Beidzot arī Rīgā, kinoteātrī Rīga, iespējams noskatīties spožo britu režisora Dankana Džounsa filmu Mēness, kas pērn dzimtenē izpelnījusies labākās britu neatkarīgās filmas novērtējumu un Britu kinoakadēmijas balvu par daudzsološāko debiju režijā. Zinātniskās fantastikas valodā uzburtais stāsts ieurbjas dziļi apziņas dzīlēs un vairāk pēta cilvēka, nevis planētas robežas.
Pārfrēzējot Johanesa Mario Zimmela slaveno romānu, – cilvēks tomēr ir vientuļa planēta un neizdibināms kā Visums – šādu verdiktu varētu teikt pēc režisora Dankana Džounsa filmas Mēness noskatīšanās. Viņš nav pirmais, kurš Visuma bezgalību kā metaforu izmantojis cilvēka iekšējo dēmonu un neizprotamības pētīšanai – tālajā 1972. gadā vienu no savām labākajām filmām - Solāris uzņem krievu ģēnijs Andrejs Tarkovskis, kurš savukārt ar to vēlējies doties triecienuzbrukumā Stenlija Kubrika 1968. gada šedevram – lēnajai, meditatīvajai kosmosa filmai 2001: Kosmiskā odiseja. Tomēr mūsdienās inteliģentas zinātniskā fantastikas, īpaši, par kosmosa tēmu, kino jomā nav daudz – šeit varētu minēt, piemēram, britu režijas spīdekļa Denija Boila Saules gaismu (2007), par centību jāuzslavē arī rotaļnieks Stīvens Soderbergs, kurš 2002. gadā uzfilmēja Tarkovska Solāris rimeiku, protams, necenšoties pārspļaut ģēniju meistarībā, bet drīzāk atzīstoties viņam apbrīnā un atzinībā. Diemžēl pat ar žilbinošo Džordžu Klūniju galvenajā lomā viņam neizdevās nedz iepriecināt kinomānus, radot kaut mazāko nojautu par vecās versijas brīnumaino spēku, nedz uzrunāt masu skatītāju. Ja radīti šādi kosmosa šedevri, mūsdienās ķerties vērsim pie ragiem nav viegli. Tomēr šo filmu patiesais spēks jau neslēpjas precīzi izskaitļotās nākotnes prognozēs vai ticamos Visuma attēlos, tās vieno šaušalīgi iespaidīgais cilvēka kā neizdibināma noslēpuma attēlojums – kosmoss ir tikai noskaņa un metafora cilvēka identitātes jautājumiem – atmiņām un vientulībai.
Prieks, ka kino debitantam Džounsam tomēr pieticis pašpārliecinātības un krampja ķerties pie šādas tēmas, jo rezultāts šoreiz tik tiešām pārliecinošs. Lielisks ir vienīgais redzamais filmas aktieris – Sems Rokvels, ne mazāk labs – Kevins Speisijs, ierunājot astronauta uzticamā čoma, robotiņa Gērtija lomu. Paradoksāli, ka Gērtijs tik tiešām kļūst par iejūtīgu (!) palīgu un biedru – nostājas pret savu radītāju sistēmu. Pilnīgi pretēji rīkojas viņa vecākais brālis ar daiļrunīgo nosaukumu Elle no 2001: Kosmiskās odisejas, kurā Kubriks paredzēja postošu, nekontrolējamu mākslīgā intelekta uzvaru pār cilvēku rasi. 2001. gads jau aiz muguras un vismaz pagaidām varam justies puslīdz droši, tāpēc Džounsa filmā šī līnija drīzā ironiski vēsta – jūtas nodod un sievietes rada kreņķus, bet īsta veču draudzība – nekad.
Lai nesabojātu skatīšanās prieku, par filmas sižetu neteikšu ne vārda, jo filmas dramaturģiskais kāpinājums ir nospriegtos kā labi uzvilkta stīga un paredzamu pavērsienu ir ļoti maz. Pateikšu vien to, ka līdzīgi kā holivudiskajā Matriksā būs jādomā par «pasauli, kas, iespējams, pastāv tikai galvā», tomēr atšķirībā no plakanā Matriksa (1999), kurā sistēmas atmaskošana pāraug banālā labo un ļauno cīniņā, piespricējot Disneja multeņu līmeņa morāli par mīlas visuvarošo spēku, šī ir gudra, interpretācijām atvērta filma. Nav svarīgi, vai skatīsities to kā baisu nākotnes pareģojumu par klonēšanas ētiskajām problēmām vai kā vientulības saēsta šizofrēniķa vīziju spēles – jautājums par to, kas tad īsti nosaka cilvēcību (atmiņas, jūtas, varbūt stāsti...?) uzmācīgi pulsēs galvā vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās.
Atšķirībā, piemēram, no jaukā Mišela Gondrija, kurš savā Gaišo atmiņu mūžīgajā starojumā (2004) nekautrējas paziņot, ka atbilde ir mīlestība, Dankans Džounss nesteidzas – viņš teicami nostrādātā vizuālā ietvarā ielaiž domāšanas vīrusu skatītāju prātos un nogaida. Neaizmirsīsim, ka šī ir skandalozā reklāmista, Deivida Bovija dēla debijas filma.