Neizsīkstošs optimisms, laba avantūrisma gars un jauka vieglprātība – tās ir īpašības, ko vispirms atmiņās atsauc Māras Jaunarājas kolēģi. Aktrisei liktenis bija lēmis garu un raibu mūžu.
Viņa dzimusi tālajā Ķīnā, muitas ierēdņa ģimenē, Rīgā atgriežoties, mācījusies vācu pamatskolā, aktiermākslu apguvusi slavenajā Latvju aktieru arodbiedrības teātra skolā. Otrā pasaules kara laikā spēlējusi Cēsu Drāmas ansamblī, bet vēlāk nelielās lomās uzstājusies arī Dailes teātrī – bijusi dalībniece un aculieciniece tādiem sava laika spožiem uzvedumiem kā Leonīda Leimaņa iestudētais Hodža Nasredins (1945) un Eduarda Smiļģa leģendārā izrāde Uguns un nakts (1948). Ar mākslas aprindām saistīta arī viņas personiskā dzīve, jo viņas dzīvesbiedri bija gleznotājs Ojārs Jaunarājs, bet vēlāk – Valmieras teātra aktieris Kārlis Stulpiņš.
Nozīmīgāko radošā mūža daļu M. Jaunarāja pavadīja Valmieras drāmas teātrī (1949–1961), uzstājoties galvenokārt jautru un asprātīgu meiteņu un pusaudžu lomās, kā Marta Tirso de Molīnas komēdijā Tikumīgā Marta (1951), galvenās varones labais gariņš Dusja Alekseja Arbuzova Taņā (1952), īpašu ievērību gūstot kā Leksīte Mārtiņa Zīverta lugā Ķīnas vāze (1957). Par aktrises kroņa lomu kļuva asprātīgā komediogrāfa Ežēna Skriba uzrakstītais daiļās karalienes Annas tēls izrādē Glāze ūdens (1957). Vēlākajos gados aktrise spēlēja raksturlomas kā Ruženka čehu dramaturga Vaclava Blažeka Ziemassvētku lugā Svētku vakars (1961), kur varēja izpaust sev piemītošo šarmu un optimismu.
Atvadīšanās no Māras Jaunarājas notiks sestdien, 23. oktobrī pulksten 15 Kocēnu kapličā.
Valmieras drāmas teātris