Par decembra teātru ziņu nr. 1 nešauboties var izvirzīt Dž. Dž. Džilindžera stāšanos Dailes teātra (DT) galvenā režisora amatā. Astoņu mēnešu laikā teātris ir ticis gan pie mākslinieciskā vadītāja – no 12. maija šos pienākumus pilda scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis –, gan galvenā režisora.
Pārsteidzoša šī ziņa bija tādēļ, ka pēc Mārtiņa Vilkārša iecelšanas, diez vai kāds, Dailes virtuvei nepiederīgais, domāja, ka teātrim vajadzīgs arī galvenais režisors. Teātru praksē nav ierasta lieta, ka vienlaikus darbojas gan mākslinieciskais vadītājs, gan galvenais režisors. Tomēr tandēms Mārtiņš Vilkārsis & Dž. Dž. Džilindžers mazliet atgādina par DT pirmsākumiem – režisora Eduarda Smiļģa un dekoratora, Dailes teātra mākslas teorētiķa Jāņa Munča sadarbību. Režijas vecmeistars Oļģerts Kroders velk tiešas paralēles starp Smiļģi un Džilindžeru, sakot: «Dullums ir tas Smiļģa gars, kas tiešām tur plivinās joprojām. Tur paldies jāsaka Džilim, jo viņš ar savām dullībām to ļoti labi uztur. Ja nu kāds kaut cik atgādina Smiļģi, tad tas ir Džilindžers. Pateicoties viņam iespējama Smiļģa gara restaurācija.»
Kad tika izsludināts, ka Dž. Dž. Džilindžers kļuvis par DT galveno režisoru, sākās minējumi, vai viņš runās ar presi. Drīz vien izrādījās, ka Džilindžers turpinās savu izslavēto klusēšanas politiku un ar žurnālistiem nekomunicēs. Jo visu, kas viņam esot sakāms, pauž savās izrādēs.
Savukārt Mārtiņš Vilkārsis lēmumu par galvenā režisora iecelšanu skaidro ar nepieciešamību pēc spēcīgas mākslinieciskās vadības komandas: «Esmu nonācis pie secinājuma – lai mobilizētu teātra aktieru radošo potenciālu, ir nepieciešams apvienot vairākus spēkus un radīt spēcīgu mākslinieciskās vadības komandu. Dž. Dž. Džilindžers kā pieredzes bagāts un aktieru cienīts režisors ir ideālā kandidatūra, lai strādātu komandā, kopīgi uzklausot aktieru vēlmes, ierosmes un idejas un tās realizētu, iekļaujoties vienotajā DT mākslinieciskajā stratēģijā.»
Tas nozīmē, ka galvenā režisora prioritāte ir darbs ar aktieriem, domāt par trupu, tās māksliniecisko attīstību, precizē Mārtiņš Vilkārsis, atklājot, ka saistībā ar to jau iecerētas konkrētas lietas – plānots piesaistīt kustību, plastikas pedagogus. Tāpat galvenais režisors piedalās repertuāra plānošanā, norāda mākslinieciskais vadītājs. Jāpiebilst, ka DT darbojas Repertuāra padome un tās darbā Džilindžers piedalījies arī pirms iecelšanas amatā. Mārtiņš Vilkārsis atklāja, ka Repertuāra padome no jaunā gada mainīsies – tā katru gadu ir no jauna jāapstiprina un tas ļauj iekļaut citas personālijas.
