Izstāde Maskas. Karnevāla laiks Stikla galerijā skatāma līdz 18. februārim.
Pašā Vecrīgas sirdī nelielajā Stikla galerijā, kuru ikdienā pārsvarā apmeklē oriģinālu stikla rotu un ķiņķēziņu pircēji, paslēpies tiešām interesants, konceptuāli svaigs mākslas projekts ar nosaukumu Maskas. Karnevāla laiks. Mākslas objektu izstādē piedalās divdesmit viens pašmāju un lietuviešu mākslinieks, pārsvarā tie, kurus pierasts dēvēt par jaunajiem un drosmīgajiem. Izstādes veidotāji piesauc februāri kā karnevāla laiku un uzsver karnevāla iezīmes ikdienā – sociālās maskas, kas nepārtraukti tiek izmantotas dažādās izlikšanās spēlēs. Jāpiebilst, ka karnevāls sociālā kontekstā ne vienmēr lietojams kā negatīva metafora. Piemēram, krievu filosofs Mihails Bahtins izcēla arī sabiedrības «karnevāliskuma» pozitīvās iezīmes – iespēju izjaukt sociālo hierarhiju, parodēt un paust to, ko ikdienā neatļautos. Maska ir gan sociāls instruments, gan maģijas sastāvdaļa, gan ierastās kārtības apvēršanas līdzeklis. Paturot prātā karnevāla dažādos kontekstus, šīs izstādes mākslinieki radījuši aizraujošas parafrāzes. Daži no viņiem «atmaskojuši» sabiedrības kultus – Modris Svilāns apspēlējis reliģiskā un seksuālā fetiša figūras, Kristians Brekte darbā Dikozaurs provocē domāt par vīriešu pasaules dominanti, bet Agnese Cērpa aicina skatītāju palūkoties uz sevi kā maksas nēsātāju. Viens no drosmīgākajiem un stereotipus graujošākajiem darbiem ir Elīnas Eleres Pasaka, kurā sajaukušās labi zināmās pasakas Maija un Paija abu varoņu iezīmes. Citi mākslinieki pievērušies personīgākām tēmām, maskas drīzāk izjūtot kā «otro ādu» nevis sociālās kritikas instrumentu – Marta Ģibiete radījusi ļoti sievišķīgu un trauslu masku, kas pagaidām guļ neaiztikta, arī Kristīnes Lazdānes darbā Es i ar putniem jaušamas ilgas pēc neiespējamā, savukārt Lindas Kozules glezna, kurā zaļa meitene rāda koši sarkanu mēli, liek domāt par monētas abām pusēm – izvairoties no maskām vai pakļaujot tās, mēs neizbēgami uzraujamies jaunām klišejām.
Kaspara Dobrovoļska personālizstāde Provinces Prominences radošajā telpā Tasty skatāma līdz 6. februārim.
Jaunā fotogrāfa Kaspara Dobrovoļska pirmajā personālizstādē, kas tapusi laika posmā no 2007.gada līdz 2009.gadam, iemūžināta Cesvaines iedzīvotāju rimtā ikdiena. Melnbaltajās fotogrāfijās, kurās pārsvarā notverti provinces iedzīvotāju portreti, manāma viņa skolotāja Andreja Granta ietekme. Līdzīgi Grantam Kaspars vēlējies atturīgā, dokumentālā manierē vēstīt par cilvēkiem, kuros slēpjas «kaut kas vairāk». Tomēr ko līdzīgu Andreja Granta fotogrāfiju smalkajai metafiziskajai līnijai Kasparam izdevies uzburt tikai dažās bildēs. Pārsvarā viņa varoņi demonstrē konkrētus sabiedrības slāņus, profesijas, emocijas. Tieši tā – demonstrē. Nepamet sajūta, ka fotogrāfs pats viņus nostādinājis pie viņu mopēdiem, smagajām mašīnām, veļas auklām, bišu stropiem, kuriem būtu jāvēsta par viņu «rutīnas pilno ikdienu». Fotogrāfijās pārsvarā jaušama samākslotība un klišejiskums, autora izpratne par to, «kā vajadzētu būt». Turklāt jaunā paaudze šajā fotogrāfiju sērijā aizdomīgi uzkrītoši simbolizē cerīgo nākotni, dažos darbos Kaspars ieslīdzis arī neko neizsakošās banalitātēs (piemēram, Viesturs Āboltiņš ar kazlēniņu un Mācītājmuižas bērni). Tieši tāpēc patīkamākos pārsteigumus sagādā negaidīti sīkumi – spožā zelta ķēde uz vietējā bērneļa rokas, kas noķerts spēlējamies uz laipas (starp citu, laipas fotogrāfijas ir ļoti labas un interesantas, tās varētu būt pamats jaunai izstādei) un Bresona stilā ieturētā bilde Pēteris Zeilis, kurā galvenais varonis uz divriteņa devies nezināmā ceļā. Gribētos jaunajam fotogrāfam ieteikt: pirms mērķa uzstādīšanas der kārtīgi izdauzīties, jo varbūt tieši šķietamās nejaušībās atklājas jaunas likumsakarības.