Ikgadējā Mākslas dienu tradīcija vismaz pagaidām ir neizmirstoša. Arī šogad ir sarūpēta bagātīga pasākumu programma, kas līdz 15. maijam norisinās daudzās Latvijas pilsētās. Atskatoties uz pieredzēto, nākas secināt – Mākslas dienu rīkotāji mēģinājuši piešķirt pasākumam izzudušo tautas svētku noskaņu, tomēr svarīgākajos notikumos čiks vien sanācis.
Svētki tautai
Šoreiz par Mākslas dienas moto izraudzītas Imanta Ziedoņa dzejas rindas: «Es tieši uz ielas eju tev klāt, es gribu ar tevi parunāt,» aicinot cilvēkus uz draudzību, sarunām un, iespējams, pat kvēlām diskusijām. Ņemot vērā, ka Mākslas dienu vēsturiskā nozīme lielā mērā iestiepjas sociālā laukā, tā nav peļama ideja. Iespējams, šajos juku laikos pasākums varētu atgūt tautā iemīļotā mākslas notikuma statusu, kurā patverties no skaudrās realitātes vai dalīties aktuālās pārdomās. Pasākumu programma šogad galvenokārt iestiepjas reģionos, ievērojot seno Mākslas dienu jēgu – svētki, kas domāti tautai. Varbūt tāpēc Mākslas dienu aktivitātes sāka krāšņs mākslas praktiķu, mīļotāju un interesentu gājiens, kas, iespējams, bija domāts kā jauks kopā būšanas notikums, taču diemžēl radīja mazliet haotisku un neizprotamu iespaidu. Gājiens bija, jēga – izpalika. Arī citi Mākslas dienu pasākumi šogad vairāk saistās ar lustīga gara uzturēšanu (tirdziņi, koncerti, vietējo izstādes utt.), kas, kopumā vērtējot, ir slavējama sociāla parādība (turklāt jāņem vērā arī tas, ka šogad Mākslas dienu rīkošana galvenokārt gulstas uz sponsoru un brīvprātīgo pleciem), tomēr nerada vienreizības un kvalitātes pieskaņu. Lielākajās Latvijas pilsētās un novados galvenokārt aplūkojamas vietējo mākslas skolu audzēkņu izstādes vai atvērto durvju dienas šajās mācību iestādēs, radošās darbnīcas, kā arī vietējo mākslinieku personālizstādes un radošie vakari/ rīti/ pēcpusdienas. Patiesībā ar savu varoņu apzināšanu reģionos būtu jānodarbojas nepārtraukti, nevis vienreiz gadā. Zināms, ka aktīvākie bibliotēku un kultūras namu darboņi (protams, iespēju un pieejamā finansējuma robežās) to arī apņēmīgi dara, tāpēc būtu gribējies, lai šoreiz vismaz lielāko Latvijas pilsētu iedzīvotāji varētu iepazītu ko jaunu un neierastu.
Uzņēmīgās Cēsis
Par jauniem atklājumiem Mākslas dienās, šķiet, viscītīgāk gādāja Cēsīs. Līdz maija beigām Cēsu Stacijas vecajā noliktavā ir aplūkojami mākslinieka Andra Eglīša jaunākie mākslas darbi, kā arī Latvijas Mākslas Akadēmijas studentu tēlniecības ekspozīcija Saulessērdzība. Cēsu iemītniekiem un viesiem Mākslas dienu ietvaros bija iespēja vērot jaunākās latviešu dokumentālās filmas, iesaistīties sarunās ar māksliniekiem, kā arī aizraujošās akcijās, piemēram, skaņu instalācijas veidošanā ar māksliniekiem Evelīnu Deičmani, Kasparu Groševu, Kristapu Epneru, Zahru Ponvalu un apvienību PuseH PuseW. Tomēr citos pasākumos bija jaušama drīzāk komerciāla, nevis jaunrades ievirze. Piemēram, bija jauki, ka par saprātīgu samaksu – pāris latiem – vairākos koncertos bija iespēja dzirdēt izcilus pašmāju un ārvalstu džezu mūziķus, tomēr mazāk priecēja dažādu kafejnīcu un atpūtas vietu piedāvātie tirdziņi, atrakcijas un «interaktīvās nodarbes». Tomēr Cēsu pašvaldības entuziasmu var tikai apbrīnot. Viņi apņēmīgi dodas Mākslas pilsētas zīmola virzienā, izmantojot visas iespējas, turklāt nepiemirst arī dažādību un kvalitāti.
