Swedbank mākslas balva izveidota 2000. gadā un tiek rīkota kā Swedbank un KUMU mākslas muzeja sadarbības projekts. Šogad pirmo reizi nominantu izstāde notika Latvijā, Rīgas pilsētas izstāžu zālē Rīgas mākslas telpā. Konkursa starptautiskā žūrija, kuru šogad vadīja Īrisa Millere Vestermane no Modernās mākslas muzeja Zviedrijā, par uzvarētāju atzina lietuvieti Jonu Gasjūnu, uzsverot viņa ieguldījumu sociālistiskās pagātnes pārvērtēšanā. Mākslinieks savus darbus veido kinematogrāfiskā manierē, notikumus gleznās attēlojot daudzslāņaini, tādējādi skatītājos raisot pretrunīgas emocijas. Gleznojot, viņš izmanto ne tikai krāsu, bet arī degošas sveces liesmu un dūmus.
- Apsveicu ar Swedbank balvas iegūšanu. Kādas emocijas raisījis šis apbalvojums?
- Paldies par apsveikumiem! Saņemot apbalvojumu, es piedzīvoju pretrunīgas izjūtas. Kad komisija paziņoja uzvarētāju, lielu nemieru neizjutu. Tas notika tāpēc, ka manu glezniecības izteiksmi Lietuvā nebija viegli nostiprināt. Es daudz strādāju, tāpēc apbalvojums nešķita kā loterijā laimēts vinnests, par ko vajadzētu priecāties, bet - kā cieņas žests manai daiļradei. Par to esmu pateicīgs daudziem cilvēkiem, tai skaitā Nacionālās mākslas galerijas darbiniekiem Lolitai Jablonskienei, Dovilei Tumpītei un Mildai Žvirblītei, bet visvairāk – skatītājiem.
- Kāds ir jūsu priekšstats par latviešu laikmetīgo mākslu?
- Swedbank mākslas balvas nominantu izstāde man bija pirmā izstāde Latvijā, Latvijas mākslas ainu praktiski nepārzinu. 2003. gadā redzēju Latvijas mūsdienu mākslas izstādi Tallinā un, ja nemaldos, pirms desmit gadiem Viļņā. Pirms divdesmit gadiem vienā no tā laika Baltijas glezniecības triennālēm dalīju apbalvojumu ar Aiju Zariņu. Ļoti augstu vērtēju agrīno Oļega Tillberga daiļradi. Ik pa laikam redzu Latvijas mūsdienu mākslinieku darbus dažādos katalogos, bet ar to ir par maz, lai varētu nopietni atbildēt uz tik plašu jautājumu.
- Latvijā nav Laikmetīgās mākslas muzeja. Vieni uzskata, ka mūsu auditorija tam vēl nav gatava un ir jāiegulda liels izglītošanas darbs, citi domā, ka laikmetīgajai mākslai nekad nebūs plašs piekritēju loks (labāk viens kompetents skatītājs, nekā bars, kas to uzskata par pašsaprotamību, taču interpretēt nespēj). Kāda ir situācija Lietuvā?
- Arī Lietuvā nav mūsdienu mākslas muzeja. Mūsu valsts, atgūstot neatkarību, daudzus gadus nepirka mūsdienu mākslas darbus. Tikai pirms dažiem gadiem, kad kļuva skaidrs, ka tiks atvērta Nacionālā mākslas galerija, uzsāka veidot mūsdienu mākslas kolekciju. Tagad tā tiek eksponēta šajā galerijā, tomēr laikmetīgās mākslas proporcija, salīdzinot ar kopējo galerijas ekspozīciju, joprojām ir ļoti niecīga. Taču Nacionālā mākslas galerija vada plašu mācību programmu, izglītojot publiku, kas pagaidām pret mūsdienu mākslu ir vienaldzīga. Liels mūsdienu mākslas atbalstītājs Lietuvā ir Mūsdienu mākslas centrs. Kopā ar vēl dažām ievērojamām mākslas galerijām, piemēram, Vartai Viļņā un Meno parkas Kauņā, mums ir izveidojies mūsdienu mākslas muzeja funkcijas aizstājējs. Tomēr publikas ieinteresētība laikam ir tādā pašā līmenī kā Latvijā. Mums varbūt ir nedaudz labāka situācija izstāžu platību kontekstā (es domāju, zāļu daudzumu un to iekārtas). Disproporcija starp izglītotajiem un neizglītotajiem skatītājiem vienmēr saglabāsies, taču šim faktam nevajadzētu sagraut pašus māksliniekus. Galu galā mūsdienu mākslas muzejs īstam māksliniekam nevar veicināt radošumu. Mūsdienu mākslinieki mākslas institūcijas parasti uztver kā sastingušu parādību. Tas ir paradoksāli, ka mūsdienu mākslas muzejs visvairāk nepieciešams tieši valstij un sabiedrībai.
