Tā bija starptautiska sazvērestība

Latvija ir mierīga valsts, te grūti atrast kādus pārsteigumus. Īpaši jau nu grāmatu jomā. Tomēr šoruden krievu valodā rakstošā Marata Kalandarova grāmata Vīza uz dzelmi ir starptautiska sensācija. Par to jau ieinteresējušies vairāku valstu izdevēji.

Kalandarova kungs prāmja Estonia bojāeju sācis pētīt pēc traģiskā notikuma 1994. gada 28. septembrī. Toreiz prāmis aizrāva Baltijas jūras dzelmē 852 pasažierus, tostarp 23 Latvijas iedzīvotājus. Kuģa bojāeja bija ļoti mīklaina, tā izraisīja daudz minējumu un vēl vairāk neatbildētu jautājumu. Plašsaziņas līdzekļi pirmajās stundās pēc katastrofas rādīja izglābto prāmja kapteini Pihtu un vēl 12 pasažierus, kuri pēc tam bez pēdām pazuda. Kādus tumšus noslēpumus glabā Estonia vraks? Par to Neatkarīgā vaicāja Maratam Kalandarovam.

– Būtu diezgan muļķīgi jums prasīt, vai nebaidāties, ka tiksiet nošauts, ja jau reiz šī grāmata ir izdota, turklāt to jau droši vien tagad visi prasa. Tomēr vai nebaidāties, ka grāmatas publikācija radīs jums kādas problēmas, piemēram, ierobežojumus iebraukt kādā valstī vai, teiksim, kādus tiesas procesus?

– Tas ir pirmais jautājums, ko man uzdod visās valstīs un intervijās, kad runājam par šo grāmatu. Problēmas var būt. Es tomēr domāju, ka tornado šajā jautājumā jau ir beidzies. Pirmajos gados pēc katastrofas cilvēki tiešām pazuda, cilvēkus nogalināja. Tos, kas kaut kādā mērā bija saskārušies ar Estonia. Laikam jau es nebūtu pie šā darba ķēries, tomēr šajā lietā bija tādas mīklas, kuras neviens žurnālists nelaistu garām. Tā kā esmu kara vēsturnieks, kurš rakstījis diezgan nopietnas grāmatas, man ir zināma pieredze. Savulaik biju pirmais padomju žurnālists, kurš intervēja Verneru fon Braunu. Lai intervija notiktu, toreiz iesaistījās divi ievērojami cilvēki – Literaturnaja gazeta redaktors Aleksandrs Čakovskis un maršals Žukovs. Redaktoru īpaši vērā neņēma, bet Žukovs to nokārtoja. Es nointervēju fon Braunu un sarakstīju grāmatu Taina koda F13. Biju pirmais, kas atvēra jaunu lappusi kara vēsturē par to, kā pa toreizējo Ļeņingradu Otrā pasaules kara laikā tika gatavots raķešu Fau1 un Fau2 trieciens, kā tika vestas pirmās raķetes, kā šo operāciju izjauca. Arī toreiz bija nedaudz savādi ap dūšu, bet esmu kara vēsturnieks. No piecpadsmit manām grāmatām divpadsmit ir veltītas Otrajam pasaules karam – izlūkošanai, pretizlūkošanai. Mans galvenais mērķis šajā darbā vienmēr bija atrast varoņus tajā vai kādā citā valstī, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tika aizmirsti. Arī toreiz bija bīstami rakstīt! Mani varoņi bija pazīstami cilvēki. Saprotiet, viņi bija izlūki, veica svarīgu misiju, atgriezās dzimtenē, bet viņus iemeta koncentrācijas nometnē. Labākajā gadījumā, jo reizēm jau ielaida arī lodi pierē.

Mani glāba tas, ka nebiju partijā. Ja bija nepatikšanas, toreiz jau parasti gribēja izslēgt no partijas. Kad uzzināja, ka neesmu partijas biedrs – nu ko tad no manis varēja prasīt. Esmu žurnālists un esmu pieradis pie šīs sajūtas. Tā ir atbilde uz jūsu jautājumu.

– Ja ņemam Estonia katastrofu. Tas gadījums bija dīvains no sākta gala. Atceros, toreiz lasīju, brīnījos, kas tur notiek? Brīnījās visi, kas prata salikt kopā ne vien vārdus šo ziņu teikumos, bet arī kustināt smadzenes. Pazudis kapteinis, kas tika izglābts un parādīts televīzijā, pazuda divas māsas – dejotājas, kuras no sākuma bija izglābto sarakstos un kuras cilvēki redzēja uz sauszemes pēc katastrofas...

– Divpadsmit cilvēki!

