Paslēpts lidostā

Pagājušās nedēļas vidū ar vērienīgu pasākumu, piedaloties kultūras ministram Intam Dālderim un teju visiem pašmāju mākslas pazinējiem, tika atklāta nebijusi laikmetīgās mākslas izstāde The Way (Ceļš). Nebijusi tāpēc, ka tā notiek lidostā un pārsvarā paredzēta tieši pasažieriem, jo publiski pieejamajā zonā redzami tikai daži darbi. Izstāde lidostā būs apskatāma līdz 3. oktobrim.

Izstāde ar skanīgo nosaukumu rosinot steidzīgos ceļotājus pārvērtēt ceļa jēdzienu. «Tā būs līdz šim viena no nozīmīgākajām un apmeklētājiem bagātākajām izstādēm: ņemot vērā starptautiskās lidostas Rīga pasažieru daudzumu, izstādei prognozējama vairāk nekā miljonu liela starptautiska auditorija,» teikts izstādes pieteikumā. Laikmetīgās mākslas projekta kim? organizētajā izstādē ir aplūkojami 18 Baltijas jauno mākslinieku darbi – dažādu materiālu instalācijas, fotogrāfijas, video un animācijas objekti, kā arī citi laikmetīgās mākslas veidi.

Ideja iepazīstināt ar pašmāju mākslu (bieži vien) garlaikotos lidostas pasažierus ir apsveicama. Mākslas objekti ir iepludināti lidostas telpās gandrīz nemanāmi – gan telpiski, gan saturiski, pārsvarā risinot ar ceļošanu saistītas tēmas. Daži mākslinieki to paveikuši, izmantojot kontekstu, piemēram, Dita un Anta Pences atbraucējiem piedāvā asprātīgas sarunvalodas vārdnīciņas (English–Latvian Phrase Book «Lucky Path» jeb Laimīgu taciņu), kurā saklausāma «vidējā latvieša» intonācija un uzrakti patiešām svaigi paradoksi. Savukārt Līga Marcinkeviča (Sauja zemes) emigrantu tūkstošiem sarūpējusi suvenīru– saujiņu zemes no katra Latvijas reģiona. Armanda Zelča lielais koka pulkstenis neļauj zaudēt modrību par lidojuma laiku vai gluži otrādi – novirza domas, uzsverot – vēl Ir laiks! Šo darbu jēga veidosies mijiedarbībā ar izstādes skatītājiem - lidostas lietotājiem. Un, iespējams, secinājumi būs interesanti.

Savdabīgas noskaņu saliņas drudžainajā lidostas atmosfērā radījusi Dace Džeriņa darbā Pats ar sevi – kustīgais šūpuļkrēsls, kas nesen bija redzams mākslinieces personālizstādē kim? Spīķeros, - lidostas uzgaidāmajā zālē rada ideālus apstākļus gan netraucētai atpūtai, gan prāta izkustināšanai. Par lidojuma izjūtām reflektējuši Ģirts Korps (viedodarbā C), kuram lidojums ir metafora prāta atbrīvošanai no loģikas valgiem, un Kristīne Plūksne mākslas objektā Gaisa bedre.

Savdabīgi sveicieni, sagaidot iebraucējus Latvijā, varētu būt darbi no Kaspara Podnieka fotogrāfiju sērijas par Drustiem (Drustu laiks un Laiks Drustiem), kā arī Katrīnas Neiburgas video darbs Pa ceļam. Dziļāku, jo apjomīgāku un pilnīgāku, jēgu saskatīju lietuviešu mākslinieka Ugņus Gelguda filmā 308 metri, kas ģimenes drāmu liek skatīt kā kinematogrāfisku konceptu ar tai pienākošos valodu un klišejām, un Maijas Kurševas animācijas/zīmējumu darbā Lauka pētījumi.

Mākslas darbi izvietoti lidostas terminālī un ārpus tā – check- in zonā, tranzīta tunelī, pie ieejas pasažieru zonā un citviet. Daļu darbu var aplūkot ikviens lidostas apmeklētājs, taču daļa ir pieejama tikai lidostas pakalpojumu izmantotājiem. Diemžēl izstādes atklāšanas ekskursija noritēja pārāk steidzīgi, tāpēc visaptverošu priekšstatu par izstādi gūt izdosies tikai, izmantojot lidostas pakalpojumus.

Izstādes ne/pieejamība šoreiz ir gan priekšrocība, gan trūkums. Tā rada intrigu un nodrošina iespēju darbus ieraudzīt ikvienam garāmgājējam, kurš izvēlējies lidot uz Rīgu, tādējādi prezentējot pašmāju mākslu starptautiskai auditorijai. Tajā pašā laikā izstādes koncepcija, kas pievēršas tieši ceļa un lidostas tēmai, mazliet noplicina patiešām talantīgo mākslinieku veikumu. Lai arī «mākslas paslēpes» iecerētas kā aizraujoša (vai vismaz ne-garlaicīga) spēle, kurā skatītājam jābūt vērīgam (dažkārt mākslas darbi tīši vai netīši ieslēpušies lidostas interjerā un afišu jūklī), šoreiz ideja nestrādā tik spoži kā, piemēram, leģendārajā 1998. gada projektā Ventspils. Tranzīts. Termināls. Tajā autori rotaļājās, pilsētvidē iesaistot savus mākslas objektus, - neiztraucējot pilsētas ritmu, tomēr piešķirot ierastām darbībām neparastu kontekstu. Šoreiz rezultāts šķiet blāvāks.

Otrs klupšanas akmens, manuprāt, ir darbu saturiskā ietilpība. Pārsvarā tie iecerēti kā nelielas, nereti asprātīgas parafrāzes – kā atelpa steidzīgajiem ceļotājiem. Protams, māksla var būt arī tāda. Tomēr, ja izstāde iecerēta kā savdabīgs prezentācijas materiāls, gribētos, lai dažos darbos jaustos dziļākas pārdomas.

Lidosta ir viens no modernā laikmeta simboliem. Satikšanās/prombūtnes metafora, ko paspilgtina nebeidzami ilga nīkšana, iespundētiem daudziem vilinošajā, bet bezpersoniskajā tax free zonā. Šķiet loģiski, ka lidostas atvērtība (visi ceļi vaļā) un tajā pašā laikā ierobežotība (kontroles un pārbaudes) rosinājusi par jaunākās mākslas pagaidu mītni izraudzīties tieši šo vietu.

Svarīgākais