Šovakar un sestdien ar vienīgo koncertprogrammu divos koncertos Rīgā viesojas mecosoprāns Elīna Garanča. Pirms mēneša kinoteātrī ar neskaitāmiem atkārtojumiem sekojām līdzi viņas Karmenas gaitām Ņujorkas Metropolitēna iestudējumā, ko ikviens opermūzikas mīļotājs gribēja redzēt, dzirdēt un būt klāt. Līdzās pagājušā gada Amerikas gada dziedātājas, ECHO Klassik gada labākās dziedātājas titulam un MIDEM Classic balvai 2. martā krāsainās balss īpašniece saņems Lielo Mūzikas balvu jaundibinātajā nominācijā Par spožiem starptautiskiem sasniegumiem. Nopelni nav apstrīdami – Elīna Garanča ir mūsu opermūzikas olimpiete, kas nebeidzamajā mākslas sacensībā plūc laurus ar katru jaunu debiju, bet nesirgst ar zvaigžņu slimību. Viņa ar prieku dara savu darbu un atzīstas, ka reizēm gribētos vairāk brīvu mirkļu. Kaut vai lai paklusētu un pavērotu pasauli sev apkārt.
– Šobrīd jūsu karjera atrodas slavas zenītā. Nevienam vairs nav jāstāsta, kas ir Elīna Garanča. Eiropā, Amerikā un citur pasaulē jūs sagaida kā vienu no jaunajām opermūzikas zvaigznēm, viens apbalvojums seko otram. Kā pati jūtaties šajā straujajā dzīves un darba posmā?
– Patiesībā ikdienā par to nedomāju vispār, nav laika. Gatavoju savas lomas, koncertus un jaunos ierakstus, cenšoties maksimāli labi izpildīt man dotos uzdevumus. Strādājot tikai pamanu, ka laiks skrien arvien ātrāk un ātrāk, un pēc mirkļa izrādās, ka jau pagājis vesels mēnesis. Jā, mana pašreizējā dzīve ir strauja, ārkārtīgi aizraujoša un pilna jauku piedzīvojumu un patīkamu pārdzīvojumu, tomēr tas ir arī viens traks skrējiens. Un šajā trakajā skrējienā mēģinu neaizmirst, ka neesmu tikai dziedātāja, bet arī sieviete, tāpēc cenšos sevi arī mazliet palutināt, piemēram, ar kādu SPA apmeklējumu.
– Nesenākais hits, kam cītīgi sekoja līdzi arī latviešu publika HD tiešraidē ir Metropolitēna Karmena, kas bija jūsu ceturtais Karmenas iestudējums. Kas jūsu Karmenā ir mainījies un kāda bijusi šī tēla attīstība jūsu pieredzē kopš Rīgas iestudējuma – lomas debijas?
– Katra loma ceļā no viena iestudējuma uz otru vienmēr mainās, jo mēs – dziedātāji – neizbēgami gūstam jaunu dzīves pieredzi un gribot negribot jaunos pārdzīvojumus un izjūtas izmantojam uz skatuves. Neesmu izņēmums. Rīgas iestudējumā, Karmena, manuprāt, bija naivāka, dzīvelīgāka, vairāk ilgojās tikai pēc brīvības, viņa vairāk aprobežojās tikai ar sevi un tagadni, neapjaušot savu ietekmi uz stipro dzimumu un sabiedrību. Taču gribu uzsvērt, ka tādās lomās kā Karmena ārkārtīgi liela nozīme ir arī skatuves partneriem, kas izaicina un pavedina, aizrauj un uzkarsē. Koventgārdenā un arī tagad Ņujorkā man ļoti paveicās, ka mans skatuves partneris bija Roberto Alaņa, ar kuru mums bija lieliska saspēle. Manuprāt, viņš ir šobrīd vispatiesākais un pilnīgākais dons Hozē, turklāt ar viņu ir viegli sastrādāties. Sadarbība uz skatuves bija kā aizraujošs tenisa mačs, kur ikviena bumbiņa tiek atsista zibenīgi, un arī tev ir jāreaģē. Saspēles laikā mēs pat bieži vien aizmirsām, ka atrodamies uz operas skatuves un mūs klausās skatītāju tūkstoši.
– Droši vien šis sadarbības moments arī ir atslēga ticamības efektam, kādu jūsu tandēmam patiešām izdevās panākt arī prasīgo kameru priekšā. Kā jūtas dziedātāja, zinot, ka izrādi filmē un translē tiešraidē?
