Kinoteātrī Rīga iespējams noskatīties pirmo jaunās režisores Ilzes Ramānes dokumentālo filmu Vecmāmiņu koris. Filma ļoti iejūtīgi, sievišķīgi un, gaiši ironizējot, stāsta par Mārupes pagastā apslēptu dārgumu – senioru kori, kas trīsdesmit gadu laikā saglabājis apbrīnojamu dzīvesprieku un neizsīkstošu uguntiņu.
Kaut arī filmas trešo seansu apmeklēja tikai seši skatītāji, jauniešu trijotne pēc filmas noskatīšanās atzina – latviešiem noteikti jāļauj taisīt dokumentālo kino. Kamēr pašmāju mākslas filmās klibojam, taustāmies un meklējam savu pēc – Kinostudijas vietu zem saules, dokumentālajā kino parādās arvien jauni vārdi, kuri spējuši atrast vērtīgas situācijas un aizkustinošus varoņus iz dzīves.
Šoreiz stāsts ir par Mārupes kultūras nama senioru kori, ko jau trīsdesmit gadus vada enerģiskā diriģente Ilga Bērziņa, un vecmāmiņām, kas apdzīvo šo sociāli un mākslinieciski nepieciešamo (sauksim to par) institūciju. Filmas režisorei izdevies krīzes pārņemtajā Latvijā atrast dzīvelīgu gaismas stariņu, kas par spīti visām nedienām arī pārējos iedvesmo galvas turēt augstu un muguras - taisni.
Diplomētā žurnāliste Ilze Ramāne, kas kino zinības apguvusi Eiropas Filmu koledžā Dānijā, debijas filmā sevi piesaka pārliecinoši, tomēr pagaidām vairās demonstrēt spilgtu, individuālu rokrakstu. Un, šķiet, tas šoreiz ir filmas ieguvums. Varoņu dzīves režisores rokās nav kauliņi, no kuriem radīt patstāvīgi dzīvojošu, māksliniecisku mozaīku. Filmas centrālie stāsti par trim kora dalībniecēm - Maigu (89), Ilgu (77) un Tones kundzi (90) – veidoti galvenokārt no kolorītām, sirsnīgām sarunām, kurās atklājas viņu pašironija, neizsīkstošā enerģija un vērtības, kas mūsdienās strauji sabirzt putekļos. Šķiet, režisores neviltotā personiskā interese un jauneklīgums ir atbruņojis kora dalībnieces - viņas bijušas gatavas dalīties arī gluži intīmās, sievišķīgās detaļās. Ilze Ramāne ir arī filmas galvenā operatore, tāpēc tuvums bijis nepastarpināts un attiecības – īstas.
Tiktāl filmu var nosaukt par labi izdevušos veiksmi, kas režisorei vēl negarantē turpmāko izaugsmi un jaunu, aizraujošu stāstu radīšanu, tomēr daži aspekti liek domāt par pretējo. Proti, režisore gudri un meistarīgi nobalansējusi uz vieglās, humorīgās noskaņas, neieslīgstot dramatiskos piņķerējumos, kas, iespējams, piesaistītu skatītāju uzmanību, taču izārdītu filmas veselumu. Šeit lielu darbu noteikti paveikusi arī filmas montāžas režisore, pieredzējusī Gunta Ikere, un Vides filmas studijas komanda, kuras paspārnē filma tapusi. Par režisores potenciālu liek domāt arī viņai piemītošā, nepārsālītā dzīves intuīcija. Šķiet, Ilze Ramāne ļoti labi sajūt skaistās, daudznozīmīgās nianses, kas par cilvēka dzīvi var atklāt daudz vairāk nekā desmitiem atmiņu stāstu. Aina, kurā iemūžināta kora ballīte pēc koncerta, ir izcila. Pirms balles kundzes ģērbtuvē pucējas, viena otrai aizlienē skaistuma piederumus un no celofāna maisiņiem tin ārā gaļas maizītes... Kad muzikanti sāk spēlēt, kungi iemet glāzīti drosmei un uzlūdz viegli nosarkušās dāmas, bet neuzlūgtās neveikli mēģina notēlot neieinteresētību un metas klačošanās virpulī. Šķiet, sešdesmit gadi, kas pagājuši kopš klases vakara laikiem, ir mainījuši visu, izņemot pašu būtiskāko.