt bērniem paredzēto preču cenas?
Lai dotu pilnīgu skaidrību un pārliecību par to, kā atšķiras cenas pēc galvenās pazīmes - iespējas uz papīra kaut ko uzrakstīt (uzzīmēt, fiksēt) - vienādu preču cenas bērniem un pieaugušajiem, sniegsim sākotnējos skaitliskos datus un parādīsim to apstrādes metodi. Izrēķināsim, cik kvadrātcentimetru aprakstāmā laukuma ir burtnīciņā un A4 formāta papīra pakā un cik šie kvadrātcentimetri maksā.
Burtnīciņai 17x20x18x2=12 249 kvadrātcentimetri laukuma par 0,59 eiro, bet printerpapīram A4 formātā 21x29x500x2=609 000 kvadrātcentimetri par 5,49 eiro. Attiecīgi - samaksājot 9,3 reizes vairāk par papīra paku, es nopērku 48,9 reizes vairāk aprakstāma papīra laukuma. Pēdējā aritmētiskā darbība 48,9/9,3=5,2 parāda, cik reižu spoži balts, apdrukāšanai derīgs papīrs lētāks nekā pēc skata vienkāršāks, pēc taustes plānāks papīrs, kas, toties, apvilkts ar līnijām, sagriezts mazākos laukumos un sastiprināts ar divām metāla skaviņām.
Atbildēt par šeit ilustrēto cenu līmeņu veidošanos mazumtirdniecības posmā uzņēmās SIA “Grāmatu nams "Valters un Rapa”” valdes locekle Irina Ignatovska. Pēc būtības spēcīgākais, ko viņa pateica, bija burtnīciņu cenu pieauguma salīdzinājums ar biļešu cenu pieaugumu Rīgas sabiedriskajā transportā no 3 - 4 - 5 kapeikām attiecīgi tramvajos, trolejbusos un autobusos līdz tagadējām cenām, pēc kurām 59 eirocenti par braucienu būtu pieticīgs maksājums. Grūti noteikt precīzāk reālo vidējo cenu no pasažieru viedokļa, ja daudziem pasažieriem biļešu cena ir nulle (tajā skaitā skolas bērniem, bet arī padomju laikos skolēniem bija tiesības biļetes vietā lietot skolēnu apliecības), laika biļete maksā 1,50 eiro jeb gandrīz 3 burtnīciņas par 90 minūtēm brauciena un šī cena tiek deldēta, ja vienā paņēmienā pērk vai nu ilgāku brauciena laiku, vai vairākus braucienus.
Atskatoties uz laiku, kad 12 lapu burtnīciņas maksāja 2 kapeikas gabalā, jāatgādina par tā laika algām: ap 60 rubļiem mēnesī viszemāk atalgotajiem, 100-120 rubļi vairumam, līdz 220 solīdiem speciālistiem un vēl vairāk vai nu lieliem priekšniekiem, vai par darbu ziemeļos vai jūrā, vai ar vēl kādiem nosacījumiem, kādiem nodarbināto vairākums nekvalificējās. Algu caurmēra nomināls eiro tagad varētu būt 5-10 reizes augstāks, kas burtnīciņu cenu pieaugumam līdzi tomēr netiek.
Atrakstīšanās līmeņa argumenti par it kā mazās un vienkāršas preces dārgo cenu tādi, ka katrs mazumtirdzniecības uzņēmums drīkst noteikt tādas cenas, kāda vien vēlas. Un drīkst “neizpaust ārpus uzņēmuma”, kādu metodi no vismaz 7 metodēm izmantojis, lai nonāktu tieši pie 59 eirocentiem. Starp tirgotājiem pastāvot konkurence, kuras dēļ pircējam ir pieejama izvēle iegādāties preci lētāk pie cita tirgotāja.
Nav pieņemama atrakstīšanās, ka “katra pircēja paša ziņā ir izvēlēties viņam piemērotāko preces veidu, kas atbilst viņa vajadzībām. Rekomendējam preču cenu salīdzināšanas nolūkā izvēlēties preces, kuras ir ar līdzīgu vai identisku pielietojuma veidu un mērķi.”
Jautājums taču ir tieši par to, cik lielu daļu burtnīciņas uzcenojumā nosaka apstāklis, ka patērētājiem - vecākiem vai bērniem - nav tā, ka “pircēja paša ziņā ir izvēlēties viņam piemērotāko preces veidu, kas atbilst viņa vajadzībām” - šajā gadījumā maksātspējai. Daudzām ģimenēm būtu pamanāms ietaupījums pirkt piecreiz lētāku papīru, bet ja skolā noteikts, ka jāapraksta burtnīciņas lapas, tad nedrīkst bērns ierasties ar A4 lapām.
Vecās burtnīciņas izcelsme Līgatnē orientē doties uz turienes papīrfabriku, kas savu darbību atjaunojusi līdz ar nonākšanas Edgara Riceva īpašumā. Diemžēl skolas burtnīciņas tur neražo un neražos. E. Ricevs izrēķinājis, ka viņš nespētu iekļauties tagadējā burtnīciņu ražotāju cenu līmenī, kādu diktē lielražotāji Ķīnā, Indijā vai vismaz Polijā. Citiem vārdiem sakot, nevarētu atrast naudu burtnīciņu lielražošanas iekārtām, kas tagad būtu jāliek tur, kur padomju laikos un vēl senāk darbojās, no mūsdienu viedokļa, mazražošanas iekārtas. Pat tās līdz E. Ricevam nenonāca, jo tikušas izvazātas. Līgatnes papīrfabriku savulaik varēja nopirkt par grausta cenu.
Tagad fabrika atjaunota gan kā papīra ražotne, gan kā tūrisma un izklaides objekts. E. Ricevam izdevies atrast naudu dārgai, smalkai un savā specializācijā augstražīgai mašīnai. Tajā vāra tikai un vienīgi akvareļpapīru no celulozes, kādu Spānijā iegūst no kokvilnas speciāli šāda papīra ražošanai. Tam savs vēsturiskais apzīmējums “Imperial sized paper” 56x76 cm formātā, kurā katra papīra lapa maksā mazumtirdzniecībā 5-6 eiro. Latvijā paliek neliela daļa no uzņēmuma produkcijas māksliniekiem, ja viņi spējīgi uz šī papīra radīt mākslas darbus, kuru dēļ akvareļpapīra lapu nopirks kaut pa 50-60, kaut pa 500-600 eiro gabalā.
Ja graustu par uzņēmumu pārvērst spējīgs uzņēmējs saka, ka skolas burtnīciņas nevar saražot par cenām, kas nodrošinātu zemākas veikala cenas nekā tagad, tad nākas ticēt. Bērniem čakli jāmācas ar domu vēlāk daudz pelnīt un tādējādi atgūt viņu izglītībā arī burtnīciņām iztērēto naudu.
