Režisors - Juris Rijnieks, tulkotājs - Inguss Liniņš, scenogrāfs - Gints Gabrāns,kostīmu māksliniece - Agnese Spridzāne,horeogrāfs - Alberts Kivlenieks, gaismu mākslinieks - Egils Kupčs.
Līvija Dūmiņa
Ar šīs Ursa Vidmera komēdijas iestudējumu teātris trāpa aktualitātes epicentrā - stāsts ir par piecdesmitgadniekiem, kas zaudējuši darbu, turklāt nevis kādiem melnstrādniekiem, bet atbildīgus posteņus ieņēmušiem darbiniekiem. Ginta Gabrāna skatuves noformējums atgādina ainas no multenes par ledus laikmetu - zilibaltos ledus alas tuneļos anonīmo alkoholiķu grēksūdžu atmosfērā, lomu spēlēs un treniņnometnēs bijušie augstākā ranga darbinieki iziet pat pazemojošu nodarbību sēriju, lai norūdītos jauniem darba izaicinājumiem, lai no guļammaisos ietīstītām kūniņām izšķiltos stalti melnbalti tauriņi.
Izrāde rit kā pa viļņiem - retie traģikomiska piesātinājuma un smeldzes brīži atšķaidās ar garām tukšuma pauzēm, kad vārdi ir un paliek tikai vārdi un skats biežāk pievēršas pulkstenim, nevis skatuvei.
Taču ir viens būtisks aspekts, kas šo izrādi dara īpašāku par citiem izklaides gabaliem ar lielāku vai mazāku saturisko slodzi. Juris Rijnieks to iestudējis ar saviem (bet ne tikai), Alfreda Jaunušana vadītā kursa biedriem, tādējādi atzīmējot 50 dzīves gadu sliekšņa pārkāpšanu. Un šo notikumu, ja reiz tas, īpašu uzmanību nevēloties, netiek laists garām, gribējās redzēt tādu, kas stāv pāri ikdienībai, lai cik aktuāls šis materiāls būtu. Ko tādu, kas ļautu šo aktieru talanta mirdzumu atklāt plašākā krāsu spektrā, ko personiskāku. Kā solis uz to ir neslēpšanās aiz izdomāta tēla vārda - aktieri operē ar saviem īstajiem personvārdiem, it kā spēlējot sevi, taču interesantā ideja apstājas pusceļā. Pašķetinot tās pavedienu, iedomājos, ka veselīgā humora izjūta un pašironija, ko varēja manīt Jāņa Reiņa, Daces Bonātes, Jura Lisnera, arī Ivara Pugas spēlē, iespējams būtu plaukusi ziedos, ja materiāls būtu pielāgots tieši aktiera profesijai. Protams, māņticīgajiem te būtu kas bilstams - sak, nedrīkst spēlēties ar uguni jeb likteni, apspēlējot savu atlaišanu un piespiedu pārkvalificēšanos, taču tagad aktieru personības un viņu atveidotie tēli - lietišķās darījumu pasaules pārstāvji tā kā savstarpēji ēdas, dubultspēle rada galvenokārt komisku atsvešinājumu.
Izrāde - joks, kas dažādu līmeņu menedžeriem un citiem business pasaules darboņiem varētu sagādāt jautrus brīžus.
Arno Jundze
Ursa Vidmera komēdijas (kāda nu komēdija - drīzāk gan traģēdija) iestudējums NT, apliecina, ka šosezon teātris gluži kā publicists šauj ārā aktuālo tēmu zalvi, runājot par lietām, kas skar, sāp vai ka citādi satrauc daudzus mūsu sabiedrības locekļus. Nozagtās valsts drūmajā ikdienā grēks būtu kaut ko pārmest un, ja tas beigsies ar to, ka skatītāji pēc izrādes brauks nevis mājās, bet dosies uz Jēkaba ielu protesta akcijā, tad šāds kurss pilnībā attaisnosies.
Skatoties pirmizrādi, bija sajūta, ka Topdogu potenciāls tomēr vēl nav pilnā mērā izmantots. Ja reizēm šādas frāzes tiek izmantotas, lai pieklājīgi raksturotu bezcerīgu pasākumu, tad šajā gadījumā drīzāk gan vainojams pirmās reizes satraukums. Ir pat īpašas mērķgrupas mūsu sabiedrībā, kuras uz šo Nacionālā teātra izrādi būtu vedamas obligātā kārtā kā uz profilaktiskajām potēm - turklāt ne tik daudz darbu zaudējušie vidējā ranga speciālisti, kā tie, kas dažādās firmās un uzņēmumos mētā lielus priekšniekus un kačā mobingu tā, ka padotajiem reizēm no tā vakarā pēc darba vemt gribas.
Visu cieņu režisoram par šā materiāla atrašanu, tomēr, manuprāt, Juris Rijnieks nedaudz par biklu ir izturējies pret dramatisko materiālu, to adaptējot mūsu valsts apstākļiem - ja jau aktieri darbojas ar saviem vārdiem, noteikti varēja vēl iet tālāk un izspēlēt Latvijas (vai teātra) situāciju dziļāk. Var piekrist, ka reizēm šāda pārlieka lokalizācija gan ož pēc banalitātes, tomēr bezdarba un «veco, nekam nederīgo» piecdesmitgadnieku tēma ir tik aktuāla mūsu valstij, ka diezin vai to vispār būtu iespējams banalizēt. Tempa negludumi, tukšie brīži (īpaši izrādes ievadā) un sajūta, ka ne viss līdz galam ir noslīpēts, tomēr ir pārejoša lieta - atliek vien novēlēt, lai ironiskais stāsts par smadzeņu skalošanu, kas visu zaudējušajiem augstākā vadības ranga menedžeriem iepotēs jaunu uzvarētāju apziņu, gūst savu attīstību. Un kārtējo reizi pavīpsnāt par pašmāju dramaturgu nespēju pacelt dzīves piedāvātu materiālu, kas kā labi žāvēta nauda tepat vien pa zemi mētājas - šīs noteikti varēja būt latviešu autora stāsts, tāpat kā JRT Fundamentālists.