Stāstu par kuratora Viļņa Vēja sarūpēto izstādi Skatiens izslēgts, kas līdz 27. augustam apskatāma galerijā Alma sāku, patapinot Stenlija Kubrika slavenās filmas nosaukumu (starp citu, ar režisora sasniegumiem fotomākslā var iepazīties nesenākajā Studijas numurā).
Izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem - Harijam Brantam, Reinim Liepam un Bruno Celmiņam raksturīgs maskulīni ieinteresēts skatiens uz modeļiem, raksta izstādes kurators. Tāpēc viņš vēlējies aktualizēt jautājumu par autora (vīrieša) ieinteresēto skatienu mākslas objektā (sievietē) – vai tā klātesamība norāda uz mākslas darba mazvērtīgumu.
«Latviešu mākslas tradīcija paredz dzimtes diferencētu skatienu «izslēgt» – kā iemeslu krāsu un līniju, formu pilnības un gara spēka tēlojumam. Lokālais gaumes kanons liek māksliniekam pārvarēt savu dzimti, citādi tas draud ar atšķirīgu darbu pazemināšanu «erotikas» statusā. Vai tas ir platoniskās mīlestības kults, puritānisms vai padomju laiku greizais feminisms, kad mākslai bija piešķirta sievišķā loma - būt skaistai, glabāt tradīcijas un audzināt, nevis iet izlūkos un uzbrukt?» jautā izstādes kurators. Tiesa, vīrieša skatiens uz sievieti Latvijas mākslas vēsturē galvenokārt iemiesots kā estētiska kategorija (vispārināts līdz pārcilvēciskam skaistumam, kurā jaušams labākas realitātes apsolījums, nevis laicīgs jutekliskums), piemēram, vecmeistaru Jāņa Gleizda un Gunāra Bindes fotogrāfijās. Mazu atriebību sievietes kailuma ekspluatācijai Latvijas fotogrāfijā pavisam nesen veica jaunā fotogrāfe Inese Kalniņa izstādē Brīvās robežas. Vīriešu akti, kas bija apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Diemžēl šī foto kolekcija palika labi gribētas tēmas apvēršanas robežās, nesasniedzot nedz vecmeistariem raksturīgo estētiku, nedz jēdzienisko dziļumu, kā arī netrāpot problēmas epicentrā.
Tomēr nevarētu piekrist, ka latviešu mentalitātei raksturīgs puritānisms vai padomju centieni nonivilēt vīrieša un sievietes atšķirības, kultivējot vispārīgu strādnieka tēlu, būtu pazeminājuši maskulīnā skatiena nozīmi Latvijas mākslā. Par to nesen varējām pārliecināties Latvijas Nacionālā mākslas muzejā izstādē Peldētājas. Atklājās, ka ar kailiem vai puskailiem sieviešu peldētāju tēliem savā daiļradē aizrāvušies gan mūsdienu autori, gan vecmeistari. Turklāt daudzos darbos neiztikt bez kutelīgās situācijas – kailās, neaizsargātās, pieķertās sievietes un pakļaujošā mākslinieka skatiens. Tāpēc šaubos, vai trīs izvēlētie autori - dauzonīgais Reinis Liepa (manuprāt, šeit pat labāk iederētos, piemēram, Otto Zitmaņa darbi, kuros atklājas daudznozīmīgāka attieksme), spokaino tēlu iedzīvinātājs un erotikas pētnieks Harijs Brants vai klasiķis Bruno Celmiņš spēj izveidot pietiekamu fonu šai diskusijai. Un galu galā – vai diskusijas pieteikums nav tikpat paradoksāls kā Kubrika filmas nosaukums? Par labu mākslas darbu saucam to, kas ne tikai uzrāda iekāres objektu, bet paver arī citas dimensijas. Tāpēc autora vērojuma atšifrēšanu nevajadzētu uzstādīt par pašmērķi.