Izjūtas ārpus rāmja. Intervija ar Barbaru Gaili

Parīzē dzīvojošā gleznotāja Barbara Gaile iegriezusies Latvijā, lai parādītu rūpīgi gatavoto izstādi Pērles. Viņa uzskata, ka Latvijas Nacionālās mākslas muzejā iederas «ļoti nostrādāti un izloloti darbi», tāpēc pārcēlusi sākotnējo izstādes datumu, lai paspētu sagatavoties. Runājot par Barbaras darbiem, bieži lieto apzīmējumus «maigs», «jūtīgs», «trausls», taču, nenoliedzot iepriekš minēto, gribas uzsvērt tieši viņas neizsīkstošās darba spējas – apgūstot tehnikas virsotnes, meklējot iedvesmas avotus, cīnoties par savu vietu mākslas Mekā Parīzē un iekārtojot ģimenes dzīvi.

– Kāpēc nolēmāt sarīkot izstādi Latvijā?

– Izstāde bija iecerēta pirms pāris gadiem. Palūdzu, lai to pārceļ. Sapratu, ka tas ir ļoti nopietni, tāpēc vajag vairāk laika, lai sagatavotos. Domāju, gan man, gan citiem latviešu māksliniekiem muzejs ir vieta ar spēcīgu auru – jau no bērnības, kad mamma veda uz izstādēm. Vēlāk, stājoties Rozentāla skolā, lielajās kāpnēs bija jauno audzēkņu uzņemšana. Vienpadsmitās klases skolnieki mums pasniedza ziedu pušķus, un bija sajūta, ka tieku uzņemta mākslas priekšpulkā. Akadēmijas laikā gājām turp gleznot.

Skatoties augšā kolekciju, saproti – tā ir atklāsmju vieta. Saruna ar sevi un mākslas darbiem. Tam, ko izstāda muzejā, manuprāt, jābūt ļoti noslīpētam, gandrīz perfektam.

Man radās asociācijas ar pērlēm, kas dabā ir absolūti perfektas. Trīs četrus gadus par tām interesējos. Pērles ir brīnums, kas rodas ūdenī, kad austeres apvalkā ielaužas smilšu grauds. Austere aiz šausmām to bagātīgi pārklāj ar perlamutru. Rezultātā rodas kaut kas brīnišķīgs. Šī ideja mani iedvesmoja.

Pērlēm mākslas vēsturē, literatūrā un pat tautas vēsturē ir dažādi lasījumi. Piemēram, franči par pērli dēvē skaistu meiteni. Tāpēc procesā radās jaunas idejas, darbi tika papildināti. Veidojot perfektu formu, atklājās, ka arī pretējais ir ļoti interesants. Pastāv asimetriskas pērles, ko uzskata par dabas kļūdām. Tās dēvē par barokālajām pērlēm. Tāpēc dažos darbos ir deformācija, zināma agresivitāte, skarbums un it kā neglītums. Kā dzīvē – izejas punkts ir absolūti skaists, burvīgs un nevainojams, bet, strādājot ar to, nonāc līdz pretstatam. Atklāju, ka varu veidot ļoti trauslu darbu un pēc stundas pieķerties kaut kam absolūti mutuļojošam.

– Nosaukumam Pērles ir gan simboliska, gan tieša, fiziska nozīme, jo izmantojat pigmentu, kas līdzinās pērles virsmai.

– Šie divi skatījumi saslēdzās. Dažos darbos pērle radīta arī fiziski – kā smilšu grauds gliemežvākā; kā pērle, kas vēl ir tapšanas stadijā. Perlamutra pigmenti ir ļoti interesanti. Tos nekad nevar dabūt absolūti melnus, tāpēc darba lauks zināmā mērā ir ierobežots. Tajā pašā laikā paveras jaunas iespējas, jo pigmenti atstaro dažādas gaismas. Dienā glezna izskatās vienā tonī, bet vakara pusē, kad gaisma krīt citā leņķī, tā pēkšņi iemirdzas, kļūst dzīva. Ir sajūta, ka darbs spēj runāt. Tāpēc vēlējos, lai izstādi iekārto profesionālis, – mākslinieks Kristaps Ģelzis. Lai skatītāji var sajust gleznu spēles.

– Jūsu gleznas ir it kā ierobežotas laukumā, taču vienlaikus – paplašinājums, kas sniedzas ārpus rāmja. Gan asociāciju un izjūtu līmenī, ko darbs var izraisīt, gan tehniski – ļoti svarīga ir faktūra, gaisma, atspīdums...

