Gada pirmais mēnesis aizvadīts un turpmāk nākamā mēneša pirmajā sestdienā Neatkarīgās kultūras lapās pavilksim svītru, mūsuprāt, interesantākajiem un paliekošajiem aizgājušā mēneša notikumiem. Neuztveriet to, kā topu – te nebūs ne pirmo ne desmito vietu, ja notikumu būs daudz, centīsimies tos izcelt visus – tā lai vēlāk Neatkarīgo pārlapojot, būtu redzams, kas kultūrā bijis tas, ar ko esam dzīvojuši. Ja kaut kādu iemeslu dēļ kultūras aktivitātes pierims, piemēram, vasaras periodā, kad profesionālajā mākslā reizēm valda klusais periods, tad notikumu apkopojumu sniegsim nevis reizi mēnesī, bet gan retāk.
Jāņa Streiča pilnmetrāžas spēlfilma Rūdolfa mantojums janvārī bija pozitīva ziņa, kuras iedarbību uz sevis izjuta tūkstošiem cilvēku visā Latvijā. Pēc ilgāka laika mums atkal ir pašmāju meistara veidota filma, kuru nav kauns skatīties un nav jāuzdod jautājumi no sērijas, par ko gan mēs, nodokļu maksātāji, esam tērējuši savu naudu. Ārkārtīgs pluss ir tas, ka Rūdolfa mantojums nav palicis viena vai divu Rīgas kinoteātru sienās – tas patiesi ir notikums Latvijas mērogā uz kuru biļetes tiek izpirktas iepriekšpārdošanā. Par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm un ideoloģisko nozīmi, ceļot mūsu tautiešu pašapziņu šajā grūtajā krīzes laikā, kas skāris gandrīz katru valsts iedzīvotāju, Neatkarīgā rakstījusi vairākkārt. Ne mazāk svarīgs ir arī filmas sociālais aspekts – tas, ka tās veidotāji uzskatāmi ar darbiem parāda – viņiem patiesi rūp, lai Rūdolfa mantojumu varētu skatīties visur Latvijā, tādejādi atjaunojot vienu no kino klasiskajām funkcijām un pamatvērtībām, kuras dēļ savulaik tas kļuva par mākslu nr.1 visā pasaulē – pieejamību visplašākajām masām.
Janvāra izstāžu dzīve, neraugoties uz kritiskajām prognozēm, ka muzeju saimniecībā krīze un nepārdomātas reformas visu novedusi līdz kliņķim, uzrāda apbrīnojamu dzīvotspēju, kas, kā jau to varēja paredzēt, ir muzeju darbinieku spīts, izdomas un patriotisma vistiešākais apliecinājums. Turklāt arī galvaspilsētas galeristi, jūtot saspringto situāciju, janvārī ļoti veiksmīgi papildinājuši muzeju piedāvājumu. Dalīt, kura izstāde spēcīgāka, vērienīgāka vai iespaidīgāka – tas būtu tāds bērnudārza līmeņa pasākums. Ir daudz līdzvērtīgu un dažādām gaumēm atbilstošu izstāžu par kurām šādas debates ir pilnīgi liekas: Gunāra Kroļļa Bīstamais līdzsvars Ārzemju mākslas muzejā, Alekseja Naumova Ainava XXI gs.galerijā Daugava, Ilmāra Blumberga personālizstāde Stikla pērlīšu spēles Rīgas galerijā. Pasākums ar starptautisku rezonansi ir izstāde Gleznots Normandijā Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kas piedāvā ieskatu 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta pirmās puses Normandijas glezniecībā. Savā ziņā šo izstādi var salīdzināt ar pastaigu klasiskā mākslas albumā, ar to atšķirību, ka ierasto reprodukciju vietā beidzot ir iespēja apskatīt oriģinālus. Turklāt papildu vērtība ir tas, ka blakus normandiešiem LNMM nolikta izstāde Gleznots Baltijā – ejiet un salīdziniet!
Janvāris mūzikā savā ziņā ir dēvējams par olimpiskajām spēlēm, kur latviešu mūziķiem pasaules mērogā bijuši izcili panākumi. Ko gan iesāktu Ņujorkas opermīļi, ja viņiem nebūtu latviešu? «Elina Garanca starring in Carmen», «The soprano Maija Kovalevska won the biggest ovation» vai «The exciting work of the conductor Andris Nelsons...» (Garanča Karmenas zvaigzne. Soprāns Maija Kovaļevska izpelnījās vislielākās ovācijas. Aizraujošā diriģenta Andra Nelsona darbība.) Tas viss atrodams The New York Times par latviešu mākslinieku darbību Metropolitan opera šā gada janvārī. Tad vēl MIDEM balva, ko Elīna Garanča saņēma Kannās 26. janvārī. Un vēl. un vēl... Tomēr arī pašu mājās pasaules notika pasaules līmeņa koncerti, par kuriem labprāt rakstītu ārzemnieki – piemēram, līdz pēdējai taburetei izpārdotā Vestarda Šimkus uzstāšanās Lielajā ģildē, kuras dzirdētgribētāju bija krietni vairāk nekā biļešu īpašnieku. Janvāris bija arī nu jau tradicionālā latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta laiks. Uz Lielās ģildes skatuves kāpa Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas orķestris, Liepājas simfoniskais orķestris un Sinfonietta Rīga.
Janvāris teātros uz šī fona ir salīdzinoši klusāks brīdis. Tas vēsturē ieies varbūt vien ar kņadu, kas sacēlās ap Kazimira un Karolīnas pirmizrādi Nacionālajā teātrī. Lai gan Viestura Kairiša veikums plašsaziņas līdzekļos nodēvēts par neveiksmi, tomēr visnotaļ rets gadījums – Nacionālais teātris un augstās kultūras notikums ir dabūjis pamatīgu publicitāti dzeltenajā presē, kurā parasti gan tiek apcilātas kāda aktiera vai mākslinieka privātā dzīves dienas un nedienas. Pēc gadiem pieciem, pētniekiem lasot 2010. gada bulvāru žurnālīšus, būs ko brīnīties – diez ko viņi toreiz tā toreiz ņēmās?