Pēc desmit gadu dzīves Dānijā un daudzām personālizstādēm Kopenhāgenā, Romā un Ņujorkā latviešu māksliniece Ieva Blūma uz mirkli iegriezusies Rīgā, lai pašmāju skatītājiem demonstrētu savus jaunākos darbus. Keramikas šķīvji un gleznas, kas tapušas mākslinieces personīgo pārdzīvojumu rezultātā, apkopotas izstādē Brīnums, Izaicinājums un Cerība. Izstāde līdz 12. februārim apskatāma Agijas Sūnas mākslas galerijā.
Ieva Blūma dzimusi 1975. gadā Rīgā, kur uzaugusi, ieguvusi
māksliniecisko izglītību un sākusi savu karjeru ar pirmo
personālizstādi. Kopš pārcelšanās uz Dāniju 1999. gadā māksliniece izstādījusies 12 galerijās un 60 biznesa firmās, viņas mākslas darbi pārdoti privātajām un biznesa firmu kolekcijām Dānijā, Itālijā, Amerikā, Francijā, Luksembrgā, Šveicē, Holandē, Austrijā, Krievijā, Austrālijā, Anglijā, Skotijā, Vācijā, Brazīlijā, Latvijā un citās valstīs. Pagājušajā gadā māksliniece kļuva par vienu no televīzijas projekta Latvija var varonēm. Viņa neslēpj, ka vienmēr ir pati sevi menedžējusi, dibinājusi sakarus un nodarbojusies ar pašreklāmu. Turklāt Ieva ir viena no retajām māksliniecēm (arī Dānijā!), kaselna naudu tikai ar savu radošo darbību un uztur kuplo ģimeni – trīs bērnus un dāņu vīru, kurš izvēlējies viņu atbalstīt morāli. Ievas cīņasspars un cītīgā turēšanās pie saviem principiem, daudzu gadu laikā nezaudējot unikālo glezniecības stilu, liek domāt par mākslas un egoisma attiecībām. Egoisms kā paļaušanās uz saviem spēkiem, pašizziņa, oriģinalitāte. Arī Ieva sarunas laikā daudzkārt piemin šo vārdu: «Dāņi, izvēloties mākslu, ir ļoti egoistiski. Viņi neļaus starpniekiem izvēlēties gleznu savai mājai vai birojam. Tēlotājmāksla tur ir lielā vērtē.»
– Pastāstiet, kā nokļuvāt Dānijā.
– Latvijā kā māksliniece sāku strādāt 1997. gadā, kad izveidoju pirmo personālizstādi. Tolaik ilustrēju Itālijas kultūras atašeja grāmatu
Brīnumzeme. Līdz ar to atradu savu unikālo grafikas stilu, ko rādīju arī pirmajā personālizstādē. Viena no šīm bildēm ar nosaukumu Dzīves šahs patlaban redzama arī Agijas Sūnas galerijā, jo izveidojusies par manu klasiku. Ziemeļu Ministru padome 2009. gadā to izvēlējās par gada darbu. Pateicoties šai sērijai, kurā attēlots visaptverošs dzīves spektrs, piemēram, komunikācija, mīlestība, daba, sievišķais, vīrišķais, izaugsme, destrukcija, Dānijas Kultūras institūts 1998. gadā mani uzaicināja veidot projektu kopā ar diviem dāņu māksliniekiem Kopenhāgenā. 1999.gadā, saņēmusi Ziemeļu Ministru padomes stipendiju, atgriezos Kopenhāgenā vēlreiz un izveidoju trīs personālizstādes.
Man labi veicās un ļoti patika Kopenhāgenā. Tur bija brīvība un neatkarība, ko sajutu cilvēku individualitātes izpausmē. Rīgā tā pietrūka. Tajā laikā man šķita, ka Latvijā cilvēki ir pārāk saspringti. Jutu, ka mana māksla Dānijā tiek atbalstīta, cilvēkus tas fascinē un interesē. Sapratu, ka varētu tur attīstīt savu karjeru, veiksmīgi strādāt, virzīties un dzīvot. Tā arī tas sākās. Sāku strādāt pie jaunām izstādēm, satiku savu vīru un mēs nolēmām veidot dzīvi kopā. Tas pavisam dabiski izvērsās par manas dzīves fundamentu.
– Kādā intervijā teicāt: «dāņus fascinēja mana atšķirīgā pieeja, viņus uzrunāja mans oriģinālais glezniecības stils. Rīgā tā nebija.» Kā jūs to skaidrotu?
