Viestura Meikšāna Mirušās dvēseles

Esiet gatavi, kad Valmieras teātrī skatīsieties Viestura Meikšāna Vīnu un nezāles - jaunā izrāde ar jums spēlēsies. Viss sāksies viegli un vienkārši, un smieklīgi. Jums piedāvās farsu par gļēvo vīru un sievu-ģenerāli. Tad atplaiksnīs kas dīvains, bet tūlīt nodzisīs. Un varmācīgs, kas arī drīz pagaisīs.

Pirmā cēliena finālā jūs dabūsiet vēl krietni izsmieties par «pozitīvās domāšanas» bruņinieku rafinēti stulbajām ļaužu muļķošanas metodēm, lai starpbrīdī aizietu ar labu garastāvokli un pacilātu noskaņojumu. Otrajā cēlienā smiekli ies mazumā, lai arī nepazudīs pavisam, dīvainības un varmācība pletīsies plašumā un tieksies dziļumā. Izrāde jūs vairs neatlaidīs, ievilks kā akacī vai piesitīs tur, kur mēdz piesist, kad sit. Un tas, kas vēl nebūs sapratis, ka stāsts ir ne tikai par kādiem svešiem viņiem, samocītajiem un mocītājiem, bet arī par katru no mums, to beidzot sapratīs. Tas nav komfortabli, ne arī viegli vai vienkārši. Bet, lūk, tieši šāds teātris ir vajadzīgs - kas kaut ko līdzīgu var izdarīt ar cilvēkiem. Bet arī tas vēl nav viss. Tikai pusceļā uz mājām sapratīsi, ka visa notikušā gala rēķins vai nākotnes prognoze tika pateikta tieši fināla mizanscēnā...

Režisors uzrakstījis scenāriju, izmantojot atsevišķus tēlus un situācijas no divām Holivudas 20. gadsimta 90. gadu beigu filmām - Amerikāņu skaistums un Magnolijas, mēģinājumos strādāja ar kolektīvā darba metodi, izrādē ietverot aktieru etīdēs atrastos risinājumus.

Uzvedums notiek uz lielās skatuves, publikai sēžot abās pusēs spēles laukumam. Šādam telpas izmantojumam scenogrāfs Reinis Suhanovs un režisors piešķīruši jēdzienisku slodzi. Darbība notiek viscaur baltā, mūsdienīgi modernā un bezpersoniskā dzīvoklī, kur viss savienots - virtuve, sanitārais mezgls, divas dzīvojamās istabas. Pa vienu un to pašu mitekli ņemas abas ģimenes (katra savā ainā), ironiski uzsverot tik ļoti kārotā Eiropas vidējā līmeņa sadzīves komforta standartizāciju. Dzīvē (ellē?) varoņi nokāpj pa kāpnēm, kas ved uz zemskatuvi. Taču mājas diemžēl nav miera osta ne Šiciem, ne Burnickiem - visdrīzāk tas ir Nežēlības teātris Antonēna Arto garā, cīņas rings vai sadzīves cirks. Traģēdijas cienīgas tēmas aktieri izspēlē viegli, ar ironisku atsvešinātību; groteskais attiecību kontūrējums, kas svārstās no vieglas komikas līdz sardonismam, ir ļoti precīzs, tas ļauj ieraudzīt līdz mielēm pazīstamas dzīves situācijas. Kā atsvešinājuma līdzeklis izmantotas arī izaicinošas sintētiskās parūkas un atsevišķos gadījumos - ķermeņa formas palielinoši polsteri. Arī skatītājiem izrādes laikā tiek atņemts personiskums un intimitāte, viņus netieši pielīdzinot izrādes varoņiem: tu ne tikai atrodies viņiem gluži blakus, ir ainas, kurās aktieri nosēžas starp skatītājiem un citi vēršas ar uzrunu pie šī apvienotā skatītāju-spēlētāju kolektīva - kā realitātes šovā. Piemēram, Tālivalža Lasmaņa veiklais pareizas dzīves priesteris Zigurds mums māca būt laimīgiem: vajag tikai vizualizēt to, ko tu gribi, un tev viss būs. Kad atver priekškaru, kas mūs šķīris no zāles, redzam: sēdvietas ir tukšas. Visi esam pārvērtušies aktieros.

Atsevišķos brīžos V. Meikšāna izrāde raisa asociācijas ar Regnāra Vaivara Bračkām Jaunajā Rīgas teātrī - dzīves bezjēdzības, cilvēku atsvešinātības un vientulības ziņā. Arī R.Vaivars bija izmantojis Rietumu kino ietekmes - lokalizējis Lukīno Viskonti filmas Roko un viņa brāļi sižetu. Varbūt minētās sakritības signalizē par to, ka tagad Latvija beidzot kļuvusi par Rietumu civilizācijas rūgtākās daļas īsteno mantinieci un ka postmodernā pasaules izjūta, ko 90. gadu vidus mūsu jaunā režijas paaudze sacerēja un apcerēja kā kaut ko kārdinoši eksotisku, ir kļuvusi par mūsējo. Kuru - ne nokratīt, ne nokasīt, ne nomazgāt. Kā rūgtu nāvi.

