Habenska un Trīsgrašu operas šovs

© Jekaterina Cvetkova

Mūsu Nacionālajā teātrī iestudēto Nikolaja Gogoļa Mirušo dvēseļu autora Kirila Serebreņņikova jaunākais iestudējums A. Čehova Maskavas Dailes teātrī ir Bertolta Brehta Trīsgrašu opera ar populāro Krievijas aktieri Konstantīnu Habenski (filmas Dienas sardze, Nakts sardze, Likteņa ironija. Turpinājums, Admirālis) Mekija Naža lomā.

Biļetes uz šo četras stundas garo izrādi maksā no 500 līdz 5000 rubļu, tātad dārgākā latos rēķinot – tuvu simtam. Kad, veroties zālē, tiek sacīts – «ubagu te nav», tā ir ironiska fakta konstatēšana, kas piederas režisora iecerētajai sociāli asajai parodijai-līdzībai par šo laiku Maskavu, Krieviju, tās un ne tikai tās varenajiem.

Zaglis par baņķieri

Kirila Serebreņņikova izrādi skatoties, 1928. gadā tapušais Brehta teksts šķiet tikai vakar rakstīts. Tik aktuāli skan teksti par zagli, kas grasās kļūt par baņķieri un sievu, kam jāpārņem vīra lietas, kamēr tas bēguļos no likuma sargiem, tāpat kā tēmas par korupciju, policistu jeb šajā gadījumā – milici – zagļa draugu un ubagošanu kā biznesu - teātri stingri sadalītās teritorijās. Serebreņņikovs, par MDT «buržuāzisko» publiku runājot, vienā intervijā stāsta, ka līdzās turīgajiem – inteliģentajiem, ko uzskata par saviem skatītājiem, ir arī otra puse. Tie, kas domā – esam jums samaksājuši piķi, tad nu izklaidējiet. Par to pārliecinājos, skatoties Trīsgrašu operu - zāle paliek tukšāka kā pēc pirmā, tā otrā cēliena. Var pieļaut, ka aizgājēju dārgo zīmolu ancuki slēpj tās pašas sugas pārstāvjus, ko Serebreņņikovs savā izrādē atmasko, un tas var arī nebūt nedz saistoši, nedz patīkami. Un ne tikai viņiem, jo glamūra te nav nemaz.

Pēc Kirila Serebreņņikova pasūtījuma veikts jauns lugas tulkojums, ko rediģējis pats režisors, kamdēļ skan raupja ielas valoda, kas labi iederas šajā ciniķu, «visu var pirkt un pārdot», vērtību krīzes skartajā pasaulē ar tiešām norādēm uz mūsu laiku. Uz skatuves uzbūvēta augsta, pelēka siena ar ieapaļu izbrauktuvi, kas atgādina daudzstāvu autostāvietas fragmentu, uz sienas uzraksts Danger (Briesmas), vienā pusē lielie atkritumu konteineri. Uz skatuves visu laiku ir Maskavas laikmetīgās mūzikas ansamblis, kas atskaņo lieliskās Kurta Veila melodijas.

Mekija bandas locekļi kāzu mielastam atripina sazagtus pilnus lielveikala iepirkumu ratus, uz kuriem vēlāk balona gaismā vizinās Mekiju un Polliju, ļaujot iztēloties nakti laivā un mēnesnīcā. Daudz tiek lietota pārtikas plēve. Tajā ietinas smokingos ģērbtie Mekija bandas locekļi, lai sēstos pie kāzu galda, tas ir – flīģelī, kam nozāģētas kājas un šmurgātos ar pārtiku. Ietinot plēvē, tiek apcietināts Mekijs Nazis, ar to aptīta Alekseja Kravčenko spēlētā milicijas šefa Brauna cepure, no kuras Mekijs ēdīs makaronus.

Šovs ar Habenski

Kirils Serebreņņikovs sacījis, ka nav vērts iestudēt Trīsgrašu operu, ja Mekija lomai nav talantīga un harizmātiska aktiera, un, protams, ka viņam tāds ir. Var sacīt, ka izrāde būvēta uz Konstantīnu Habenski, viņa šarmu, lauriem, zvaigznes statusu. Viņa Mekijs ģērbts tumšā uzvalkā, spoži baltā kreklā un baltos cimdos, ko bieži maina. Viņš gremo košļeni, asi izrīko savu bandu un ir ļoti pašapzinīgs – vārdu sakot, tāds, kas apzinās savu spēku, varu, pievilcību un radis gozēties prožektoru saulē. Viņa galvenais ierocis ir nevis nazis, bet mikrofons, un tas, ja vēl nav ticis skaidrs, nepārprotami rādīts cietuma ainā. Mekija sacīto stikla būrī var dzirdēt tikai tad, ja no ārpuses pieliek mikrofonu pie kāda no caurumiem sienās, bet miliča Brauna balss tai pat būrī skan bez tā. Ap būri spieto fotogrāfi un čurāt Mekijam nākas paparaci zibspuldžu gaismās. Habenska Mekijs Nazis ir šovmens, bet izrāde – šovs, ko, atbilstoši Brehta lugas uzbūvei, veido atsevišķi numuri jeb atrakcijas. «Labvakar, šodien šajā kūtī tiks svinētas manas kāzas», viņš vēršas pie skatītājiem. To dara arī Marinas Golubas spēlētā Pīčema kundze, ejot zālē un dalot plakātus, tādējādi iesaistot publiku izrādes darbībā, padarot skatītājus par Pīčema plānotās demonstrācijas dalībniekiem. Spēlējot šovu, gadās arī pārspēlēt – tā pārāk izstiepta šķita Mekija bēgšanas aina, kad, sareibis no griešanās metāla režģu būrī uz riteņiem, streipuļojot virzās atvērto durvju virzienā un vairākkārt cenšas trāpīt ejā, bet atduras pret durvīm.