– Nevarētu teikt, ka Rīgā biju nenovērtēta. Vienkārši Rīgā bija ļoti šaura vide un pārāk viengabalaina mākslinieciskā tradīcija. Tolaik tas man šķita diezgan garlaicīgi. Mani interesēja attīstīt savu individuālo stilu. Es vienmēr esmu tiekusies pēc kaut kā unikāla un individuāla, kas nav balstīts standartos un šablonos. Jutu, ka Dānija ir ļoti veiksmīga vide, kur to varētu darīt – pilnveidot un attīstīt sevi kā māksliniece. Cilvēki manus darbus ļoti labi uztvēra un deva iespēju pilnveidot vizuālo brīvību.
– Kāpēc pēc desmit gadu ilgas prombūtnes tieši tagad izlēmāt veidot izstādi Latvijā?
– Nebija tā, ka šo gadu laikā nebūtu gribējusi taisīt izstādi Rīgā. Vienkārši Dānijā biju ļoti aizņemta. Nopietni strādāju pie savas karjeras attīstības, man dzima bērni. Rīga šajā laikā man bija kā tūrisma galamērķis – atbraukt apciemot radus. Tomēr Latvijas medijiem es visu laiku sniedzu informāciju par to, ko daru ārzemēs. Pagājušajā un aizpagājušajā gadā biju izvirzīta projektam Latvija var. Pagājušā gada beigās biju uz šī pasākuma varoņu godināšanu operā un jutu, ka beidzot vajadzētu.
Desmit gadi jau pagājuši. Tas ir tāds skaitlis, kad sākas panika! Sapratu, ka tas ir ārkārtīgi absurdi – visus šos gadus esmu biju aktīva Dānijā un pasaulē, bet Rīgā savus darbus neesmu rādījusi. Tajā pašā laikā Latvijas mediji par mani ir rakstījuši, televīzija rādījusi. Vēlējos dot Latvijas skatītājiem iespēju ne tikai izlasīt, bet arī ieraudzīt, uztvert un priecāties par to, ar ko nodarbojos.
– Kādi ir pirmie iespaidi pēc izstādes atklāšanas?
– Līdz šim esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes, bet tā jau parasti laikam ir (smejas). Jāteic, ka uztraukums par to, kā manu mākslu uztvers, sen ir pārgājis. Šo divpadsmit gadu laikā man ir izveidojusies ļoti profesionāla karjera. Mani augstu novērtējuši Dānijā, arī Ņujorkā esmu saņēmusi mākslas kritikas. Līdz ar to ir izveidojies profesionāls rūdījums. Mani vairāk interesē, vai latviešu publika iedziļināsies šajos darbos, jo viņiem nav bijis daudz iespēju Rīgā redzēt abstrakto mākslu (vismaz tādā virzienā, kā es strādāju), jo Latvijā ir citādākas glezniecības tradīcijas. Man ir tuvāka dāņu glezniecības tradīcija, tāpēc latviešiem tas ir kaut kas jauns, viņiem jāieiet manis piedāvātajā abstraktajā pasaulē. Protams, būs interesanti pavērot, kāda būs reakcija. Es ceru, ka cilvēkiem būs interesanti un patiks tas, ko esmu radījusi.
– Izstādes nosaukums Brīnums, Izaicinājums un Cerība ir visaptverošs un dzīvi apliecinošs. Kas jūs iedvesmoja šiem darbiem?
– Galvenais iedvesmas avots ir dzīve. Viss, kas ar mani notiek. Tā vienmēr ir bijusi egoistiska privilēģija māksliniekam – ka viņš var izgleznot, izjust un veidot māksliniecisko pasauli saistībā ar savu domu gājienu, emocijām un pieredzi. Šai izstādei mani lielā mērā iedvesmoja mīlestība, mani bērni, kuri ir vienkārši neatkārtojami. Viņi ir manas dzīves lielākā vērtība. Tas, kā viņi redz pasauli – bez maskām un robežām – ir ļoti fascinējoša uztvere. Viņos ir nevainība un trauslums, un tajā pašā laikā ārkārtīga enerģija un liela iedvesma.
Jāatzīst arī, ka šī izstāde parāda manas dzīves pavērsienu, apmesto kūleni. Gleznās parādās mana vilšanās pieaugušo pasaulē. Esmu sapratusi, cik daudz skarbuma un cietsirdības ir pieaugušo pasaulē. Es tam biju pilnīgi nesagatavota. Tādejādi izstādē parādās kontrasts starp trauslumu un neaizsargātību, kā arī skarbo un dramatisko, kas ir dzīvē.
