Izstāžu ciba: Tas nenotika un Dzeltenās sienas

Gleznotājas Flēras un modes dizaineres Ketas Gūtmanes kopizstāde Tas nenotika Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā. Skatāma līdz 24. janvārim.

Jaunā gleznotāja Flēra un modes dizainere Keta Gūtmane uzbūrušas stāstu par četru vienas paaudzes cilvēku neīstenotiem sapņiem un realizējušas tos mākslas valodā. Ieejot pirmajā izstādes telpā, ir iespējams noskatīties dokumentālu videomateriālu, kurā lakoniski un fragmentāri paši varoņi izstāsta savus bērnības un jaunības sapņus. Vienīgais izstādes varonis - vīrietis vēlējies kļūt par lidotāju, bet sievietes ilgojušās pēc dejošanas, teātra un sava krodziņa. Otra telpa veltīta šo sapņu īstenošanai – abas mākslinieces krietni pacentušās, lai aizkustinoši bērnišķīgās vēlmes iedzīvinātu krāšņās, varētu teikt, glamūrīgās ainiņās. Izmantotas gan instalācijas, gan koka maketi, lelles un kā centrālais objekts dominē tērps.

Lai arī doma ir interesanta un mēģinājums ar mākslas palīdzību kompensēt to, kas nav noticis dzīvē, skatītāju aizkustina un liek domāt par dzīves kā izrādes ideju, tomēr neizdodas notvert izstādes pieteikumā formulēto konceptuālo stīgu - «noskaņu pasauli, kurā valda īpaša attieksme pret kultūras un dzīves filozofiju, kas raksturīga šai paaudzei.» Diemžēl vienojošu motīvu un atmosfēru, kas balstītos kaut nelielā pētījumā par šīs paaudzes noskaņojumu, nolasīt neizdevās. Tā vietā redzēju vienīgi abu mākslinieču gaumes robežās ieturētas, spilgtas formālās rotaļas. Patīkami, ka arī Latvijā izteiksmes līdzekļu ziņā māksla kļūst arvien raibāka, pārkāpjot ierastās robežas, un iekļauj arī, piemēram, modes pasaules elementus, tomēr izstādes dekorācijām šoreiz trūkst seguma.

Interesanti, ka visu trīs sieviešu sapņi izstādē īstenoti ļoti sievišķīgi, izmantojot apburoši skaistas kleitas un uzburot pārcukurota rozā sapņa garšu, bet vīrieša iespējamais lidojums attēlots citādāk – kā trauksmaina un neprognozējama triekšanās bezgalībā. Tādējādi mākslinieces uzdūrušās arī joprojām dzīvi esošajiem stereotipiem par sieviešu sapņiem kā mazām kaprīzēm, bet vīriešu mērķu neīstenošanos kā vīrišķības apšaubīšanu. Varbūt tieši šeit slēpjas piecdesmitgadnieku paaudzes noslēpums un šarms?

Jolantas Tursas personālizstāde Dzeltenās sienas «Dirty Deal Expo». Skatāma līdz 20. janvārim.

Cerams, ka līdz ar Rīgas mākslas telpas krahu, mums nenāksies baudīt vienīgi amatierisku pašmāju mākslu. Tā kā latviešu laikmetīgās mākslas talantīgākie pārstāvji skatu vērš Eiropā, būtu naivi domāt, ka par šejieniešu labāko veikumu mēs vienmēr uzzināsim pirmie, gluži otrādi –, piemēram, vienu no pagājušā gada, manuprāt, labākajām izstādēm - Maskavā izrādītās latviešu laikmetīgās fotogrāfijas izstādi Privāts - rīdzinieki tā arī nebūtu ieraudzījuši bez Aizkraukles bankas gadīgā atbalsta. Šī drūmā doma man iešāvās prātā pēc Jolantas Tursas debijas idejas izstādes aplūkošanas entuziastu pulciņa izveidotajā kultūras centrā Dirty Deal, kas dažu gadu laikā no savējā tusiņa pārtapis vērā ņemamā neatkarīgās kultūras organizācijā. Līdzšinējie domubiedru grupas centieni – pārsvarā apvienības Umka.lv izrādes – lika cerēt, ka arī nesen atklātā izstāžu telpa varētu viest jaunas vēsmas esošajā kultūras ainā un piedāvāt ko neparastu, tomēr nācās vilties. Finansējuma trūkums šoreiz acīs griežas ne pa jokam un idejas izpildījums pieklibo.

Jolanta Tursa fotografējusi un iztaujājusi dažādu nacionalitāšu jauniešus, kuri devušies strādāt sezonas darbu Grieķijā. Autores aprakstiem un fotogrāfijām būtu jāvēsta par varoņu sajūtām svešumā, tomēr tie drīzāk vedina domāt par to, ka autore nav izkāpusi no padsmitniekiem raksturīgā šaurā skatījuma, stila un diemžēl arī valodas. Neticu, ka autore būtu izrādījusi saviem varoņiem necieņu, viņu stāstus tīši izķengājot un kariķējot. Un tomēr diemžēl skatītājam rodas jautājums, vai tas tiešām domāts nopietni, jo bez dzeltenās sienas kā vienojoša motīva, viss pārējais šajā izstādē izskatās pēc neveiksmīgas karikatūras.

Izklaide

Šveices Bāzeles kantonā šodien notiek referendums, kurā pilsoņiem jāizlemj, vai tērēt miljoniem eiro starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa organizēšanai, ko pretinieki nodēvējuši par valsts naudas izšķiešanu zaimojošam mūzikas pasākumam.