– Radot darbus izstādei, man pirmo reizi bija sajūta, ka vairāki darbi iziet no gleznas statusa. Protams, ir tradicionālākas gleznas – laukumi, kuros var skatīties un ienirt, taču citas ir kā objekti – ar reljefu, gaismu spēli, kas rada kustīguma un dzīvīguma efektu. Jau vairākus gadus šķiet, ka šajā glezniecības ceļā vēl daudz atklājama. Šis ceļš jāiet intuitīvi, it kā taustoties, bet tas mani ļoti uzrunā.

– Mācījāties padomju laikos, kad abstrakcionisms, maigi izsakoties, nebija populārs mākslas virziens. Sacījāt, ka Indulis Zariņš bija kā logs uz brīvāku pieeju.

– Katram ir savas atmiņas par akadēmiju un Induli Zariņu. (smaida) Viņš bija gan pasniedzējs, gan diplomdarba vadītājs. Kad strādāju pie diplomdarba, mani absolūti neinteresēja nekas figurāls; ņēmos ar krāsām un abstraktiem laukumiem [viens no gleznotājas daiļrades sākuma iedvesmotājiem bija Marks Rotko – L.B.]. Aiznesu diplomdarba vadītājam ar roku zīmētas skices. Viņš teica – strādājiet! Beigās biju sagleznojusi tik daudz, ka nezināju, ko stādīt priekšā. Uzaicināju Induli Zariņu uz darbnīcu cerībā, ka viņš izvēlēsies darbu. Taču viņš teica, lai izvēlos pati. Tā bija liela uzticēšanās. Viņš ļāva brīvi strādāt, taču bija arī ļoti prasīgs. Ja nevarēji pamatot, kāpēc glezno tā, varēja kļūt aizkaitināms. Māksliniekam jābūt atbildīgam par to, ko viņš dara. Domāju, Zariņš juta, ka es jau varu sākt būt atbildīga. Šķiet, mans darbs bija pirmais absolūti abstraktais diplomdarbs akadēmijas vēsturē. Imantam Vecozolam tas ļoti nepatika, viņš metās ārā no auditorijas, bet es dabūju ļoti labu atzīmi.

– Mākslas kuratore Līga Marcinkeviča žurnālā Studijā raksta: «Grūti noticēt, ka mūsu neiecietīgajā kultūrvidē būtu viegli turpināt iesākto un sasniegt tādu līmeni, kādu šodien redzam Barbaras Gailes kompozīcijās.» Kā domājat jūs?

– Kad pārcēlos uz Parīzi, jau strādāju absolūti abstrakti. Bet vietas maiņa noteikti iedvesmo. Parīzē mākslas vide ir ļoti plaša. Jebkurā virzienā vari baudīt un attīstīties. Protams, arī konkurence ir liela. Uz šo pilsētu brauc mākslinieki no visas pasaules. Tas rada prasīgumu pret sevi. Bieži vien, kad staigāju pa galerijām un skatos darbus, iedomājos – kā būtu, ja blakus tiem noliktu savējos?

Kaut gan abstraktajai mākslai noteikti labvēlīgāka ir Ziemeļamerika, kur tradīcija ir daudz spēcīgāka, sakņota vēsturē. Francijā iepazinos ar kādu amerikāņu izcelsmes galeristi, kura, skatoties abstrakto mākslu, ir kā zivs ūdenī.

Francijas vide noteikti iespaidojusi mani daiļradi. Grūti iedomāties, kā tā būtu attīstījusies, ja paliktu Latvijā. Piemēram, viss ko esmu uzzinājusi par pērlēm... Latvijā to būtu daudz sarežģītāk atklāt un izpētīt.

– Konkurence ir liela, tātad mākslas tirgū iekļauties nav viegli?

– Tur vienkārši ir ļoti daudz mākslinieku. Sistēma, protams, ir diezgan noslēgta. Noslēgtāka nekā šeit. Tā visa zināmā mērā ir cīņa.

– Sacījāt – mākslas darbam jābūt ietilpīgam un reizē nepabeigtam, lai kaut kas mazliet pietrūkst, un atliek vieta skatītāja interpretācijai. Tomēr var just, ka šie darbi ir ļoti personīgi.

– Droši vien katrai gleznai ir noteicošais tonis vai tēma, taču tai ir arī citi līmeņi. Atbalstu domu, ka māksliniekam nebūtu vārdiski jāpapildina savs darbs. Jādod brīva telpa skatītājam, lai viņš pats var saredzēt vai nesaredzēt; ļauties asociācijām, ko darbs izraisa. Tās, protams, atšķirsies atkarībā no uztveres spējas, intelektuālās bagāžas, emocionālās pieredzes. Fellīni teicis, ka viņa mērķis ir uztaisīt tik precīzu filmu kā kosmosa kuģi. Ja kosmosa kuģī ir kļūda, tas nekam neder. Līdzīgi mākslas darbā – ja tas ir paviršs, tas neuzrunās skatītāju. Mans ideāls – mēģināt radīt kaut ko pēc iespējas perfektāku tajā pašā laikā, saglabājot ironiju un viegluma piesitienu.