– Tur jau tā lieta, bet nekāda lielā trokšņa pasaules masu medijos nebija!

– Redziet, tolaik, kad tas notika, es dažādu izdevumu – gan Latvijas, gan citu valstu – uzdevumā strādāju par korespondentu Eiropā. Mūsu redakcija bija Briselē un Prāgā. No visiem žurnālistiem es dzirdēju vienu un to pašu. Cik savāds ir gala slēdziens par katastrofas cēloņiem! Patiesi savāds! Slēdziens vēsta, ka Estonia nogrima, jo atvērās prāmja priekšgala vārti, pa kuriem kuģī iebrauca auto. To sauc par vizieri. Bet jebkurš kuģu būves institūta pirmā kursa students jums pateiks – ja vizieris būtu atvēries, applūstu auto klājs un ūdens tālāk netiktu. Estonia noturētos virs ūdens vismaz astoņas stundas. Pa šo laiku cilvēkus varētu izglābt.

– Pa šo laiku arī pašu prāmi varētu aizvilkt līdz ostai.

– Tur būtu iespējams izdarīt visu! Nu labi, varbūt ūdens vēlāk iekļūtu citos kuģa nodalījumos, bet Estonia aizgāja dzelmē četrdesmit minūšu laikā. Esmu runājis ar daudziem izciliem kuģu speciālistiem. Viņi visi vienā balsī apgalvo – lai tāds kuģis kā Estonia nogrimtu 40 minūšu laikā, ir nepieciešams, lai tā korpusā būtu vismaz četrus vai vairāk kvadrātmetru liels caurums. Bet, kad šo jautājumu nācās pētīt starptautiskai parlamentārai komisijai, slēdziens bija tāds, kāds bija.

– Cik šī komisija bija spriestspējīga? Viņi bija eksperti?

– Šajā komisijā darbojās speciālisti. Ļoti kompetenti eksperti.

– Tie nebija parlamentārieši, kas parunā to, parunā šo?

– Profesionāļi! Pieredzējuši kapteiņi un tamlīdzīgi. Vienkārši komisija darbojās pēc īpaša diktāta. Viņiem bija iepriekš sagatavots scenārijs. Viss notika saskaņā ar to. Ja izglābtie pasažieri stāstīja ko citu, viņus vienkārši dzina projām. Viens pasažieris man pavēstīja, ka trīs stundas devis liecības, bet gala dokumentā par to nav bijis gandrīz ne vārda. Mana grāmata ir veltīta tam, lai atspēkotu šo melīgo starptautiskās parlamentārās katastrofas cēloņu izmeklēšanas komisijas gala slēdzienu un izstāstītu patiesību, kāpēc nogrima Estonia. Bija taču tik daudz upuru! 852 pasažieri tika aizrauti dzelmē. Un cik tur bija materiālo vērtību... Kāpēc sabiedrība nedrīkst uzzināt patiesību?

Par Estonia katastrofu ir rakstīts arī iepriekš, bet manas grāmatas priekšrocība ir tā, ka pēdējos gados atklājušies fakti, par kuriem iepriekš neviens nezināja. Vairāki kuģu būves institūti ir veikuši pētījumus, kas apstiprina – Estonia nevarēja nogrimt tā, kā mums stāsta. Šie fakti sāka parādīties tikai pēc 2000. gada. Interesanti, katrā Estonia bojāejas jubilejā atkal uzzinām kaut ko jaunu.

– Ja atgriežamies pie viziera, to tomēr norāva – tā ir oficiālā versija. To atrada laikam dažu desmitu metru attālumā no korpusa.

– Man nācies par šo jautājumu runāt ar ļoti daudziem speciālistiem. Viens no viņiem man teica – kuģis nogrima ar visu vizieri. Tas bija uz vietas. Vizieri norāva jau tur – dzelmē! Prasīsiet, kāpēc? Lai dabūtu ārā no kuģa tilpnes kādu ļoti svarīgu lielgabarīta kravu! Tas, ko slēpj komisija, ir caurums kuģa korpusā. Kas to izrāvis? Tas, ko jums teikšu, būs mana atbildes versija uz šo jautājumu.

Tallinas osta tajā laikā bija absolūta kontrabandas paradīze. Nevis vienkārši paradīze, bet gan paradīze, kuru apsargāja augstākie valdības ierēdņi, ministri. Viena Igaunijas parlamenta deputāte labi pateica – reiz būtu laiks atklāt patiesību cilvēkiem – bija milzīga kontrabanda: stratēģiskās izejvielas, narkotikas, ieroči. Šīs mafijas krusttēvs bija Igaunijas premjerministrs.

– Tas bija Marts Lārs?