– Vai esat daudz cietusi publicitātes dēļ?
– Jā, esmu ļoti cietusi. Pagājušajā gadā man bija ļoti nepatīkama pieredze. Tas man ļoti skarbi iesita pa spārniem. Tagad ir rekonstrukcijas periods, sāku atjēgties.
– Iepriekšējā izstāde, kurā izmantotas fotogrāfijas ar jūsu bērniem, ir ļoti atklāta un personīga...
– Jā, pirms tam par to nedomāju. Mani ļoti interesēja pašizziņa un atklāšanās, tas process. Tas jau arī ir mākslinieka spēks un vienlaikus vājība, ka mēs sevi vizuāli parādām dažādos veidos. Tā ir emocionāla atklāšanās jebkurā gadījumā, vai tā būtu glezna vai fotogrāfija. Protams, ja mākslinieks strādā ar savām emocijām... Ne visi to dara, bet es daru.
Attiecībā uz bērniem... Mani tas tik ļoti fascinēja, ka es pat neiedomājos. Foto sēriju izstādīju Ziemeļu Ministru padomes galerijā par godu desmit gadiem, ko esmu pavadījusi Dānijā. Tas bija skaisti, bet arī ļoti atkailināti un trausli. Ļoti jūtīgi.
Tad es tiešām sapratu, ka pieaugušo sabiedrībā ir jāuzmanās pašam un jāsarga savi tuvākie, īpaši, bērni. Pieaugušo sabiedrībā cilvēki ir ļoti dažādi. Man nācās saskarties ar dažādām nepatīkamām pieredzēm. Ne jau tāpēc, ka cilvēkiem nepatika bildes, drīzāk atklājās cīņas, skaudības un cietsirdības aspekti. Tas mani ļoti šokēja. Tāpēc arī šīs fotogrāfijas patlaban nav izstādītas Latvijā. Iespējams, parādīšu tās nākamajā izstādē. Eļļas gleznas ir aizsargātāks mākslas veids – skatītāji var paši uztvert un interpretēt, man nekas nav jāskaidro, bet fotogrāfija ir ļoti personiska, trausla un jūtīga.
– Kas ir jūsu mākslas patērētājs? Cik daudzi no viņiem ir mākslas pazinēji, cik daudzus uzrunājis «vienkārši skaistums»?
– Abas kategorijas. Visām lielajām firmām Dānijā ir savi mākslas klubi, kuriem esmu pārdevusi savus darbus. Un manus darbus ir pirkuši arī privāti pircēji gandrīz visās pasaules valstīs. Pircēji ir ļoti dažādi – gan profesionāli mākslas kolekcionāri, gan tādi, kuri nav lietpratēji šajā jomā, bet viņus fascinējis skaistums. Jāteic, ka dāņu publika ir ļoti droša mākslas patērētāja, jo viņi ir pieraduši daudz skatīties mākslu. Dānijā māksla ir kā sadzīves elements. Tā tiek ļoti kultivēta. Latvijā tas drīzāk redzams attiecībā uz literatūru un mūziku. Tēlotājmākslu šeit uztver kā elitārāku mākslas veidu. Īpaši abstraktajai mākslai Dānijā ir ļoti dziļas vēsturiskas tradīcijas... Ja tu esi kārtīgs dānis, tev jābūt vismaz vienai labai eļļas gleznai mājās (smejas). Arī interjeram un dizainam tiek pievērsta ļoti liela nozīme, tāpēc dāņu dizains ir slavens visā pasaulē.
– Jūsuprāt, galvenie šķēršļi, kas latviešu māksliniekiem neļauj izrauties starptautiskā vidē?
– Grūti pateikt. Mani pārsteidza, piemēram, tas, ka ļoti daudzi mākslas uzpircēji Latvijā paši neizvēlas darbus, bet uztic to arhitektiem, dizaineriem vai mākslas vēsturniekiem, kurus viņi noalgojuši. Māksla taču ir ārkārtīgi individuāla! Dānijā, piemēram, banku direktori ir ļoti konsekventi savā izvēlē. Dāņi diezgan egoistiski pieņem lēmumus attiecībā uz to, ko vēlas redzēt savā interjerā. Viņi saprot, ka glezna ir ļoti personiska lieta, ar ko ikdienā būs jāsadzīvo. Mani pārsteidz tas, ka Latvijā joprojām valda tāda nedrošība attiecībā uz vides iekārtošanu.