Skatītājiem, jeb pareizāk sakot - skatītājām organizēta arī kāda īpaša, šovam piederīga atrakcija – fotografēšanās ar zvaigzni, kam dažas bija īpaši gatavojušās. Kad milicis dod starta signālu, meitenes ar fotoaparātiem metas pie skatuves un, kamēr apcietinātais Mekijs dzied songu, pēc miliča rīkojuma pa vienai sēžas blakus Habenskim (paguva gan tikai divas). Bet trešais cēliens sākas vēl starpbrīdī, kad no skatuves nokāpušie Pīčema firmas ubagi klejo pa zāli, gan diedelējot naudu, gan mēģinot pārdot dažādas lietas un pakalpojumus. Redzēju, ka pārdeva arī. Kritiķi raksta, kādā izrādē Mihails Švidkojs atdevis visas banknotes, kas bijušas makā un esot notirgots pat dzīvs kaķis.

Staņislavkis un Kremlis

Serebreņņikovs radoši pielieto episkā teātra valodu, panākot aktīvu skatītāju līdzdarbošanos, uzsverot, ka uz skatuves notiekošais ir spēle, kas neļauj identificēties ar tēliem un vērš uzmanību nevis uz kaislībām, bet cilvēka rīcības motīviem, panākot distancētu, atsvešināti skaudru, ironisku vēstījumu visai jautrā un groteskā formā. Režisors ir asprātīgs – sajūsminājos par vietu pirmajā cēlienā, kad Sergeja Medvedjeva spēlētais Filčs demonstrē savas ubagošanas prasmes, bet Sergeja Sosnovska hameleoniskais Pīčems sauc – neticu, neticu, un runā pār vērojumiem dzīvē un pārmiesošanos, tā Staņislavka mācību pielietojot sava ubagu teātra vajadzībām. Īsta ekzēma nav mākslinieciska, viņš piktojas – lai ubagotu, vajadzīgs talants. Atsauce uz vienu no Maskavas Dailes teātra dibinātajiem ir arī Mekija režisētajā savu kāzu ainā – Habenskis pieiet pie priekškara un paceļ to tā, ka redzama kaija – šā teātra vēsturiskā zīme. Nevarēju nesmaidīt greizsiržu – Ksenijas Lavrovas-Glinkas Pollijas un Marijas Zorinas Lusijas duetā klausoties, kad viena otru cenšas pārspēt, songa beigās velkot operas āriju.

Taču galvenais un asākais režisora ierocis sava Trīsgrašu operas stāsta vēstīšanā ir ironija, kas pat ož pēc drosmīgas provokācijas. Kad Mekijam izrauts pamats zem kājām, un tas paliek karājamies cilpā, apžēlošanas vēsti nes milzīgs Apokalipses jātnieks – cilvēka un dinozauram līdzīgu skeletu krustojums ar rubīnsarkanām (kā Kremļa zvaigznes) acīm, bet Mekijs, pieāķēts trosē, aiziet vertikāli debesīs pa sienu, klātu ar sarkanu tepiķi. Tā nu tas ir – mazos zagļus liek cietumā, lielie – turpina savu ceļu pa varas gaiteņiem.

Šī izrāde bija iekļauta Krievijas teātra balvas un festivāla Zelta maska ārzemju viesiem veidotajā ārpuskonkursa programmā Russian Case, kurā ietvertas nominētās pērnās sezonas izrādes un spilgti jaunās sezonas notikumi. Trīsgrašu opera gan žūrijas ievērību nav guvusi, kritiķu viedokļi presē ir pretrunīgi. Mana pārliecība – Kirila Serebreņņikova Trīsgrašu opera ir gudra izrāde ar mākslinieciski ļoti vērtīgu provi, ko būtu vērtīgi atvest uz Latviju. Vai Zelta maskas oficiālajam partnerim Latvijā SIA Art Forte tas būs pa spēkam – tas ir trūkstošās naudas jautājums.

Izklaide

Mūzikas un drāmas telpas «OratoriO» jauniestudējums «4» ir skaudrs un nežēlīgs, taču arī ar mīlestību piepildīts divu cilvēku attiecību stāsts. «Tas ir mūsu visu dvēseles striptīzs,» saka šā jauniestudējuma režisore, Mūzikas un drāmas telpas «OratoriO» vadītāja Rēzija Kalniņa. Ar šo izrādi viņa atbrīvojas no visām savas pagātnes attiecībām, atklājot, ka tajās bijusi arī vardarbība.

Svarīgākais