– Jūs ar gleznām esot saindējusies jau bērnībā. Vai arī jūsu bērni ietekmējas no tā, ko darāt?

– Izskatās, ka ne. (smejas) Puikam tagad ir vienpadsmit gadi un patīk klasiskā glezniecība. Lietas, kas ir skaistas, saprotamas, par kurām viņš var izlasīt zinātniskas anotācijas. Meitai ir tikai trīs gadi. Grūti pateikt, vai viņu interesēs māksla. Gleznoju mājās un visi darbi atrodas centrālajā istabā. Domāju, viņiem gleznas un krāsu spaiņi šķiet tikpat ikdienišķi kā citās mājās mēbeles. Man bērnībā gleznas šķita kaut kas fascinējošs. Varēju stundām skatīties un ienirt tajās.

– Nav grūti, ka nav striktas robežas starp ikdienu un gleznošanu?

– Ir! Dažreiz domāju – varētu strādāt birojā noteiktas stundas, atnākt mājās, nolikt portfeli, aizmirst visas domas par darbu un dzīvot. Dažkārt, kad ēdam brokastis, ir jāsteidzas un bērni jāved uz skolu, jūtu, ka sāku domāt par darbu... Un tad bērni jautā – mammu viss ir labi? (smejas) Domāju, bērniem un vīram tas ir vēl sarežģītāk nekā man. Visu laiku iznāk tāda žonglēšana.

Tas ir jautājums ne tikai par gleznotāju, bet sievieti vispār. Ir sieviete, viņas dzīve un uztvere, pēc tam – darbs, tad bērni un ģimene... Jāiemācās sabalansēt. Varbūt daļai sieviešu tas notiek organiski, bet citai tas jāatrod...

Jau divus gadus eju pie psihoanalītiķes. Mans vīrs arī ir psihoanalītiķis [pazīstamais, Francijā praktizējošais, speciālists Jānis Gailis – L.B.]. Ilgi uzskatīju, ka man tas nav vajadzīgs. Taču pienāca brīdis, kad sapratu – ir jautājumi, pie kuriem visu laiku atgriežos; ko nevaru atrisināt. Kā uzmācīgi mākoņi, kas savelkas virs galvas.

– Kā terapija ietekmē gleznošanu?

– Sākumā man arī šķita – kā tas būs? Vēlāk sapratu – ir jauki, ka spēju atdalīt: viena lieta ir strādāšana, bet ota – intīmā dzīve, ģimene, bērni. Tas viss sakārtojas citā hierarhijā.

– Tomēr personīgās dzīves notikumi taču ļoti ietekmē gleznošanu.

Jā, protams. Piemēram, bērni mani ļoti, ļoti iedvesmo. Un arī pārsteidz. Taču tas ir arī ļoti trausli. Nedrīkstu pieļaut, ka manu radošo ideju dēļ viņi nevar izpausties. Viņiem ir jāiedod pašiem sava dzīve un perspektīve. Esmu ļoti priecīga, ka mans puika interesējas par pilnīgi citām jomām. Viņš zina simtreiz vairāk par mani, piemēram, Francijas vēsturē, lidmašīnu uzbūvē, pilsētu transporta shēmās...

Esmu lasījusi par sievietēm – māksliniecēm, piemēram, Luīzi Buržuā, kurai bija vairāki bērni... Tie ir ļoti sarežģīti jautājumi. No vienas puses, lai mākslinieks varētu radīt, vajadzīgs egoisms. No otras puses, tieši otrādi, - absolūta nepārliecinātība un jautājumi sev.

– Parīze ir kļuvusi par jūsu mājām?

– Māju sajūta rodas tur, kur ar vīru un bērniem dzīvojam. Vasarā gandrīz divus mēnešus esam Jaundubultos, un tad šī sajūta bija tur. Protams, vīram intelektuālā dzīve un darba lietas ir Parīzē. Man šobrīd tās ir Mākslas muzejā, pēc tam ir vairāki piedāvājumi Parīzē... Tā tas mijas. Man ir sajūta, ka mūsu ģimenes kodols arī ir tās mājas. Tomēr tas noteikti nav noslēgti.

Protams, Parīze ļoti iedvesmo. Valoda, kultūra, diskusijas. Man patīk, ka franči jebkuru problēmu var izstrīdēt gandrīz līdz baltkvēlei. Jautājumi ir atvērti, risināmi, nevis noslēgti. Tas liecina par aktīvu pozīciju un atbildību. Šī nostāja arī man liek iztaisnot mugurkaulu.