– Kameras ir pavisam kas cits nekā skatuve, kur nav tuvplānu, negaidītu rakursu, kameras no dziedātāja prasa pavisam citādu uzmanību. Tas psiholoģiski ir ļoti liels spiediens, jo apzinos, ka jebkurā mirklī mani var noķert kāda kamera, pat šķietami visnesvarīgākajos brīžos. Atslābināties nedrīkst ne mirkli, tā ir koncentrēšanās uz visiem 200 procentiem. Turklāt tie nav tikai 4000 cilvēki Metropolitēna zālē, bet tūkstoši pie ekrāniem... Arī tehniski tas prasa lielu sagatavošanos. Iepriekšējā izrāde pirms translācijas tiek filmēta un brīvajās dienās starp izrādēm mēs, solisti, tiekamies ar kameru komandu un režisoru, skatāmies filmēto materiālu un pārrunājam, kas maināms vai uzlabojams. Lai arī tiešraižu izrādes tiek filmētas ar 12 kamerām, ļoti bieži tikai viena kamera var paņemt pareizo diagonāli, ja vien skatuves partneri nestāv viens otram aiz muguras, vai nav pārāk novirzījušies kadrā. Faktiski HD translācijai ir sava atsevišķa kameru režija, kas solistiem jāapgūst papildus sešās nedēļās tapušajai skatuves režijai. Būtībā tā ir vēl viena izrāde.
– Pirms pāris gadiem, kad debitējāt METā, teicāt, ka Amerika jums ne visai patīk. Kā mainās izjūtas, atgriežoties Ņujorkā atkārtoti?
– Man Ņujorka vienkārši cilvēcīgi ir pārāk tālu no mājām, no vīra, no draugiem. Ja Eiropā starp izrādēm gadās trīs vai četras brīvas dienas, tas ir tik vienkārši – ielec lidmašīnā un pāris stundu laikā esi pie savējiem! No Ņujorkas tas nav iespējams. Protams, Brodveja, teātris, izstādes un pilsēta kā tāda ir ļoti aizraujoša, bet... tur nevar redzēt debesis. Laikam tomēr esmu Eiropas cilvēks, kam vajadzīgas apkārt mazstāvu mājas, virs kurām var redzēt mākoņus virs galvas. Manhetena vispār man šķiet ļoti, ļoti nervoza un nomācoša pilsētas daļa... Turklāt vakarā, atnākot no izrādes vai mēģinājuma, ar savējiem pat īsti nav iespējas aprunāties, jo Eiropa jau sen guļ saldā miegā.
– Jūs karjeru apzināti veidojat, vērojot balss attīstību. Pirms neilga laika jūs aizrāva belcanto repertuārs, tagad pievienojusies Karmena. Kādi būs nākamie vokālie izaicinājumi?
– Šis gads patiesībā ir vienīgais, kurā jādzied tik daudzas Karmenas, tas pat ir neapzināti salicies grafikā. Bet jau no nākamā gada janvāra atkal atgriezīšos pie vieglāka un liriskāka repertuāra, kas šķiet vairāk piemērots manai balsij pašlaik. Nekādu īpašu izaicinājumu nav, esmu apmierināta ar partijām, kuras dziedu pašlaik un kuras dziedāšu tuvākajā nākotnē – tā ir Džovannas Seimūras loma Annā Bolenā Barselonā, Metropolitēnā un Vīnē, Sesto Tita žēlastībā Vīnē, pēc tam arī Metropolitēnā. Turpināšu dziedāt Šarloti Verterā un Oktaviānu Rožu kavalierī dažādās pilsētās. Lai arī šķiet, ka šobrīd visiem ļoti gribas mani saistīt ar Karmenu, es negribu aprobežoties ar šo lomu kā ar tādu zīmogu, vēlos, lai mans repertuārs būtu daudzveidīgs un tāds, kas neapnīk ne pašai, ne arī klausītājiem.
– Vai Andrejs Žagars jau ir mēģinājis jūs pierunāt Šarloti nodziedāt arī savā jaunajā Vertera iestudējumā LNO?
– Garāmejot esam par to runājuši, bet pašreizējais grafiks man diemžēl nepiedāvā iespēju atrast laiku, lai Šarloti dziedātu Rīgā.
– Jums kā māksliniecei Rīga ir laba ģenerālmēģinājumu platforma, ko arī izmantojat pirms nozīmīgām debijām. Ko koncerti mājās jums nozīmē emocionāli?
