Gandrīz vienlaicīgi Rīgā tiek piedāvātas divas Baltijas jauno mākslinieku izstādes, kas nepiedāvā un neskaidro kādu iedomātu post–padomju Baltijas mākslas identitāti, bet uzsver mākslinieku personīgās izjūtas, kas, būdamas universālas, kliedē robežas un rada jaunus jautājumus par to, kā pieredzam realitāti.
Izstāde What Drives Baltic
Galerijas Supernova saimniece Zane Onckule skaidro, ka izstādes mērķis ir iepazīstināt skatītājus ar jauno Baltijas mākslu, kas nereti rīdziniekiem ir vēl nepieejamāka, nekā lielie Eiropas vārdi. «Supernova un igauņu kuratores Anneli Porri veidotās izstādes iecere uzskatāma par uzlādētu mākslas projektu nolūkā iekustināt kaut ko emocionāli būtisku, uzrunājošu un caur mākslas un mākslinieku izvēlēm izteikt pārliecību par sevi šodienā,» viņa uzsver. Izvairoties no Baltijas tendenču vai identitātes jēdzieniem, izstāde paver ļoti daudznozīmīgu un necerēti bezkontekstuālu pieeju, proti, vienīgais, kas izstādes dalībniekus saista, ir viņu piederība Baltijas reģionam, bet tēma katram cita – sākot no poētiskas sociālo lomu dekonstrukcijas (igauņu mākslinieces Lauras Toots lielformāta fotogrāfijas Past Perfekt) un beidzot ar baisām eksistenciālām spēlītēm (Edgara Gluhova darbs 18. novembris - audioieraksts, kas iemūžināts neilgi pirms 1978. gada masveida pašnāvības Sanfrancisko). Māksliniecisku sociālo pētījumu filmā The Pribalts veikusi igauņu - krievu māksliniece Kristina Normana. Māksliniece filmējusi un intervējusi cilvēkus, kuri tiek dēvēti par pribaltiem – krievu tautības cilvēkiem, kuri uzauguši Baltijas reģionā. Var just, ka māksliniecei šis bijis ļoti personisks pētījums, jo arī viņa pati spiesta savu nacionālo piederību radīt pa jaunam. Interesanti, ka tieši mākslinieki ir tie, kuri mēģina atvērt robežas, izgaismojot lokālās identitātes jēdzienu kā konstrukciju, kas ērta ne vien varas gaiteņu iemītniekiem, bet arī katram pašam, izvēloties esības formu, par ko vairs nav jāreflektē. Dzīvot nenoteiktā stāvoklī, karājoties gaisā; būt drosmīgi gataviem jebkurā mirklī pārskatīt savu viedokli, protams, nav viegli, tomēr priecē, ka What Drives Baltic un katrs līdzīgs projekts nostiprina šādu domāšanas veidu kā legālu un nepieciešamu.
Baltijas jauno gleznotāju darbu izstāde
Iesaku izmantot izdevību galerijā GlobalArtRoom apskatīt Baltijas valstu mākslas studentu un jauno mākslinieku glezniecības darbu izstādi, kas veidota no galerijas izsludinātā glezniecības konkursa. Tajā bija aicināti piedalīties trīs Baltijas valstu vizuālās mākslas studenti un jaunie mākslinieki vecumā līdz 35 gadiem. Kopumā konkursam bija pieteikušies 124 mākslinieki, no kuriem divas pirmās godalgotās vietas tika latviešu māksliniecēm - Alisei Mediņai un Martai Zariņai, bet trešā vieta piešķirta lietuviešu māksliniecei Agnei Juodualkvitei. Apskatot ekspozīciju, kurā redzamas ap 30 dažāda formāta gleznu, nevilšus prātā nāk kopējas iezīmes – nenoteiktība, nemiers, kropļota (drīzāk no sapņiem iedvesmota, nevis apzināti pārspīlēta) realitāte, jaunībai raksturīga melanholijas, nepiepildītības un vientulības izjūta. Godalgotās mākslinieces Alises Mediņas gleznā Serviss Nr. 11 iepazīstam klišejisku un sapņainu pasauli, kas pavisam nedaudz novirzījusies no ierastā ceļa, tāpēc kļūst par patstāvīgu fantāzijas augli. Asociācijām bagātu darbu Neatkarīgais piedāvājusi pašmāju māksliniece Daiga Krūze. Noslēpumainība un spocīga noskaņa raksturīga arī citām gleznām - Paulas Zariņas Gribi pievienoties? un Ilzes Smildziņas darbā Murgi. Mazliet vieglāku un ironiskāku noskaņu piedāvā Zanes Lūses aizkustinošais Pikniks pirms lietus un Lienes Liepiņas dīvainie mērkaķīši gleznā Draugi. Sievišķās pasaules ikonas un stereotipus apspēlējušas lietuviešu mākslinieces Daiva Kunigiene, akvareļa tehnikā uzgleznojot popdievieti Parisu Hiltoni, (Trīs princeses 1) un Renata Tamošiunaite darbā Bez nosaukuma Nr. 3. Kopumā var sacīt, ka šī ir ļoti skaista izstāde. Tai raksturīgi aizkustinoši personības meklējumi, jautājumu – atbilžu ceļš, iedvesma un bailes vienlaikus. Un pierādījums tam, ka glezniecība nenoveco.