Līdz 24. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē skatāma latviešu glezniecības vecmeistara Ausekļa Baušķenieka simtajai jubilejai veltīta retrospektīva darbu izstāde Blēņu stāsti. Leģendārais mākslinieks ir viens no retajiem pašmāju gleznotājiem, kurš par sabiedrības norisēm savos darbos paguvis reflektēt teju sešdesmit gadu garumā.
Auseklis Baušķenieks (1910–2007) tiek uzskatīts par glezniecības savdabi, kura darbi bija ļoti populāri un publikas iecienīti. Viņš visos laikos bijis asredzīgs vērotājs un apkārtesošos procesus uzlūkojis ironiskā gaismā. Izstāde, kas veltīta gleznotāja simtgadei, sniedz ieskatu gandrīz piecdesmit gadu ilgajā radošās darbības vēsturē – no pirmsākumiem 20. gadsimta 40. gadu beigās līdz pat pēdējam darbam, kas tapis divus gadus pirms mākslinieka nāves – 2005. gadā.
Baušķenieks dzimis 1910. gada 25. augustā Jelgavā. Mācījies Arhitektūras fakultātē, bet 1933. gadā tika uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā. Kara beigas mākslinieks pavadījis amerikāņu, angļu un franču gūstekņu nometnēs, bet 1946. gadā atgriezies Rīgā un sācis pelnīt iztiku, veicot dažādus dekoratīvus noformēšanas darbus. Viņš strādājis arī par pedagogu, mācījis bērniem zīmēšanu. Gleznošanu Baušķenieks atsācis ap 1950. gadu. Vēlāk piedalījies izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, kā arī Maskavā. Mākslinieka pirmā personālizstāde Rīgā notika 1975. gadā.
Aplūkojot līdz šim vērienīgāko mākslinieka izstādi, kuras nosaukums Blēņu stāsti aizgūts no viena darba nosaukuma, šķiet, ka Baušķeniekam viņa ražīgajā, taču sarežģītajā radošajā darbībā (padomju laikā kādu brīdi gleznotāju nedrīkstēja pieminēt medijos) nav tabu tēmu. Apgāžamas un citā gaismā uzlūkojams var būt gan sociālpolitiskas problēmas, gan ģimenes attiecības un citi sabiedrības apziņā nosēdušies mīti, kam Baušķenieks piešķīris daudznozīmības migliņu. Gleznotājam piemita savdabīgs rokraksts, kurā savijas sirreālisma un naivās mākslas stilistika, balstoties paša izveidotā punktošanas tehnikā. Darbiem raksturīgas sīkas detaļas un vairāki plāni, tādejādi katrā no tiem iedibināts neliels kosmoss ar noteiktu kārtību un noteikumiem. Gleznas var aplūkot ilgi, ieraugot tajās arvien jaunas detaļas un nianses, ko mākslinieks ar gudru ziņu iekļāvis it kā nejauši. Baušķenieka daiļradei raksturīga izkopta simbolu un tēlu sistēma, kas nereti atklājas tikai zinošam vērotājam.
Šķiet, mākslinieks reflektējis par visu, kas viņu tobrīd ietekmējis – mākslas cenzūra, tehniskais progress, bet visvairāk, protams, dabū trūkties politiskie spēki. Starp citu, gan apspiestības gados, gan brīvvalsts laikā. Baušķenieks asprātīgi apspēlējis deviņdesmito gadu drudzi ar sertifikātu mahinācijām un «jaunās laimes» meklējumiem. Saspringtajā priekšvēlēšanu laikā šī varētu būt īstā vieta, kur uzkarsētajam prātam nolaist tvaiku un nopietnos notikumus uzlūkot ironiskā gaismā.