Smieklu augstā māksla. Anna Ņetrebko operā Dons Paskvāle

Komiskā opera jeb «opera buffa» lielākajā daļā gadījumu uzlabo noskaņojumu, īpaši tad, ja to ir iespēja klausīties tik izcilā izpildījumā, kādu klātienē piedāvā Metropolitēna opera Ņujorkā. Gaetāno Doniceti Dons Paskvāle, kuru 13. novembrī varēja vērot arī tiešraidē Kino Citadele, ir lielisks komiskās opermākslas paraugs, kurā izsmalcināta muzikalitāte iet roku rokā ar pārliecinošu aktiermeistarību un nav ne miņas no liekas uzspēlētības vai ākstīšanās. Ikviens no iestudējuma dalībniekiem sava tēla komismu izspēlē vislielākajā nopietnībā, tādējādi patiesi uzjautrinot publiku. Šī Metropolitēna repertuāra izrāde ir viegla, rotaļīga un azartiski dzirkstoša, nepretenciozi koķeta un valdzinoša gluži kā spožais soprāns Anna Ņetrebko Norīnas lomā – apskaužama vokālā veiklība sarežģītajās pasāžās savijas ar sulīgu humoru tēlā, kas tandēmā ar poļu baritonu Mariušu Kvicinu Malatestas tēlā veido aizraujošo iestudējuma kodolu.

Sižetiskā līnija komiskajām operām tradicionālā veidā atspoguļo kārtējā padzīvojušā vecpuiša izjokošanu, ko veic viņa ārsts, ārsta māsa – jauna un skaista atraitne, savukārt tam visam pa vidu kā allaž klīst mīlas mokās sirgstošs brāļadēls, kas beigās, protams, dabū par sievu jauno un skaisto atraitni. Ārpus tā Oto Šenkes iestudējuma, kas pirms četrām sezonām īsteni padarīja Annu Ņetrebko par pasaulslavenu belkanto zvaigzni, galvenais trumpis ir maestro Džeimsa Levaina izsmalcinātā muzikālā vadība.

Šogad Levains vērienīgi atzīmē savu 40. darba sezonu Metropolitēna operā. Lai arī veselība arvien biežāk sirmajam maestro liek savā vietā pie diriģenta pults likt kādu no jaunajiem talantiem, viņa meistarība dzīvajā izpildījumā ir unikāls piedzīvojums. Apzinoties komisko operu šķietamā viegluma prasības pret dziedātājiem, Levains ar tikai vecmeistariem raksturīgu pietāti panāk satriecošu efektu – orķestra muzikālais audums, tāpat kā dziedātāju vokālās mežģīnes ir tik ažūri kā rasas lāsēm rotāts zirnekļa tīkls, kas sakņots gadsimtiem būvētas tikpat mežģīņotas, gotiskas katedrāles pamatīgumā. Nevainojama tehnika ir komiskās operas pamatu pamats, savukārt izteiksmes līdzekļos Levains ir nevainojami izturēts – dzelžainais ritms neiegrožo tempa paātrinājumus, kas tradicionāli itāļu operās tiek izmantoti komisma pasvītrošanai, savukārt vokālā interpretācija tiek celta tik lielā godā, kā var atļauties tikai izrādē ar mazu dalībnieku skaitu. Piemēram, pretēji pirms pāris nedēļām redzētajam daudzskaitlīgajam Borisam Godunovam iepretim Dons Paskvāle ir absolūta kamerizrāde ar ļoti spilgtiem individuāliem raksturiem.

Solistu ansamblis – Ņetrebko, Kvicins, titullomas atveidotājs bass Džons del Karlo un Ernesto lomas atveidotājs Metjū Polencāni – šķiet lieliski sadziedājušies, turklāt vienlīdz spilgti darbojas visas galveno varoņu kombinācijas pa divi (Norīna un Malatesta, Paskvāle un Malatesta, Norīna/Sofronija un Paskvāle, Ernesto un Norīna), veidojot dažādu attiecību kaleidoskopu un rādot dziedātāju dažādo balss krāsu harmoniju – sulīgais, samtainais un ātrrunās liderīgi veiklais Džona del Karlo bass un spēcīgais Mariuša Kvicina baritons veido rudenīgi piesātinātus dziļākā slāņa triepienus, kamēr Annas Ņetrebko un amerikāņu tenora Metjū Polencāni (2006. gadā Ernesto lomu dziedāja viens no šobrīd pasaules topa tenoriem Huans Djego Floress) spoži liriskās balsis rotā kopējā skanējuma faktūru ar trauslu cukura glazūru.

Nepārspējama ir visu solistu mīmika un žesti, atkal īpaši izceļot Annas Ņetrebko tēla metamorfozes – draisko, vētraino un pa jumta terasi kūleņojošo Norīnu pret kuslo, «klosterī augušo Sofroniju», kura pēc fiktīvajām laulībām pārtop īstā fūrijā. Par spīti visai nejaukajai Dona Paskvāles iznešanai cauri, skatītājam ir līdz asarām smieklīgi un vienlaikus tiek gūts ilgu piepildījums nevainojamā muzikālā kvalitātē. Ja kāds agrāk būtu teicis, ka piedzīvošu neaizmirstamu emocionālo pacēlumu komiskās operas fināla stāvovācijās, un tā rezultāts varētu tikt pielīdzināts kādai atbrīvojošai terapijai, es būtu paudusi dziļas šaubas par šādu iespējamību. Taču pēc Dona Paskvāles ne tikai manā, bet arī daudzu citu skatītāju sejās smaids nespēja norietēt vēl ilgi pēc iziešanas no teātra.

Anna Ņetrebko, starp citu, pavisam drīz būs atkal dzirdama Rīgā, un šoreiz klātienē – 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā plānots Annas un viņas dzīvesbiedra, urugvajiešu baritona Ervina Šrota koncerts, kurā kopā ar orķestri, kori un diriģentu Klaudio Vandeli skanēs populāras operu ārijas un dueti. Turēsim īkšķus, lai programmā būt iekļauti arī Norīnas un Malatestas dueti no Dona Paskvāles.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais