Antras Cilinskas jaunā dokumentālā filma, kas ir leģendārās Jura Podnieka filmas Vai viegli būt jaunam? otrais turpinājums, atgādina - lai cik cēli mēs izriestu krūtis un cīnītos par gara vērtībām, cilvēka identitāte ir nesaraujami saistīta ar sociālo kontekstu.
Viss un plūst mainās – tik šķietami banāla un saldsērīga noskaņa ieskauj jauno dokumentālo filmu Vai viegli?, kas turpina pētīt slavenās 1986. gada filmas Vai viegli būt jaunam? varoņu likteņus. Dumpīgi vidusskolnieki, kurus tiesā par vilciena demolēšanu, jauna māmiņa, kuru pēc Černobiļas atomkatastrofas uztrauc jaundzimušās meitiņas liktenis, Krišnas kustības aktīvists, puiši, kuri atgriezušies no kara Afganistānā... Pirmajā filmā šajos stāstos atklājas padomju iekārtas absurds un nežēlīgais brīvības samalšanas mehānisms. Darbu, kurā Juris Podnieks trāpīgi, caur naivu un cerību pilnu jauniešu stāstiem, atšifrēja skaudro padomju režīmu, savulaik noskatījās 28 miljonu skatītāju, filmu demonstrēja vairāk nekā 80 valstīs. Filmas veiksme bija ne tikai izteiksmīgie varoņi un politiskais fons, bet galvenokārt režisora spēja jauniešu refleksijās izcelt kodolu – gan pāriplūstošu vitalitāti, gan cilvēkam būt nolemtību. Laipojot starp dokumentālo realitāti un mākslinieciskām metaforām, režisoram izdevies ieteikties vispārinājumā, ko pēc padomju iekārtas sabrukšanas valkājis katrs no mums, pārmantojot vai saskaroties aci pret aci. Ne velti bieži izskanējusi atziņa, ka leģendārais darbs jāliek mierā, jo tas dzīvo savu pašvērtīgo dzīvi.
Tomēr pirmās filmas montāžas režisore Antra Cilinska 1998. gadā uzņem turpinājumu – Vai viegli būt? … Pēc 10 gadiem un tagad skatītāju vērtējumam nodota arī jaunākā daļa Vai viegli?, kas vēsta par filmas varoņiem pēc divdesmit gadiem. Viņi ir mazāk vai vairāk omulīgi četrdesmitgadnieki, daudziem no viņiem sapņus un ideālus aizstājusi elementāra kruķīšanās pa dzīvi. «Atbraucu mājās, apguļos uz dīvāna un skatos televizoru – ko vēl dzīvē vajag?» saka viens no viņiem. Strīdīga šķiet režisores ideja varoņu dzīvēm pievilkt pašreizējo krīzes kontekstu. Iespējams, dažam labam var šķist, ka tas noplicina Podnieka darba jēgu. Tomēr, noskatoties filmu, pārņem prieks, ka Cilinska turpina savīt mazā cilvēka un lielās sistēmas attiecības, parādot, ka atkarība no ārējiem apstākļiem dažkārt ir daudz lielāka, nekā spējam iedomāties. Ne vienmēr katrs pats ir savas laimes kalējs, ne vienmēr savas dzīves stūrmaņi esam mēs paši. Trāpīgs šķiet atgādinājums, ka arī mūs, krīzi pieredzējušos, pēc kāda laika saistīs kopīga vēsture, atmiņas un citi laikmeta nospiedumi. Lai kā mēs vēlētos novērsties no maziskās ikdienas, uzmest kūkumu un noslēgties, iespējams, pēc pārdesmit gadiem tieši ar šo laiku mēs identificēsim lielās pārmaiņas savā dzīvē, kas pavērušas iespēju būt tam, kas esam. Un, lai arī filmas varoņi bieži izvēlas distancēties no savas jaunības notikumiem, pārsvarā dzīvo neievērojamu dzīvi, izsaka nodrāztas nogurušu cilvēku patiesības un viņu bērni, skatoties Podnieka filmu, tikai pasmejas par vecāku frizūrām un ādas jakām, gribas teikt – bet mēs taču zinām, kā ir patiesībā, vai ne? Filmas suģestija patiešām nav aprakstāma. Varbūt tas ir varoņu acu skatiens, kas tik aizkustinoši palicis nemainīgs, bet varbūt režisores skatiens, kas pauž īstu un godprātīgu vēlmi atklāt patiesību. Un ticību tam, ka tā ir iespējama.