– Vai arī pašam māksliniekam ir jāmēģina sevi pārliecinoši pozicionēt un menedžēt, neuzticoties starpniekiem? Jūs tam esat spilgts piemērs.
– Protams, ir svarīgi, lai mākslinieks prastu pamatot savu darbības virzienu un motivāciju, mācētu sevi virzīt arī no biznesa viedokļa. Es Dānijā to ļoti daudz esmu darījusi – pati dibinājusi kontaktus ar firmām un privātiem pircējiem. Māksliniekam, bez šaubām, ir daudz jāstrādā pie tā, lai viņš sevi droši pozicionētu mākslas tirgū.
– Varbūt latvieši pārāk kūtri un savrupi?
– Tas ir atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Arī Dānijā visi mākslinieki nav tik aktīvi. Ļoti maz dāņu mākslinieku dzīvo no saviem darbiem, pārsvarā viņi iztiek ar sociālajiem pabalstiem. Tos ir diezgan viegli iegūt, un pēc tam tev nekas nav jādara. Es pabalstus izmantoju tikai tad, kad biju pēcdzemdību atvaļinājumos. Protams, tas ir diezgan grūti, ja pašam menedžments visu laiku jāpiedzen. Tas ir paralēls darbs radošajai darbībai. Vai cilvēks to ir spējīgs izdarīt, ir atkarīgs no viņa personības, ne tik daudz no nacionālās piederības.
– Kā, darbojoties biznesā, izdodas nepazaudēt savu māksliniecisko rokrakstu un nepielāgoties?
– Man jāpateicas spēkam un talantam, kas mani virza, jo es nekad nevienam neesmu izpatikusi. Nekad neesmu gleznojusi komerciālas ievirzes bildes, ko būtu izdevīgi pārdot. Es vienmēr esmu strādājusi ar ļoti, ļoti personiskām tēmām un mākslas projektiem, kas man tajā brīdī ir emocionāli svarīgi. Patiesībā tā ir ārkārtīgi egoistiska pieeja mākslai. Man ir pilnīgi vienalga, vai kādam darbi patiks vai nepatiks. Svarīgi veidot procesu un rezultātu, kā es to sajūtu un redzu. Kad izdodas gleznas pārdot un iepriecināt citus, es to uztveru kā Dieva dāvanu. Es jau nemaz nevarētu nevienu piespiest pirkt manas gleznas. Mākslu nevienam nevar uzspiest, tā ir ļoti individuāla, tā nav pirmās nepieciešamības prece kā maize un ūdens. Arī Dānijā patlaban izjūt finanšu krīzi, starp citu... (smejas) Mākslas izvēle ir viena no brīvības izpausmēm. Lai kādus skaistus tekstus runātu un sevi menedžētu, nekad nevarēsi kādu piespiest nopirkt gleznu, kas maksā trīs tūkstošus latu, ja viņu tā patiesi neuzrunā un viņš tajā nesaredz māksliniecisku vērtību.
– Vai ir izdevies iejusties dāņu sabiedrībā?
– Kad sāku dzīvot Dānijā, man bija tikai divdesmit trīs gadu – tad jau viss liekas jauns un interesants, īpaši skeptiski situāciju neizvērtē. Dānija man šķita ļoti piemērota vide tajā laikā. Es ātri iemācījies dāņu valodu, 2000. gadā apprecējos, pēc tam sāka dzimt bērni... Man bija dāņu ģimene, tāpēc es vispār nedomāju par to, ka man būtu jāasimilējas. Tas process notika ļoti dabiski.
– Vai priekšstats par skandināvu vēsumu un atturību ir patiess? Jums ikdienā nepietrūkst straujāka temperamenta un emociju?
– Jāteic, ka mana dzīve ir ļoti krāsaina un daudzslāņaina. Emociju nepietrūkst, tieši otrādi – ir ārkārtīga emociju intensitāte. To jau var redzēt arī manās gleznās (smejas). Esmu trīs bērnu mamma, man ir ļoti piesātināta dzīve. Tagad, kad jaunākie bērni ir paaugušies, esam atsākuši ceļot. Ceļojumu iespaidi ir liels iedvesmas avots, tie sniedz enerģiju radošajai darbībai. Dānijā tomēr ir diezgan atturīga sabiedrība, jā. Tā ir laba vide, kur dzīvot un strādāt, tomēr ekspresijas un emocijas ikdienā nesanāk uztvert.