Iestudējot izrādes par krīzes laiku, teātri visbiežāk kā vienīgo glābiņu uzsver mīlestību un sirsnīgas attiecības cilvēku starpā, kas teorētiski ir ļoti pareizi. Tikai realitātē vairumā gadījumu notiek pilnīgi pretēji: krīze saasina sliktās īpašības, izdzīvošanas instinkts cilvēkus padara līdzīgus zvēriem. (Iespējams, par to savā Nacionālā teātra izrādē Kazimirs un Karolīne gribēja runāt arī Viesturs Kairišs, bet diemžēl veiksme šoreiz nebija viņa sabiedrotā). V. Meikšāns par agresīvo instinktu trakošanas lauku piedāvā tuvāko cilvēku attiecības: tik nežēlīgu ģimenes portretu interjerā (īstenībā, veselus divus portretus) reti nācies sastapt. Abās ģimenēs ir pa savam teroristam. Elīnas Vānes Esteres Burnickas skadrās acis un skaļā balss uzmana katru vīra Leona un meitas Žanetas kustību, repliku, skatienu, kritizējot un uzrādot visas viņu atšķirības no normāliem cilvēkiem raksturīgā standarta. (Ne meitai pareizs sakodiens, ne vīram pareizas krāsas šlipse...) Pati drudžaini optimistiski vingro un pūlas uzturēt pozitīvo domāšanu. Aktrise spēlē ar pašaizliedzīgu, varbūt drusku par daudz sakāpinātu entuziasmu - viņa nebaidās savu varoni parādīt kā groteski aprobežotu sievišķi ar eņģeliski skaistu seju. Savu dēlu pazemojoši dresē arī Krišjāņa Salmiņa Kondrāts Šics: lai atturētu Ingus Kniploka Kristoferu no narkotikām, liek tam regulāri čurāt trauciņā analīzēm. Ja E.Vānes tēlotais māmuķītis pūlas allaž māksloti smaidīt, tad K. Salmiņa drūmais tētuks, raugi, ir nosist varētu. Kaut arī raksturu izcelsme saistīta ar amerikāņu filmām, to būtība šķiet tik mokoši pazīstama. Ar rūgtumu jāatzīst - tas ir specifiski latvisks kopdzīves kā kopmoku arhetips. Otra komandēšana, pārtaisīšana, regulēšana, vismazākās neatkarības iznīcināšana, savu neatrisināto problēmu uzkraušana - kā sievas un vīra, tā vecāku un bērnu, pat mīlētāju attiecībās. Cēloņus šādai agresivitātei režisors saskata cilvēku totālā neapmierinātībā ar dzīvi un sevi, citstarp arī nerealizētā seksualitātē. (Estere laimi atrod sludinātāja Zigurda skāvienos, bet Kondrāts, pārpratis situāciju, iesūcas Esteres vīra lūpās.) Izrāde par visa veida sadzīvisku nebrīvību, kas izaug līdz gluži metafiziskam mērogam, ir vienlaikus sāpīga un iedvesmojoša: tās zemstrāvā pulsē neiespējamais sapnis par absolūto brīvību.

Arī upuri nav krāsoti tikai pozitīvās krāsās. Gausā, it kā palēninātā un allaž sievas dresētā Leona sacelšanās ir drosmīga un smieklīga vienlaikus: kļuvis par Salaveci, viņš atgādina laikā iestrēgušu 60. gadu hipiju. Sasprindzināti, kā nervu kamoli, ir bērni - Ingas Siliņas možā Žaneta un I. Kniploka drūmais Kristofers. I. Siliņas varone kļūst par izrādes teatrālā artistiskuma iemiesojumu. Bailīga un ziņkārīga, naiva un pašpārliecināta, iebaidīta, bet drosmīga. Aktrises reakcijas ir tik patiesas un konkrētas, ka grūti no viņas novērst acis, ir jāsmejas, bet sāp arī sirds par mazo Žannu d’Arku. Asprātīgs šedevrs ir Žanetas un Ievas Puķes ar krievisku akcentu runājošās pieredzējušās meitenes Anželas dialogs, kurš sākas ar pusaudzes apbrīnu, bet beidzas ar viņas nicinošo kliedzienu «prostitūte!», kas varbūt nemaz nav tik tālu no patiesības. Izrādes liriskā stihija saistās ar ainu, kur Žaneta un Kristofers, dīvainais puisis, kas ieraksta diskos dažāda veida klusumu, atrod ceļu viens pie otra, kļūdami par sadzīves elles Džuljetu un Romeo.

Finālā visi varoņi, arī nošautais, sasēžas uz sola, turpina sarunāties, līdz aizveras priekškars, un viņi pazūd mūsu skatienam, jo paliek tajā pusē. Mirušās dvēseles. Nākotnes pareģojums. Izaicinošs, drosmīgs un baiss.

Svarīgākais