– Jā! Bet pārsteidz kas cits – attieksme, kāda pret šo lietu valdīja daudzās redakcijās. Nu, piemēram, man stāstīja Komsomoļskaja Pravda toreizējā speciālkorespondente. Viņa bija uzrakusi interesantus faktus par šo lietu, zvanījusi uz redakciju. Tur viņai atbildējuši – jā, raksti, sleja ir tava. Bet pēc stundas atskan vēl viens zvans – zini, neraksti, mums nevajag tavu rakstu. Šāda attieksme nebija tikai Igaunijā, bet arī Krievijā un ne tikai tur! Ir sajūta, ka te jārunā par starptautisku pasaules vareno sazvērestību.

– Tieši gribēju jums vaicāt. Labi, zviedri slēpj faktus, jo ir iesaistīti. Arī Krievija. Bet ir taču lielās Eiropas valstis – Vācija, Francija. Cik saprotu, šī informācija nekur lielās līnijās negāja cauri. Vai tā ir?

– Lielās līnijās negāja. Vācijas televīzijas kanālos rīta ziņās tika parādīti fragmenti ar kapteiņa Pihta izglābšanos. Arī citi fragmenti. Pēc stundas nākamajā ziņu raidījumā šo fragmentu vairs nebija! Žurnālistiem šos ierakstus vajadzēja meklēt ar uguni! Tāpēc jau runāja par liela mēroga starptautisku sazvērestību. Ir jautājums – kāpēc?

Tas ir ļoti savādi, darbs ar šo grāmatu ilga sešpadsmit gadus. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Es tikos ar cilvēkiem, kas bija saistīti ar Estonia. Turklāt, lai ar viņiem tiktos, man nācās viņus meklēt pa saviem kanāliem, pārliecināt. Viņi teica – nāc pēc septiņiem gadiem. Tagad sāk parādīties informācija. Tā bija globāla mēroga krāpšana. Eiropas, nē, pasaules līmenī.

Vai varat iedomāties, kāds bija šīs starptautiskās avārijas cēloņu izmeklēšanas komisijas pirmais solis? Ir upuru piemiņas diena. Sapulcējušies radinieki, dažādu reliģisko konfesiju pārstāvji, sabiedrība, nolaiž jūrā ziedus un vainagus. [Bet vieta, kur viņi to dara, nav īstā – A.J.] Kāpēc komisija norādīja nepareizas katastrofas koordinātas? Es jums tūlīt atbildēšu. Tāpēc ka tur, īstajā katastrofas vietā, tobrīd noritēja gigantisks darbs. Tur sadūrās gan izlūkdienesti, gan oligarhi, kas to visu finansēja, lai saņemtu savu kravu.

Saprotiet, Estonia nepaveicās. Tas bija reiss, kad uz viena prāmja cits no cita pilnīgi neatkarīgi satikās noziedzīgie grupējumi, oligarhi, militāristi, izlūkdienesti un katrs gribēja paņemt savu. Tur tika vesti stratēģiskie izejmateriāli, narkotikas un pretgaisa aizsardzības sistēmu jaunākie paraugi. Iedomājieties, kādi līdzekļi bija nepieciešami, lai to visu nogremdētu un noklusinātu liekās runas!

– Uzprasās analoģijas ar 1983. gada 1. septembra incidentu, kad padomju iznīcinātāji notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu. Gandrīz 270 pasažieru toreiz būtībā kļuva par aukstā kara un spiegu spēlīšu upuriem. Atgriezīsimies pie viziera. Lasīju, ka tas esot atrasts desmit vai dažu desmitu metru attālumā no korpusa.

– Jā, tas ir milzīgs!

– Es domāju, kā tas var būt. Estonia ir milzīgs prāmis. Ja vizieris nolūza un iegāzās jūrā, kuģis turpināja virzīties uz priekšu. Kādā attālumā no prāmja vraka tam būtu jāatrodas? 40 minūšu laikā, līdz tas nogrima, Estonia, lai arī piesmelta ar ūdeni, veica vēl vairākus kilometrus! Bet vizieris atrodas būtībā blakus korpusam?

– Tieši tā! Vizieris ir blakus. Kad veicu savu izmeklēšanu, runāju ar vairākiem speciālistiem. Viens zviedru eksperts tā arī pateica – man ir kauns par savu valsti! Kauns par Estonia incidentu! Esmu izpētījis katru milimetru. Tagad visas šīs fotogrāfijas ir pieejamas. Vizieris tika norauts tad, kad kuģis jau gulēja jūras dzelmē. Tik milzīgu dzelzs gabalu necik tālu pa jūras dibenu aizvilkt nevarēja. Tāpēc tas guļ blakus prāmim. Tur ir ļoti daudz interesanta. Es turpinu darbu pie otras grāmatas. Tur es došu vairākus slēdzienus. Paldies dievam, tagad daudz dokumentu parādās!

