Džārmuša iztēles robežas

Amerikāņu neatkarīgā kino meistara Džima Džārmuša nesenākais darbs Kontroles robežas pēc pirmizrādes 2009. gada Kannu festivālā izpelnījies pretrunīgas kritiķu atsauksmes. Vieni šo filmu dēvē par režisora labāko veikumu, citi pārmet pašmērķīgu atkārtošanos un zemteksta imitāciju. Pašmāju skatītājiem jauno kinodarbu ir iespēja novērtēt kinoteātrī Parex Plaza.

Ar Džimu Džārmušu, - viņa aktieru komandu, konsekvento vizuālo un saturisko stilu, uzticību absurda motīviem, kino vēstures citēšanu, - šķiet, nav jāiepazīstina. Jau kopš astoņdesmito gadu darbiem – Dīvaināk par paradīzi (1984) un Ārpus likuma (1986) – viņš ieguvis prāvu piekritēju pulku ne tikai dzimtajā Amerikā, bet arī kino eksperimentus mīlošajā Eiropā. Protams, arī Latvijā netrūkst Džārmuša gara radinieku, kuri ar nepacietību gaida katru jaunāko absurda pasaciņu. Tāpēc, neskatoties uz kritiķu neviendabīgajām atsauksmēm, nešaubos - Kontroles robežas sasniegs gaidītos rezultātus, vismaz kinoapmeklētāju skaita ziņā noteikti.

Džima Džārmuša filmas ir kino valodas svētki, tāpēc bieži vien izstāstīt, «par ko ir filma», vienkārši nav iespējams. Filmas sižets nereti ir tikai formāla rotaļa, kas ļauj izcelt darba lielākās vērtības – simbolisko vēstījumu un hipnotizējošo atmosfēru. Džārmuša filmu stils ir vienlaikus to saturs, un otrādi. Neaizmirstamie, gleznām pielīdzināmie kadri nav papildinoši elementi, tie veido vizuālu vēstījumu, kas pārkāpj tradicionālās valodas robežas.

Filmas Kontroles robežas galveno varoni, noziedznieku ar iesauku Vientuļnieks, atveido izteiksmīgais Aizeks de Bankole – aktieris, kurš iepriekš piedalījies Džārmuša filmās Nakts uz zemes (1991), Spoku suns (1999) un Kafija un cigaretes (2003). Viņa uzdevums, sekojot dažādām norādēm, ir nogalināt noslēpumaino, kādā Spānijas nostūrī mītošo ļaundari ar Bila Mureja seju. Sliktā puiša notveršana filmā līdzinās Pils ieņemšanai vienā no slavenākajiem Franca Kafkas darbiem. Taču atšķirībā no ģeniālā prozaiķa, kurš palicis dzīves absurda, nolemtības un galīguma rāmjos, Džārmuša radītajam varonim neiespējamā misija izdodas, kā viņš pats izsakās, vienkārši liekot lietā iztēli.

Balansēšana uz smalkās iespējamības un faktiskās realitātes robežas šajā filmā ir tik precīza kā vēl nekad agrāk (prātā nāk vēl tikai Mironis (1995)). Iztēles un īstenības sajaukums, ko, gribētos domāt, simbolizē arī divas galvenā varoņa pasūtītās espresso tasītes, ir iespaidīgs un atmiņā paliekošs. Sapņi un paralēlā realitāte (tai skaitā, māksla) ir stāsta kodols (gluži kā Mironī), nevis fons, un režisors nav baidījies piedāvāt atklāsmi par iztēles kā cilvēciskās brīvības un vienlaikus biedējošas nolemtības nosacījumu. Džārmuša fani piekritīs, ka šāda teoretizēšana režisoram līdz šim nav bijusi raksturīga. Tāpēc piesliešos tiem, kuri Kontroles robežas pielīdzina izcilā režisora Mikelandželo Antonioni sešdesmito gadu šedevram Blow Up. Iespaidīgajam, atmosfēriskajam iztēles robežu pētījumam, kas, līdzīgi kā Džārmušs ar mākslu Kontroles robežās, koķetē ar modes industrijas un cilvēka apziņas aizkulisēm.

Izklaide

Šveices Bāzeles kantonā šodien notiek referendums, kurā pilsoņiem jāizlemj, vai tērēt miljoniem eiro starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa organizēšanai, ko pretinieki nodēvējuši par valsts naudas izšķiešanu zaimojošam mūzikas pasākumam.