Lasītājiem ir vērts pievērst uzmanību vēl vienam lieliskam 2013. gada pēdējo mēnešu izdevumam – komplektam, ko veido divas grāmatas. Mākslas albums Uga Skulme šajā ziņā mazāk «inovatīvs» – pietiekami tradicionāls, labā nozīmē nedaudz konservatīvs iespieddarbs, kas apvieno viņa gleznu un zīmējumu izlasi ar mākslas zinātnieku un laikabiedru tekstiem. Savukārt komplekta rozīnīte nenoliedzami ir Ugas Skulmes Atmiņu grāmata.
Vispirms par albumu. Neesmu vizuālās mākslas speciālists, tomēr kā vienkāršu, normālu lasītāju, kas vēlas uzzināt kaut ko vairāk par mūsu klasiķu daiļradi, mani piesaistīja arī tas. Lielā grāmata, kā jau tas Latvijā un apgādam Neputns pēdējos gados pieņemts, izdota labā poligrāfiskā kvalitātē un iesējumā, tomēr neesmu no tiem, kuru apmierina iespēja paskatīties bildītes vien. Svarīgi taču ir arī lasīt un uzzināt kaut ko jaunu. Paņēmiens, kas izmantots šajā albumā, tālab man šķiet ļoti veiksmīgs. Grāmatas sākumā pēc īsa Jāņa Zūzāna ievadteksta ir mākslas doktores Daces Lambergas teksts Iekšējas svelmes pilnais, kas īsi, bet pietiekami kolorīti grāmatai, kurā galvenā ir māksla, ieskicē Ugas Skulmes personību. Tad seko gleznu un zīmējumu reprodukcijas, bet aiz tām vairāki raksti, ko vieno ietilpīgais vārds Atmiņas. Nezinu, vai tā bijusi apstākļu sagadīšanās vai jau koncepcija no sākta gala, bet tieši šajā kombinācijā ar tekstiem, kuru autori ir Jurģis Skulme, Bernhards Mednītis, Jānis Šneiders, Elvīra Baldiņa un Sarmīte Sīle, mākslinieka daiļrade atklājas daudz sirsnīgākā un cilvēciskākā toņkārtā, nekā tas citkārt vērojams līdzīgos mākslas albumos.
Tomēr ar to lasīšanas dēka un Ugas Skulmes izzināšana tikai sākas, jo grāmatu komplektu nagla ir vairāk nekā 450 lappušu biezā Ugas Skulmes Atmiņu grāmata. Kā raidījumā Nacionālie dārgumi stāstīja mākslinieka dēls Jurģis Skulme – sākumā bijuši tēva stāsti, kas, ģimenes lokā ļoti garšīgi pasniegti, likuši gleznotāja tuvākajiem cilvēkiem mudināt Ugu Skulmi tos pierakstīt. Kā vēstīts Atmiņu grāmatas ievadā, pēc Staļina nāves ģimenē iestājies tāds kā atvieglojuma brīdis un, Jurģa Skulmes mudināts, Uga Skulme sācis rakstīt. Pirmais ieraksts atmiņu grāmatu kladē datēts ar 1957. gada 20. maiju. Varbūt pašam autoram toreiz tā šķita nelaime, bet, iespējams, tā ir liela veiksme visiem mums – rakstītājam jau nebija nekādu cerību vai domu, ka to visu kādreiz kāds nodrukās. Piezīmju mērķis ir saglabāt šos stāstus ģimenei. Līdz ar to Uga Skulme savos tekstos ir dzīvelīgs, nesamākslots, ļoti dabisks un vēsta par lietām, ko cits droši vien publicēšanas reizē arī aiz pārprasta smalkuma noklusētu. Rezultāts ir izcils. Latviešu lasītājs saņem aizraujošu latviešu kultūras vēstures cilvēkstāstu, kas uzbur gan neatkarības laiku līdz 1940. gadam, gan vēlākos notikumus – abas okupācijas, padomju periodu pēc Otrā pasaules kara – neizskaistinātā, bet vienlaikus tīrā gaismā.
