Piekrītu, virsraksts atgādina tostu, bet arī grāmatas nosaukums Zēlustes ēku un cilvēku likteņi ir maldinošs. Paņemot veikalā grāmatu un izlasot tikai nosaukumu, var rasties secinājums, ka stāsts ir par vienu Rīgas nomales muižiņu un ar to saistītiem cilvēkiem. Vai tiešām tas spēj interesēt vēl kādu, izņemot tikai tos cilvēkus, kuriem pašiem vai viņu priekštečiem ir kāda saikne ar šo vietu? Tāds bija jautājums, uz kuru meklēju atbildi, lasot grāmatu.
Būtu godīgi pateikt, ka grāmatas autors Arnis Kluinis ir mans kolēģis ilgus gadus, zināju, ka viņš raksta par Zēlusti, un arī pati esmu aprakstījusi šīs muižas senāko un mūslaiku vēsturi (tiražējot pa kādai kļūdai, kā atklājis Arnis). Tāpēc būtu godīgi pateikt, ka pamatā manai interesei par šo grāmatu bija ne tikai vēlme atrast atbildi uz iepriekš minēto jautājumu, bet uzzināt, ko vēl iespējams atklāt par šo muižu. Izrādās, daudz ko.
Zinātnieks un pētnieks
Arnis ir vairāk zinātnieks un pētnieks, nevis žurnālists. Viņa rokraksts ir spēja un prasme vispārināt, izmantojot pat vienu faktu. Viņš atzīst – ja grāmatu būtu rakstījis vēsturnieks, tā būtu citādāka. Ja arhitekts – pavisam cita. Manuprāt, autoram raksturīgā metode ir bijusi atbilstīga, lai radītu nelielas Rīgas teritorijas un tās iedzīvotāju vai kā citādi ar šo vietu saistītu cilvēku aprakstu ne tikai konkrētā laika nogrieznī, bet sniegtu laikmeta raksturojumu.
Viņš piebilst – protams, daudziem šīs grāmatas potenciālajiem lasītājiem senči nav saistīti ar Zēlusti, bet viņu priekšteči ir dzīvojuši tajā laikā, kad pastāvēja Zēluste (lai kā tolaik muižu dēvētu) un tās iemītnieki.
«Ir nevienam nezināmi cilvēki, neviena nesatikti, un uzrakstīt tā, lai par viņiem lasītu, ir – kā iemācīt ēzeli lasīt. Vajadzēja meklēt saskares punktus starp sen mirušo, aizceļojušo cilvēku un to, kas grāmatu paņēmis rokās. Arī viņu senči taču bija gan Šeppa, gan Šīmaņa, gan padomju laikā. Arī es lielāko savas dzīves daļu (nu jau gan proporcija sāks mainīties) esmu pavadījis padomju laikā.»
Tāpēc ir stāsts par laikmetu, ko raksturo gan Jāņu svinēšana padomju gados Juglas ezera krastos, gan par laikmeta liecībām kalpo kādreizējā īpašnieka – Holsta – mantinieku prasības apmierinājušo tiesnešu raksturojums, kas viņi bija tā laika sabiedriski politiskajā elitē. Jau tagad ir piedzimušas dažas paaudzes, kurām par šķietami neseno padomju laiku ir nekāds priekšstats un zināšanas.
Tāpēc nosaukums Zēlustes ēku un cilvēku likteņi neattiecas uz ierobežotu teritoriju un cilvēku skaitu. Jo – kamēr Voivods Juglas ezera krastā vārīja ziepes, kas notika ārpus muižiņas robežām?
«Kas varētu interesēt mūsdienu lasītāju? Pirmais ir ķermeniskas būšanas. Ziepes ņemam rokā katru dienu. Gods un slava Voivodam, kurš sācis ziepju vārīšanu. Nopietni – tīrības kultūra sākusies ar Voivodu, jo līdz tam cilvēki saudzīgi izturējās pret ādu,» atbild autors. «Otra lieta ir virtuālais ķermenis. Pēc vairāku gadu pārdomām radās ideja šo procesu pārtraukt. Ja tā ir vēsture, lai vēsturnieki viens otram arī raksta. Šķita, ka esmu nonācis ne tur. Bet! Man nepatika ne latviešu padomju, ne pretpadomju vēsture, ko lasīju. Jā, jā, tā es ņerkstēju pie sevis. Ja citi ir slikti, tad raksti pats! Nācās uzrakstīt Latvijas vēsturi par pēdējiem 250 gadiem. Tāds grafomāns, lai uzrakstītu un ieliktu plauktā, arī neesmu. Aprakstīju spilgtākos notikumus, cilvēkus, kas nav tieši saistīti ar Zēlusti, nodrukāju Karogā, lai tam vieglas smiltis.»