– Publika mani šeit pazīst no pašiem pirmsākumiem, līdz ar to atbildības nasta ir daudz lielāka. Katru reizi gribas parādīt Latvijas klausītājiem, ka ārzemēs sarakstītajām slavas dziesmām, atzinībām un saukļiem ir arī pamats. Tomēr šo milzīgo atbildības sajūtu allaž papildina milzīgs emocionāls pacēlums, jo, skatoties zālē, redzu daudz labsirdīgu un siltu acu.
– Šoreiz muzicējat kopā ar LNSO un savu dzīvesbiedru Karelu Marku Šišonu. Cik bieži jums iznāk koncertēt kopā un vai tas ir citādāk nekā ar citiem diriģentiem?
– Karels, protams, pazīst manu balsi kā neviens cits. Tas ir patīkami. Profesionālā ziņā esam sastrādājušies un bieži vien pat bez mēģināšanas saprotam, ko viens no otra vēlamies vai ko mēģināsim darīt tajā vai citā repertuārā. Taču pārāk bieži nekoncertējam kopā, jo presei pārāk patīk šādu «saldo pārīšu» savienība. Tāda uzmanība nevilina, jo jau profesija ir ļoti publiska. Mēs no tā cenšamies izvairīties. Gan es, gan Karels esam patstāvīgi mūziķi ar savu neatkarīgu karjeru, ceļu un daudzveidīgām iespējām. Protams, tas nenozīmē, ka neieklausāmies viens otrā, tieši otrādi, ļoti bieži konsultējamies par saviem nākotnes plāniem mūzikā.
– Atminos arī jūsu drosmi iziet uz skatuves saslimušai formas skaņdarbā ar orķestri un augsto profesionalitāti, pieņemot lēmumu tomēr atteikties dziedāt Hektora Berlioza Vasaras naktis, lai gan publikai tā bija vilšanās...
– Mums ir dotas tikai divas balss saites, kuras mums kalpo visu mūžu, tās nevaram nomainīt kā vijolnieks maina pārtrūkušu stīgu. Uzskatu, ka dziedātājam ir maksimāli sevi jāsargā un jāžēlo. Man, tāpat kā jebkuram dziedātājam ir grūti atcelt koncertu vai uzstāšanos, jo dziedāšana ir mūsu maize, vaļasprieks un piepildījums. Tomēr jāieklausās savā organismā. Dziedot slimam, var nodarīt pāri savam vissvarīgākajam instrumentam, dažreiz pat neatgriezeniski. Saprotu, ka dažreiz klausītāji mēdz vilties par plānoto braucienu vai ilgi meklēto biļeti, ja mākslinieks veselības dēļ tomēr atceļ koncertu, bet arī mēs taču esam cilvēki. Neviens taču neprasīs ķirurgam ar izmežģītu roku taisīt sirds operāciju, vai ne? Tas, kas varbūt citiem šķiet sīkums, dziedātājam ir nopietns šķērslis – katra saaukstēšanās nozīmē nepilnvērtīgi funkcionējošu organismu un balsi.
– Latvijā šobrīd budžeta samazināšanas ietvaros valsts varas gaiteņos cirkulē fantastiskas idejas – te par mākslu vidusskolu vai augstskolu apvienošanu, te par mūzikas skolu finansējuma apcirpšanu. Tai pat laikā daža laba Eiropas valsts vēlas teju vai zinātniski pētīt, kā iespējams, ka no tik mazas valsts nāk tik daudz talantīgu mūziķu. Cik liela nozīme talanta izkopšanā, jūsuprāt, ir muzikālās izglītības sistēmai, un cik liela individuālajai situācijai?
– Viennozīmīgi – muzikālā attīstība ir atkarīga arī no iespējām, ko iedzīvotājiem piedāvā valsts. Kā gan bērns citādi var pievērsties mūzikai vai mākslai, atklāt un attīstīt savu talantu, ja viņam netiek piedāvāta iespēja ar to saskarties? Ar ģimeni vien nepietiek, īpaši pašreizējā situācijā, kad daudziem varbūt kultūra ne tikai nav prioritāte, bet nākas pat izšķirties, vai nedēļu ēst, vai vienreiz aiziet uz teātri, nopirkt bērnam jaunu kurpju pāri vai samaksāt par, teiksim, piecām klavierstundām. Tas nav nopietni! Ir taču pierādīts, ka muzikālā attīstība attīsta intelektu, un inteliģenta tauta ir valsts lepnums, vismaz tā vajadzētu būt. Cilvēkam var atņemt godu, mantu, varu, bet intelektu atņemt nevar. Tā ir mūsu bagātība.