Pārmija bez galamērķa
Rīgā par Mākslas dienu aktivitāšu stūrakmeni varēja uzskatīt laikmetīgās mākslas izstādi Pārmija, kas bija skatāma Rīgas Mākslas telpā. Nosaukums Pārmija simbolizējot vārdu pārmaiņu, kas var norisināties gan divatā, gan plašākā sabiedrības grupā, gan kā domas kustība galvā. Līdzīgi kā ikgadējā, Latvijas Mākslinieku savienības rīkotā Rudens izstāde, arī šī izstāde tiecās parādīt svaigākās pašmāju mākslas tendences. Tomēr izstādes kopaina lika vilties. Mulsināja, ka izstādē, kurā iekļauti tik daudz jauno un daudzsološo mākslinieku darbi, nebija atrodams neviens no nesen nosauktajiem 2010.gada pirmā ceturkšņa Purvīša balvas nominantiem – nedz Daces Džeriņas (izstāde Dārgumu telpa), nedz Kaspara Podnieka (izstāde Neparasta vieta), nedz Andas Lāces (izstāde Neizdibināmās takas), nedz Edvarda Grūbes (izstāde Gleznas 1963 – 2010) darbi. Protams, tas nebūtu nekas. Galu galā Purvīša balvas konkurss balstās subjektīvā vērtējumā un ne visiem jādanco pēc dažu ekspertu stabules (skaidrības labad jāpiebilst, ka nominanti tika nosaukti, kad izstāde jau bija atklāta). Un tomēr nepārliecināja arī izstādes kopējā gaisotne. Šķiet, ka izstādes kuratorēm (apvienība 5-Ievas) nav interesējis skatītājs, kurš vēlas uztvert laikmetīgo ideju sadursmi, nevis haotiski maldīties pa nepārdomāti iekārtoto mākslas darbu krāvumu. (Varbūt šādi varētu skaidrot grūti izprotamo nepieciešamību pēc Dinamo hokejistu gleznu izstādes Rīgas Mākslas telpas mazākajā zālē – lai skatītāji šajos dīvainajos darbiņos varētu atslēgties no grūti uztveramās, apjomīgās Mākslas dienu ekspozīcijas).
Priecājos vairākus mākslas darbus, kas iepriekš redzēti kā izstāžu vienības, ieraudzīt kā pašvērtību. Piemēram, Flēras Fedjukovas darbs Tas nenotika, izcelts no personālizstādes konteksta, ieguva pavisam jaunu, mistisku un mazliet biedējošu nozīmi. Patīkami pārsteidza arī daži neierasti risināti darbi, piemēram, Māra Lagzdiņa asprātīgā fotokolāža Novusam 82. dzimšanas diena vai Andas Bankovskas mīļā un mazliet pašironiskā provokācija – fotogrāfijas, kurām doti atslēgas vārdi. Sociāli nozīmīgas pārdomas trāpīgi izspēlējusi Rasa Jansone darbā Runā, mīļais, runā..., allaž drosmīgais Leonards Laganosvkis gleznā Big Latvian Nude, Aija Zariņa gleznā Strēlnieks, Uldis Daugaviņš darbā Atrodi vienu atšķirību un citi.
Tomēr virsroku izstādē guva skumja noskaņa – drīzāk komunikācijas neiespējamība (gan darbos, piemēram, Ivonnas Zīles Vakara pasaka, Andra Maračkovska Inkubators utt., gan izstādes iekārtojumā, neatrodot kopsakarības starp darbiem), nevis aicinājums sarunāties. Pārmijai kā dzelzceļa konstrukcijai būtu jānosaka kustības virziens. Ja to neizmanto savlaicīgi, iznākums var būt letāls. Šķiet, kuratorēm, vērtējot darbus, bijis grūti izšķirties starp atbilstību izreklamētajai koncepcijai, darbu kvalitāti un jauniem vārdiem. Iespējams, nav pieticis laika tos aptvert, iekārtot un ieraudzīt kā kopumu. Būtu gribējies konsekventāku pieeju – vai nu aicināt skatītājus ieklausīties tēmas dažādās interpretācijās vai, rūpīgi atsijājot, tiešām parādīt pēdējā gada spilgtākos veikumus laikmetīgajā mākslā. Sanācis kaut kas pa vidu – pārmija bez galamērķa.