Autors – Valdis Grēviņš, režisors – Kārlis Auškāps, scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, mūzikas režisors - Juris Vaivods, kustību konsultante – Inga Krasovska.
Arno Jundze
Tie Nacionālā teātra skatītāji, kas pēc skumjās komēdijas Kazimirs un Karolīne noskatīšanās, nedabūjuši izsmieties, draudēja atteikties no sava abonomenta, tagad ar mierīgu sirdi var pārcelties uz Dailes teātri. Gaisa grābekļi Kārļa Auškāpa režijā sniegs viņiem krietnu jautrības porciju ar labu devu neaizmirstamu dziesmiņu iz pirmās republikas laikiem un ironisku mājienu par mums pašiem. Protams, nekāda augstā māksla šis pasākums nav, tomēr savā kategorijā – nepretencioza komēdija – šis nudien nav pēdējā laika sliktākais produkts. Jauns kases gabals iekš DT ir dzimis un biļešu visticamāk visiem nepietiks. Ar to arī apsveicu!
Ja runā par pirmizrādes kvalitātēm, tās nav viendabīgas. Ir ļoti domāts, lai katram izrādes dalībniekam būtu sava uts, tomēr ne visiem aktieriem izdodas ar tēlu sadzīvot un to līdz galam izdzīvot. Šādai komēdijai nepieciešamās vieglās lidojuma sajūtas vietumis pietrūkst. Vairāki pirmizrādes dalībnieki, uznākot uz skatuves pirmoreiz, gan lika aizrauties elpai – sak, kas nu tagad būs–, bet gaidītā turpinājuma šiem tēliem nebija. Acīmredzot taisnība ir tiem, kas teic, komēdiju aktieris – tā ir īpaša skola un talants, tāpēc, uzteicami ir tie, kam izdevās. Artūrs Skrastiņš, šķiet burtiski kaifoja Alfonsa Prieciņa ādā, Daiņa Gaideļa viesmīlis Trieka – īsts Adamsu ģimenes brālēns –, arī Jura Bartkeviča viesmīlis Slieka un Jura Strengas pusagronoms-puspolicists.
Noteikti pieminama ir režisora sadarbība ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi. Ja izrādes pirmajā daļā Annas Brigaderes Sprīdīša tēli no Tērvetes parka šķita vairāk kā tādi lieki dārza rūķi, tad izrādes beigās tie uzlika treknu punktu uz –i–. Arī Ilzes Vītoliņas tērpi ir viena no Gaisa grābekļu veiksmēm. Ļoti pieļauju, ka tie, kas gāja uz šo izrādi, sacerējušies uz vismaz Pūt, vējiņi! Poliščukas versijā, saņēmuši tautisku kapustņiku, tagad sper zemes gaisā, bet ja gribat kārtīgi izsmieties un starpbrīdī iemalkot konjaciņu, ejiet droši.
P.S. Teātra administrācijai atliek vien tvert sniega lāpstas, lai atbrīvotu kupenām klāto laukumu teātra priekšā – skatītāju autobusiem vietu var nepietikt.
Līvija Dūmiņa
Kārļa Auškāpa atgriešanās uz Dailes teātra Lielās skatuves (pēdējais iestudējums bija Īsa pamācība mīlēšanā 2001. gadā) ir veiksmīga, lai arī pirmizrāde bija negluda – pēc daudzsološā sākuma pimajā daļā sekoja un otrajā vietumis turpinājās atslābums ar atrunāšanu un atrādīšanu.
Dramaturga un dzejnieka, Smiļģa padomnieka repertuāra jautājumos un Dailes teātra dramaturga Valda Grēviņa luga, kas pirmizrādi piedzīvoja 1932. gadā Nacionālajā teātrī, pieguļ šodienai tik labi kā pēc individuāla mēra šūts uzvalks. Atpazīstamas situācijas un problēmas iz lauku dzīves ar pilsētas baņķieriem, bārdāmām, viesmīļiem, propogandistu un pusagronomu pasniegtas komiskas spēles garnējumā, ar asprātību un ironiju līdzsvarā (jau scenogrāfijā pieteiktā Sprīdīša tēma – bravo!), izmantojot brehtisko atsvešinājuma efektu – darbība tiek pārtraukta ar songiem, kas dziedāti pie proscēnijā novietotajiem mikrofoniem statīvos. Šo pašu paņēmienu Kārlis Auškāps lietoja, 1999. gadā iestudējot Rūdolfa Blaumaņa komēdiju No saldenās pudeles – un sevis citēšana šajā gadījumā attaisnojas. Ļoti labs atradums ir talcinieku trokšņu taisīšana mikrofonos, lai attēlotu telefona tirkšķus vai auto rūkoņu, tādējādi arīdzan uzsverot notiekošā spēles dabu un iztiekot bez ierakstīto trokšņu ilustratīvisma. Te lieliski pas Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija - dekupāža ar un origami no avīzēm, labi iederas Ilzes Vītoliņas stilizētie tautiskie un laikmeta kostīmi.
Sliktāk veicies darbā ar aktieriem, un atliek vien nopūsties – ja visi raksturi būtu tik žilbinoši artistiski kā Artūra Skrastiņa Alfonss Prieciņš... Lieliski arī abi viesmīļi – Jura Bartkeviča Slieka un Daiņa Gaideļa Trieka, par ne vien spēlētu, bet arī nospēlētu lomu var atzīt Laura Dzelzīša ganuzēnu Riksi. Mulsinoši nekāds ir Ginta Grāveļa jaunais Ķeizars, toties kā rupji tēsti kluči vairāk vai mazāk pulētu figūru galerijā izskatījās Aijas Dzērves Mimi un Elīnas Dzelmes Fifi - pārpratums, kas, cerams, laika gaitā labosies.
Tomēr kopumā šo izrādi var ieteikt draugiem, radiem un paziņām kā labu izklaidi ar pozitīvu lādiņu, un, būs brīnums, ja tā netiks kupli apmeklēta.