– Kas šobrīd ir jūsu vokālie skolotāji un padomdevēji, un vai pati esat domājusi par to, ka varētu nodarboties ar vokālās mākslas pasniegšanu?
– Vēl joprojām konsultējos ar mammu (Anitu Garanču), kas bijusi arī mana pirmā skolotāja. Viņas viedoklim uzticos visvairāk, viņa ir visstingrākā, bet arī visgodīgākā un objektīvākā skolotāja, kas pateiks visu, kā ir. Ikdienā, gatavojot lomas, Eiropā un Amerikā strādāju ar vairākiem pedagogiem jeb koučiem (coaches). Runājot par pasniegšanu, atzīšos, ka man jau ir izteikti vairāki piedāvājumi, tomēr tam nejūtos vēl īsti gatava, turklāt man ir pārāk noslogots grafiks, kura dēļ nevaru atļauties stundām ilgi runāt, ja vakarā jādzied izrāde. Tomēr domāju, ka nākotnē, kad dziedāšu mazāk, ar to noteikti nodarbošos.
– Cik brīva vai nebrīva jūtaties savās saistībās ar Deutsche Grammophon un aģentiem? Nav noslēpums, ka augsta ranga māksliniekiem bieži vien trūkst privātā laika un daudzie promotion pasākumi un tamlīdzīgas lietas mēdz pamatīgi nogurdināt.
– O, jā, tā saucamie promotion periodi ir ārkārtīgi nogurdinoši. Dažreiz nākas pat 10-12 cilvēkiem vienā dienā stāstīt, kādēļ tieši šī vai cita programma ir jaunajā CD. Tomēr saprotu, ka šīs lietas pieder pie manas profesijas, un to daru. Intervijas gan cenšos ierobežot līdz absolūtam minimumam. Savā laikā diezgan strikti pateicu Deutsche Grammophon, ka ir lietas, kas man šķiet svarīgas un ir tādas, ko nedarīšu. Viņi zina, ko no manis var prasīt un ko nē. Tas pats attiecas uz aģentiem – viņi zina, ka gadā esmu ar mieru dziedāt 50-60 koncertus, un ka man ļoti svarīgi ir atpūsties. Esmu ļoti stūrgalvīga, mani nevar pierunāt akceptēt kaut ko, par ko neesmu pārliecināta. Jo sarunāt jau var visu ko, bet beigās jau man jākāpj uz tās skatuves un jāpierāda, kas esmu un ko varu.
– Dziedātājas karjerā ģimenes dzīves savienošana ar profesiju vienmēr bijis diezgan sarežģīta lieta. Jūsu kolēģe Anna Ņetrebko ir ierakstījusies to drosminieču rindās, kas apvieno karjeru ar bērna audzināšanu, lai gan tas nenākas viegli. Vai jūs domājat par to, ka varētu kļūt par mammu?
– Šim lielajam un nozīmīgajam solim vēl nejūtos gatava. Dziedātāja karjera ir ļoti trausla un dažreiz tā var aprauties pavisam īsā mirklī. Tomēr es nekad, pat savos studiju gados, neesmu šaubījusies – kādu dienu man būs arī bērni. Es noteikti negribētu, lai kādu dienu, kad vairs nevarēšu padziedāt, mana dzīve turpinātos tikai vecās, apputējušās kritikās un izbalējušās bildītēs.
– Kādreiz medijos aizrautīgi stāstījāt, ka jums patīk adīt. Vai joprojām adāt zeķes saviem mīļajiem? Ko vēl Elīna Garanča dara ārpus mūzikas?
– Vēl joprojām adu. Man patīk jāt ar zirgiem. Labprāt eju uz kino vai teātri – Londona un Ņujorka šajā ziņā ir brīnišķīgas pilsētas. Taču visjaukākais ir vienkārši paklusēt, kad nav jāatbild ne uz kādiem jautājumiem vai jātiekas ar cilvēkiem un jāuztur pieklājīga saruna par neko, kad varu nekrāsojusies sēdēt kaut kur parkā uz soliņa un skatīties, kā kanāla viena otru trenkā pīles. Vērot pasauli apkārt un nesteigties.