Tā sagadījās, ka rakstu krājuma 1945–1950; teātris , drāma, kritika lasīšana sakrita ar šīs nedēļas lielo vēsti par mūsu zinātnes starptautisko auditu – ziņu, kas no mediju viedokļa bija stipri dīvaina, jo muldēja riņķī apkārt, nevienu vārdā nesaucot, bet virsraksts bija krāšņs kā Ziemassvētku eglīte: Latvijas zinātnes kopējais līmenis neapmierinošs: 15 pasaules līmeņa spēlētāji un 22 jāslēdz.
No medijos publiskotā bija skaidri nojaušams, ka auditētāji humanitāro zinātņu jomā bijuši vienkārši nejēgas, tāpēc neko vairāk kā frāzi par šīs jomas lokālajiem un fragmentārajiem pētījumiem izdvest nav spējuši. Ko tad humanitārajām zinātnēm Latvijā vajadzēja pētīt? Vai Marka Tvena aforismus? Skaidrs, ka šīs zinātnes fokusā visur pasaulē būs vietējā identitāte, kultūra, valoda, vēsture.
Šo aksiomu apstiprina arī profesores Silvijas Radzobes sastādītais krājums, kas sniedz ieskatu pēckara Latvijas teātrī. Tas ir tieši tāds, kāda ir situācija Latvijas zinātnē, kur mērķtiecīgu izpēti sen aizstājusi fragmentāri konjunktūriska grantu sistēma un tikai pētnieku patriotisms ļauj sistēmiski rakt dziļumā, kaut pētāmo slāņu Latvijas humanitārajās zinātnēs padomju laiku specifiskās zinātnes situācijas dēļ ir krietni vairāk nekā rietumvalstīs. Sliktā finansējuma dēļ pacelt kaut ko fundamentālu ir grūti – autori nereti uz brīvprātības principiem izvēlas pētīt kaut ko šauru, specifisku, viegli aptveramu. Pats par sevi tas nav nedz labi, nedz slikti. Problēma ir tajā, ka mazo pētījumu krellītes nespēj pilnībā iedot kontekstu, bet, ja jau nav jaudas lielajiem pētījumiem, tad mazās krellītes ir labāk nekā nekas.
Liela daļa krājumā apkopoto tekstu prasās tikt attīstīti un apaudzēti. Apjoma dēļ pieminēšu tikai dažus – kaut vai Agritas Aunes rakstu Kolhoza tēls Annas Brodeles lugās un to iestudējumos, jo pētniece ne bez pamata saista vēsturisko fonu – kolhozu traģisko dibināšanas situāciju un deportācijas – ar konkrētās autores konjunktūrā balstīto dramaturģisko uzņēmējdarbību. Nedaudzās lappusēs atklājas pēckara sistēmas liekulīgā daba, kur partijas līniju ieturošajai Brodelei, kas skalo smadzenes Latvijas sabiedrībai brīdī, kad laukos notiek valsts varas atbalstītas noziedzīgas kampaņas, rodas pat iespēja izrēķināties ar kritiku, jo lugas taču rakstītas kompartijas pareizo nostādņu garā. Tā ir monogrāfijas vērta tēma, ja vien neiekapsulējas dramaturģiskā vai iestudējumu statistisko rādītāju pasaulē.
Ata Rozentāla pētījums Imperiālisma aģentu atmaskojums padomju dramaturģijā un Latvijas teātrī arī ir spoža monogrāfijas iespēja. Ko vien vērts ir viņa tekstā pieminētais četrkārt ar Staļina prēmiju apbalvotais dramaturgs Nikolajs Virta, kura spiegu sāgas bijušajā PSRS kļuva par konjunktūras superhitu ne vien uz teātra skatuvēm, bet pat kinematogrāfā. Varētu jau teikt, to autors savā mākslā bija režīma pakalpiņš, tomēr 1943. gadā Nikolajs Virta izstrādā kaut ko tik neticamu, ka tas viņu ieraksta 20. gadsimta kristietības vēsturē. Kara sākumā pārbijies Staļins metas ezoterikā tikpat kaismīgi kā Hitlers. Viņš pat nolemj uz brīdi nezaimot kristiešu dievu un dod pavēli PSRS krievu valodā izdot Bībeli. Nikolajs Virta piespiedu kārtā (kā gan atteiksi Staļina rīkojumam) kļūst par šī Bībeles izdevuma cenzoru. Viņš, neko no teoloģijas nesaprazdams, paveic pilsonisku varoņdarbu, atzīdams, ka Svētajos Rakstos no cenzūras viedokļa viss ir pilnīgā kārtībā un nekas tur nav jāsvītro, kaut par to saņemt no NKVD lodi pakausī iespēja ir krietni lielāka nekā nesaņemt.
Līvija Dūmiņa rakstā Drāmas teātris latviešu padomju teātra kritikā izceļ šī teātra nožēlojamo pieglaušanos jaunajam partijas kursam. Attiecīgo sezonu vērtējumi būtībā uz šī krāšņā fona ir otršķirīgi. Daudz svarīgāks laikmeta kontekstā ir tas, kā teātris un tā aktieri pozicionējas medijos. Olga Lejaskalne, piemēram, tiek pasniegta kā Padomju sieviete cīņā par Dzimtenes brīvību un neatkarību. Latvijā jau kopš atmodas laikiem tiek lamāti rakstnieki – Staļina prēmijas laureāti, tomēr ļoti fragmentāri parādās tas, ka Staļina prēmiju teātrī bija vairāk nekā literatūrā, turklāt visi šie laureāti tika prasmīgi pasniegti masu medijos kā jaunās varas atbalstītāji, un cilvēki jau labprāt ticēja smukajām aktrisēm, aktieriem un režijas ģēnijiem, kuri slavēja padomju varu biežāk nekā rakstnieki. Vismaz pagaidām arī tā ir tēma, kas teātra pētniecībā parādās maz un kuras pasniegšanu var raksturot ar poļu dramaturga Vojceha Tomčika vārdiem: «Ja runā par Poliju, bet domāju, ka to var attiecināt arī uz citām bijušā austrumbloka valstīm, tad šo [padomju laiku] situāciju var salīdzināt ar pasaku par Sarkangalvīti. Tikai šī pasaka tiek stāstīta no vilka viedokļa. Mēs visu laiku runājam par to, ka vilks ir vistraģiskākais pasakas varonis, jo viņu beigās nošāva, bet aizmirstam visu to slikto, ko viņš izdarījis.» Latvijā, lasot dažas mūsdienās izdotas grāmatas par mūsu teātra padomju laiku personībām, tā vien šķiet, ka mūsu Sarkangalvītes versijā neviens nevienu nenošāva. Tieši tālab ir svarīgi, lai padomju kultūras vēstures pētījumiem tiktu dota zaļā gaisma un pietiekams finansējums, lai no šādiem krājumiem varētu veidot nopietnas monogrāfijas.