Pirmizrādi piedzīvojusi pazīstamā pašmāju kinorežisora Daiņa Kļavas dokumentālā filma Un Džess – sirsnīgs veltījums savas paaudzes cilvēkiem, kuru sapņi un izpratne par laimīgu dzīvi veidojās padomju laikā. Tagad, trīsdesmit gadus vēlāk, viņi brīžiem dzelžaini nopietni, brīžiem aizkustinoši bērnišķīgi stāsta par to, vai sapņi piepildījušies. Vides filmu studijas paspārnē tapusī filma kinoteātrī KSuns skatāma līdz 18. decembrim.
Mācoties skolā, Dainis Kļava ar tēva atdāvināto kinokameru nofilmēja savus klasesbiedrus. Tolaik viņi visi bija vidusskolnieki – priekpilni, smaidīgi un jautri, par spīti politiskā režīma nebeidzamajiem ierobežojumiem. Pēc gandrīz trīsdesmit gadiem režisors viņus uzmeklējis vēlreiz un ar operatora Valda Celmiņa palīdzību mēģinājis izzināt, vai viņi sevi ļāvuši vadīt jauneklīgajiem nodomiem un saglabājuši nebēdnības dzirksti. Tomēr filma atklāj daudz vairāk.
Skanot džezam, 60. un 70. gadu arhīva materiāliem mijoties ar šodien filmētām intervijām, tapis ļoti personisks Daiņa Kļavas skatījums uz savu paaudzi – pretrunu plosītiem cilvēkiem, kurus no vienas puses veidojuši sociālisma ideāli, no otras – absolūta personiskās brīvība iespēja. Šķiet, viena no lielākajām filmas veiksmēm ir tas, ka režisors savus varoņus (draugus) uzrunājis čomiski, bet iejūtīgi, ļaujot viņiem atklāties, tomēr nosargājot privāto telpu. Nepamet sajūta, ka sarunu izrāvumos un aizkustinošajos jaunības dienu kadros esam viņus iepazinuši daudz tuvāk, nekā filmas beigās dotajā mīklas atrisinājumā par to, kādas profesijas viņi pārstāv. Filmas veidotājiem izdevies uztaustīt kādu maģisku saistvielu, kālab filmas varoņu privātās dzīves peripetijas skatītājam nemaz nešķiet interesantas.
Režisors un operators Dainis Kļava ir smalks vides vērotājs. Viņš apbalvots gan par operatora darbu filmā Visas upes tek uz jūru, gan saņēmis nacionālo balvu Lielais Kristaps par filmu Naivisti. Iepriekšējais Daiņa Kļavas un Valda Celmiņa kopdarbs bija vizuāli poētiskā dokumentālā filma Piejūra, kas izpelnījusies starptautisku atzinību un iekļauta starptautisku festivālu konkursu programmās. Par operatora darbu filmā Piejūra Valdis Celmiņš tika nominēts Lielā Kristapa balvai. Šoreiz viņiem izdevies radīt spilgtu, bet neviendabīgu «četrdesmit ar astīti» paaudzes portretējumu.
Filma izraujas ārpus «kādas klases dokumentālā stāsta» robežām cilvēciskā vispārinājuma laukā. Tā mīļi atgādina par to, ka cilvēks pat viņa mazajās, muļķīgi aizkustinošajās darbībās un domās paceļas pāri jebkādām sabiedriski noteiktām važām. Cilvēka sapņi atšķirībā no laika un vietas nav nosacīti. Skatoties šo filmu, esam liecinieki tam, kā cilvēki mēģina sev iestāstīt, ka brīvība, karjera, sociālais stāvoklis, zināšanas vai pārliecība spēj piepildīt cilvēka saturu, tomēr viņi sevi neveikli nodod – ar nejauši izteiktu vārdu vai savādu ilgošanos acīs. Šī filma apliecina, ka teiciens «cilvēks ir kaut kas vairāk» nav tikai nobružāta banalitāte.