Grāmatu par Zēlusti viņš rakstījis astoņus gadus, un 2013. gada nogalē, kad pagāja 250 gadu kopš muižiņas ēku uzbūvēšanas, sapratis, ka laiks pielikt punktu. Puspajokam, pusnopietni Arnis saka – materiālus savākt varējis ātrāk, līdzko Latvijas Nacionālā bibliotēka padarījusi iespējamu avīžu lasīšanu elektroniskā formātā. Ja viņš periodiku lasītu rokas režīmā, tad tas būtu vēl desmit gadu darbs. Tikām ne tikai tagadējais Zēlustes muižas īpašnieks Kaspars Viškints, bet arī pats rakstītājs būtu varējis zaudēt pēdējo cerību ieraudzīt šo pētījumu drukātā veidā.
Skeletu un vispār rakšana
Grāmatas faktoloģiskais un ilustratīvais materiāls liecina par to, ka arhīvus autors ir izlāpstojis, tēlaini runājot, tonnām dokumentu, laikrakstu un citu rakstisku liecību. Arhīvos viņš strādājis apmēram piecus no astoņiem grāmatai veltītajiem gadiem. «Arhīvos ir lietas ar divām lapiņām un ar tūkstošiem lapiņu. Ir nezināmi dokumenti, kuros pamanīts vārds Holsts. Un tad pēti, vai tas attiecas uz Zēlusti,» kodolīgi pasaka Arnis.
Pirms 100 vai 200 gadiem dzīvoja kāds cilvēks, un viņam nebija ne miņas par iespējām piepēdot virtuālo pasauli ar neizdzēšamām pēdām. Nekā! Pat par gandrīz nevienam nezināmu cilvēku ir uzzināts iespējami daudz (vēlreiz jāuzsver – kontekstā ar konkrēto laikmetu). Kā par Zēlustes ceturto īpašnieku Johanu Melhioru Knīrimu. «J. M. Knīrima paša darbošanās, nevis senču iegūtie tituli un īpašumi (..), neatklāj neko daudz vairāk par viņa spējām divās laulībās dot dzīvību 14 bērniem, no kuriem 11 pārdzīvojuši savu tēvu. Tas bija izcils rādītājs laikos, kad vairāk nekā puse mirušo nesasniedza piecpadsmito dzīves gadu, kas Rigische Anzeigen u. c. tā laika demogrāfiskās statistikas publikācijās izmantots par pārejas punktu, uzskaitot bērnus un pieaugušos.» (56. lpp.)
Lasot pārņēma Asanža-Snoudena baiļu faktors – hm, vai es gribētu, lai Arnis Kluinis meklētu kādas ziņas par mani? Jo visus skeletus no skapja izvilks, tāpat kā par zēlustiešiem – kurš ārstējies trako namā, kurš miris no nervu drudža, kurš kuru piekāvis, nokāvis vai sameklējis citu sirdsdāmu...
Fakti un tikai fakti
«Es jau neesmu pirmatklājējs, jo Ilze Māra Janelis bija daudz izdarījusi. Viņa kā ainavu arhitekte bija piesaistīta Zēlustes muižas projektam. Tā kā viņa ir multikulturāliste, tad, pētot vēsturiskas ainavas, uzrakstīja grāmatu,» saka Arnis. Savā grāmatā viņš raksta: «Bez viņas veikuma droši vien nebūtu arī šīs grāmatas (..).» (9. lpp.)
Pirmais tagadējās Zēlustes īpašnieks Johans Heinrihs Voivods rakstīja «imperatrisei Katrīnai II» lūgumu par monopoltiesībām vārīt ne vispār ziepes, bet melnās vai zaļās ziepes, jo baltās ziepes vāra jau kāds cits uz Zviedrijas karaļa izsniegtas atļaujas pamata (15. lpp.). Vienlaikus ar Voivoda lūgumu autors izvērš stāstu par ziepju vārīšanu tolaik – kāpēc zaļās ziepes ir tik ģeldīgas netīrām rokām un ar ko tās atšķiras no baltajām. Starp citu, grāmatā izlasāmais Johana Melhiora Knīrima nekrologs (246. lpp.) un Johana Heinriha Voivoda lūgumraksts ar atļauju vārīt ziepes ir aizvien aizraujoša lasāmviela tipveida glaimošanā (245. lpp.).