– Ja paskatāmies uz to laiku Rīgas ostas neveiksmēm, mēģinot dibināt prāmju līnijas – vai tas nebija saistīts ar Tallinas ostas mafijas ietekmi? Tā bija galvenā osta, konkurentus viņiem nevajadzēja. Visi šie Rīgas prāmji tolaik izskatījās pēc nožēlojamas parodijas.

– Bez šaubām. Tallinas osta tolaik bija galvenā. Tur saimniekoja starptautiska mēroga noziedzīgie grupējumi. Starp citu, valdība to visu piesedza! Šīs pašas stratēģiskās izejvielas. Tās ieguva šahtā pie Gruzijas un Osetijas robežas. Briesmīga šahta. Ir kāda epizode, ko man viens deputāts izstāstīja. Viņa brauciens uz turieni bija saistīts ar sporta jomu. Kāda sieviete viņam pienākusi klāt un asarām acīs lūgusi – glābiet mūsu vīrus tur, šahtā! Stratēģiskās izejvielas no turienes veica ceļojumu uz Igauniju, tālāk caur ostu uz Rietumiem. Bet ieroči! Tas taču ir starptautisko konvenciju pārkāpums! Pasažieru kuģis nedrīkst pārvadāt ieročus. Tur jau bija nonācis tik tālu, ka iejaucās pats iekšlietu ministrs, ja iekraušanas laikā radās kādas problēmas. Viņš brauca uz ostu un centās visu nokārtot. Tas beidzās uz to, ka niknie un nokaitinātie igauņu muitnieki viņu iesūdzēja tiesā! Tas taču ir paradokss! Muitnieki sūdz tiesā ministru par iejaukšanos viņu darbā!

Negribu tagad stāstīt visu, kas būs otrajā grāmatā. Par to es rakstīšu. Bet ir viens ceļš, kā apvienot valstis, lai noskaidrotu patiesību. Iespējams, ar prāmi tika pārvadātas radioaktīvas vielas. Iedomājieties! Kāpēc pēkšņi radās ideja prāmja vraku pārklāt ar betonu?

– Vai tiešām tāds pats sarkofāgs kā Černobiļai?

– Tas taču ir tik vienkāršs jautājums, kas ticis uzdots gan Zviedrijas, gan Igaunijas parlamentā – pacelt vraku no jūras dibena un noskaidrot, kas noticis patiesībā.

– Bet ja jau viņi slepenībā rakājās pa prāmja vraku, gan jau visas stratēģiskās tehnoloģijas un radioaktīvie materiāli no turienes ir aizvākti.

– Dievs dod!

– Jūs grāmatā rakstāt, ka prāmja kapteiņi saņēma zināmu summu par to, ka atļāva uzbraukt uz klāja nepieciešamajai kravai.

– Jā, desmit tūkstošus ASV dolāru!

– Vai viņiem bija iespēja atteikties? Vai viņi arī nebija marionetes?

– Šaubos, tad viņi otrā dienā kompānijā vairs nestrādātu. Viņiem nebija izvēles.

– Tad kā vērtēt to versiju, ka pazudušais kapteinis Pihts dzīvo ar jauno identitāti kaut kur otrā pasaules malā?

– Bija tāda versija. Tikos ar kapteiņa Pihta labāko draugu, viņš man teica – esam kopā mācījušies, es viņu labi pazīstu. Esmu pārliecināts, ka viņš atrastu kādu veidu, lai pabrīdinātu savu sievu. Viņš bija tāds cilvēks, ka atrastu. Bet šis draugs piebilda – tomēr viņš neatrada. Prasīju – kā jūs domājat, kas ar viņu notika? Draugs atbildēja – domāju, ka viņu noslepkavoja. Šis dialogs ir manā grāmatā.

***

Marats KALANDAROVS

- Kara vēsturnieks, vienīgais cilvēks bijušajā PSRS, kurš intervējis Hitlera raķešu konstruktoru, V1 un V2 (Fau1 un Fau2) izgudrotāju Verneru fon Braunu, kas pēc kara izveidoja ASV kosmisko industriju

- Sarakstījis virkni grāmatu par Otro pasaules karu un tā slēptajām lapaspusēm

- Žurnālists, kas 90. gados vairāku izdevumu interesēs strādājis par korespondentu Eiropā

- Raksta otro grāmatu par prāmja Estonia bojāeju. Pirmā grāmata Vīza uz dzelmi latviski izdota šoruden