- Atšķirībā no citiem izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem, jūs savus darbus necenšaties pakļaut vienotai koncepcijai, bet gan izmantojat interesantas koncepcijas (idejas) un tehniskos paņēmienus, lai izteiktu... Varētu sacīt, dvēseles stāvokli?
- Konceptuālā māksla šobrīd ir jau aptuveni sešdesmit gadus veca. Es necenšos iekļaut savu daiļradi ļoti konkrētā koncepcijā. Mēs dzīvojam postkonceptuālā laikā. Svarīgākais faktors manā daiļradē ir stipra motivācija, kas mudina radīt mākslas darbu. Šo faktu, protams, var nosaukt arī par koncepciju. Katram mākslas darbam motivācija ir atšķirīga. Pieķeršanās pie konkrētas koncepcijas traucētu daiļradei. Protams, «dvēseles stāvoklis» ir nolemtība, bez tās daiļrade vispār nav iespējama.
- Kritiķi jūsu darbos uzsver kolektīvās sociālistiskās atmiņas aktualizēšanu. Tomēr sociālo jautājumu izvirzīšana jūsu darbos ir netieša, ļoti jutekliska, varētu sacīt, augstākajā mērā mākslinieciska. Vērojot darbus, rodas dežavū sajūta – piedāvātā realitāte nolasās gan kā patiesa, reiz pieredzēta, gan neaizsniedzama. Cik lielu lomu sociālie jautājumi ieņem jūsu darbos?
- Es noteikti izvirzu sociālus jautājumus. Atcerēties pagātni mani mudina tagadne. Ģeopolitiskie procesi mūsu valstī notika ātrāk, nekā mainījās mentalitāte. Okupācijas laika ieradumi mums vēl ilgi sekos līdzi. To mūsu dzīvē ir papilnam. Pagātne iznirst kā spiedīgs sapnis šodienas izskatā, tāpēc manos darbos eksistē reālā un tajā pašā laikā nereālā situācija. Dažreiz ar šādu metodi attēlotā vēsture brīdina skatītāju, dažreiz pārvēršas komiksā. Skatītājs tiek apzināti provocēts šaubīties par to, ko redz. Tad viņš ir spiests ilgāk analizēt glezniecības darbu. Šādi rīkoties skatītāju rosina arī garie mākslas darbu nosaukumi. Savu izteiksmi glezniecībā es sauktu par divdabīgu. Realitāte manos darbos ir atpazīstama, bet tās eksistences iemesli pilnībā neatklājas. Sociālistiskā pagātne, manuprāt, ir pārāk absurda, lai tai noticētu, bet diemžēl tā ir bijusi.
- Kā jūs atradāt savu īpašo zīmēšanas tehniku – ar sveces liesmu un dūmiem?
- Ar sveces liesmu sāku zīmēt pirms desmit gadiem. Es ilgi meklēju veidu, kā, attēlojot konkrētu objektu, tajā pašā laikā varētu apgalvot, ka tas neekistē. Nejauši lifta kabīnes griestos redzētais dūmu uzraksts man sniedza atbildi. Uzraksts ir konkrēts, bet dūmi – fikcija. Tolaik dūmu rakstīšanas metodi attiecināju uz grafiti. Vēlāk pamanīju, ka ievērojami agrāk par mani ar dūmiem ir zīmējis Jess Kleins un Anselms Kiefers. Gandrīz tajā pašā laikā, kad sāku zīmēt ar dūmiem, to darīja arī Irži Dogupils. Parakņājoties dziļāk, redzu, ka šis veids ir eksistējis visos laikos – vienā gadījumā kā vandālisma akts, citā kā informācijas nodošana. Tagad saprotu, ka lielu atklājumu šajā jomā neesmu izdarījis. Man kļuva svarīga hibrīdattēla izveidošana - uz izgleznotas virsmas, kas jau ir informācija, uzlieku citu, ar dūmu metodiku zīmētu informāciju. Šo komponēšanu ietekmēja arī darbs ar videokameru. Turklāt pievienojot mākslas darbam garu nosaukumu, sanāk daudzlsāņaina sviestmaize, kas parāda manas glezniecības metodes būtību. Visbeidzot zīmēšana ar sveces liesmu civilizācijas tumsībā ir pietiekami atraktīvs akts.
Jons Gasjūns
Mākslinieks, Swedbank mākslas balvas 2009 laureāts
Dzimis 1954. gadā
Beidzis Šauļu Pedagoģijas institūtu (1973), Kauņas Lietišķās mākslas koledžu (1978) un Lietuvas Mākslas institūtu (1984)
Kopš 1991. gada Viļņas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas pasniedzējs
Sarīkojis vairākas personālizstādes un piedalījies grupu izstādēs Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un citur.
Strādā un dzīvo Viļņā