Atceros, ka pēc dzelzs priekškara sabrukuma latviešu lasītāji jūsmoja par Andreja Johansona kultūrvēsturiskajām esejām un Marisa Vētras atmiņām. Manuprāt, Ugas Skulmes teksti pārspēj tos abus gan vitalitātes, gan arī plašā diapazona ziņā. Gleznotājs apraksta ne jau tikai savus pirmskara Latvijas amata brāļus, grāmatas lappusēs mudž žurnālisti, rakstnieku zieds, to laiku kultūras izdevumi, vēsturnieki, politiķi, citu profesiju pārstāvji. Lakoniski, trāpīgi, emocionāli, subjektīvi, vietumis sirsnīgu naivuma devu. Skaidri redzams, ka autors nav profesionāls rakstītājs, bet viņš nenoliedzami ir dzimis stāstnieks. Īpaši mīļi ir tas, kā viņš apraksta tagadējos latviešu divdesmitā gadsimta kultūras klasiķus. Viņi šajos tekstos ir dzīvi cilvēki. Autors nevairās no negāciju pieminēšanas, dažādiem anekdotiskiem atgadījumiem, trāpīgiem vērojumiem, pieminot šķietamas detaļas, ko spēj fiksēt vērīgā gleznotāja acs. Rezultātā dažos skopos teikumos veidojas aprakstāmā varoņa miniportrets. Lasot Ugas Skulmes atmiņas par to, kā tapusi viena vai otra glezna, kādas bijušas modeles, kuras māksliniekam pozējušas kailas, bija ļoti aizraujoši šķirt vaļā albumu un lūkoties, vai tiešām tā viena modele izskatījās kā «caur skursteni izvilkta», bet vēl kāda cita nemīlējusi mazgāties.
Īpašu sirsnīgumu atmiņu grāmatai piešķir tas, ka to autors vienādi vēsta gan par citu cilvēciskajām vājībām, gan par savējām. Te attēlota viņa pirmās sievas pašnāvība, kas ir pamatotas greizsirdības rezultāts. Te izstāstīta tikpat dramatiskā epizode par negaidīto brāļa nāvi – muļķīgu nelaimes gadījumu, braucot ar dzelzceļa drezīnu, paranoidālā kara gadu atmosfēra, mākslinieku vajāšanas, pēckara «tikumi» Mākslas akadēmijā un ne tikai tur vien. Garšīgu stāstu cienītājiem īsta rozīnīte būs mākslinieku piedzīvojumi Parīzē un citās Eiropas pilsētās, burgundieša degustācija ar Kārli Zāli, saķeršanās ar Raini, Aspaziju, Edvarta Virzas raksturojums, stāsti par daudziem citiem izciliem sava laika māksliniekiem vai toreizējiem debitantiem kultūras druvā – piemēram, gana pikantā epizode ar Veroniku Strēlerti un Andreju Eglīti. Savā ziņā Ugas Skulmes atmiņas var kalpot par atsvaru tai nevajadzīgajā patosā un politkorektumā iestigušajai tradīcijai, kas latviešu inteliģences 20. gadsimta eliti padara nedzīvu, sastingušu un pēc viena šablona grieztu.
Varu pieļaut, ka abu grāmatu komplekts arī pēc pārejas uz eirozonu daļai pirktgribētāju šķitīs pietiekami dārgs, tāpēc aicinu pievērst šim izdevumam bibliotēku speciālistu uzmanību. Grāmatām ir liels potenciāls – tās patiks gan interesentiem, gan speciālistiem. Te ir, ko pasmelties dažādu kultūras nozaru pārstāvjiem. Lielu vērtību rada arī daudzās vēsturiskās fotogrāfijas – daļa no tām atklāj kādu maz zināmu Ugas Skulmes talanta šķautni. Izrādās, mākslinieks bijis arī lielisks fotogrāfs!