Šiem piemēriem ir jāilustrē apgalvojums, ka fakti, kas attiecas uz 250 gadu ilgu periodu Latvijas vēsturē, grāmatā ir tik precīzi, cik vien bijis iespējams tos precizēt. Tāpēc grāmatā var meklēt un atrast pārbaudītu informāciju, piemēram, cik sver tonna 18. gadsimta Rīgā. «Ja digitalizēs arhīvu, tad dokumentus varēs pārskatīt vēl precīzāk,» norāda Arnis Kluinis. «Nevaru likt galvu ķīlā, ka viss ir atšifrēts pareizi. Bet, ja kāds gribēs turpināt vai pārbaudīt, viņš vismaz zinās, ar kuriem dokumentiem strādāt.»
Par kļūdām un attieksmi
Un vēl. Zēlustes muižas un cilvēku likteņi ir grāmata, kurā tās autors ir norādījis, «cik daudz kļūdu sniedz līdzšinējās publikācijas par Zēlusti un jo īpaši par tās agrīno – Voivodmuižas – periodu» (9. lpp.). Arnis Kluinis ir uzgājis kļūdas, kas tikušas tiražētas dažādās publikācijās un ar laiku varētu radīt jaunu leģendu vai leģendas. Līdz ar šīs grāmatas izdošanu leģendas tiek atmaskotas.
Grāmatas pamats tiešām ir fakti. Ja latviešu literatūrā ar pretenzijām uz biogrāfisko romānu autoriem patīk iepīt interpretācijas, ko varonis domājis, teicis vai kā būtu varējis rīkoties, tad šeit interpretāciju nav. Nav izdomātu dialogu vai grāmatas varoņiem piedēvētu pārdomu, bet tas nenozīmē, ka tajā cipars ķeras aiz cipara kā Centrālās statistikas pārvaldes gadagrāmatā.
Tas, ka Zēlustes liktenis tiek preparēts vairāk nekā divarpus gadu simtu kontekstā, padara tekstu interesantu, jo visu laiku «notiek dzīve» un arī mūsdienās saprotami un aktuāli notikumi – bankrots, bāriņtiesa, privatizācija un dīvaina atpirkšanās (55. lpp.). Ak, arī slepkavības, kur nu bez tām.
Tiesa, ir secinājumi, kas atklāj autora nostāju. «Ir sava loģika arī arhitektūras šedevru iznīcināšanā, lai tie ar savu lēno sabrukšanu neapkauno paši sevi, tikai P. Blūms ar domubiedriem nemēdz skaļi atzīt, ka viņi šai loģikai seko.» (238. lpp.)
Kā lasītāja varu priecāties par atsaucēm lappušu malās. Manuprāt, tas ir milzīgs šāda veida literatūras pluss, jo lappušu virināšana turp un atpakaļ agrāk vai vēlāk nokauj vēlmi atsauces meklēt. Autors norāda, ka šāds makets veidots apzināti un tāda bijusi viņa prasība. Pats gan piebilst, ka «solīdās grāmatās būtu arī uzvārdu rādītājs». Šoreiz uzvārdu saraksts ar atrunām sanāktu tik garš un sazarots, ka grāmata pēc formas atgādinātu kubu. Būtu sarežģīti un dažbrīd pat neiespējami atšķirt, kurš Holsts ir tas Holsts, lai cik skrupulozi autors šķetinātu viņam pieejamos radurakstus. Līdzīgi kā pēc 250 gadiem kāds pētnieks mēģinātu saprast, kurš Andris Bērziņš ir tas Andris Bērziņš Latvijā.
Parodija par...
Par Janelis kundzes nopelniem šīs grāmatas tapšanā Arnis Kluinis jau sacīja un rakstīja. Vēl tikai atliek pateikt, ka Zēlustes ēku un cilvēku likteņi ir, autora vārdiem runājot, «parodija par to, kā muižas vēsturi būtu rakstījis Mišels Fuko, ja būtu zinājis latviešu valodu. Es arī mēģināju tā darīt – ar stilu un to, kādām lietām pievērst uzmanību. Bet neesmu to pārnesis viens pret vienu. Otra lieta, no kuras iedvesmojos, ir Ļeva Gumiļova uzrakstītā grāmata Tūkstoš gadu ap Kaspijas jūru. Manas parodijas nosaukums būtu – 250 gadu ap Juglas ezeru».