Savā ziņā iecelšana amatā ir formalitāte, jo Džilindžers jau labu laiku ir kļuvis par DT zīmolu. Viņš bija teātra vadošais režisors, lai arī oficiāli ar titulu tas netika apstiprināts. Statistika liecina – kopš 1997. gada Džilindžers DT iestudējis vairāk nekā 40 izrāžu. No aktuālajā repertuārā esošajām 36 vienībām desmit ir viņa veidotas, turklāt sešas – tūkstošvietīgajā lielajā zālē. Jāatgādina, ka tieši DT lielās zāles piepildījums ir tradicionālais teātra rūpju objekts. Teiktais neattiecas uz
Dž. Dž. Džilindžeru. Viņa inscenētāja talants ļauj bez īpašām grūtībām radīt šajos finansiāli grūtajos laikos teātrim tik nepieciešamos kases gabalus, kas pulcē pilnu lielo zāli. Turklāt ne jau tikai piedāvājot izklaides produktus, kā, piemēram, izpārdoto komēdiju Ja mana sieva uzzinās..., bet arī klasisko Mariju Stjuarti. Protams, režijā no neveiksmēm, tāpat kā jebkurš, arī Džilindžers nav pasargāts. Pieci gadi starp Kaligulu (2005) un Mariju Stjuarti šoruden DT bijuši visai rēni, kamēr Liepājas teātrī tapušas divas izcilas izrādes – Pīļu medības (2009) un Hanana (2010. gada februāris). Tāpēc likumsakarīgs ir nereti uzdotais jautājums – kā tas nākas, ka šajā laikā savas labākās izrādes viņš iestudējis ārpus Dailes teātra?
Vai Dailes teātrī sākusies jauna ēra un Dž. Dž. Džilindžers spēs restartēt lielāko Latvijas teātri – uz šiem jautājumiem pagaidām var būt tikpat daudz atbilžu, cik viedokļu, gan laiks visu noliks savās vietās.
Pēteris Krilovs, režisors, pedagogs
– Es ļoti nopriecājos par šo ziņu. Kad viņš aizgāja uz Dailes teātri, es pat viņam laikam to novēlēju, paredzēju, tādā joka līmenī, ka viņš par to kļūs. Tagad viņš sevi pierādījis, konsekventi uz to gājis. Un tagad ir īstais laiks, spēka pilnbrieds. Viņš ir kļuvis par Dailes cilvēku. Man tā šķiet ļoti laba izvēle. Viņam bija radošās opozīcijas brīdis, ka visu, ko dara, dara pret kaut ko – tas ir jāizdzīvo. Un tagad pēdējos darbos ir jau «par». Varētu viņam novēlēt būt tālredzīgam, skatoties, ar ko sadarbojas dramaturģijas ziņā. Viņš bieži vien, paša žargonā runājot, pavelkas uz nedziļām lietām. Viņam gan ir lozungs, ka nedziļo uz skatuves parādīs kā dziļu, bet ne vienmēr tas notiek. Tāpēc vajadzētu, ka būtu tādi cilvēki blakus, kas dotu vērtīgus padomus un piespēlētu labus materiālus.
Zinot gan Mārtiņu, gan Džili, man liekas, viss ir kārtībā. Dailes teātris sāk atgādināt galmus, kur viskautkas notiek, uz āru ar skaistām sejām, bet tie iemesli ir diezgan caurspīdīgi, kāpēc kaut kas tiek mainīts. Droši vien šīs galma politikas dēļ Džilindžeru neizvēlējās ātrāk, varbūt kādam likās, ka tas izskatītos nesmuki vai pārsteidzoši. Tāpēc vajadzēja Mārtiņa figūrai parādīties, lai to divvaldību paņem vispirms uz sevi, un tagad pārdala. Tāpēc man tās pozīciju maiņas atgādina galmu spēles, par to labvēlīgi jāpasmaida. Dailes teātra aktieri, kas arī pie galma dzīves pieder, ārkārtīgi daudz diktē. Ko spēlēs, ko ne, ko atbalstīs, ko ne. Tajā ziņā vajadzētu ieviest kārtību. Ļoti ceru, ka Džilis ar to tiks galā. Tai pat laikā, tā kā bija – labi nebija. Aktierus var saprast, ka savā radošajā distancē grib izpausties pēc iespējas košāk, tāpēc arī interesē, kas viņus vadīs un atbildēs par kopējo klimatu. Un aktieri Džilindžeru respektē, un tas bija redzams jau sen, jo strādāja ar dažādām paaudzēm un viņam uzticas.
Lai kā arī nebūtu – gals ir labs.
Līga Ulberte, teātra kritiķe, zinātniece
– Nenoliedzami, šī ziņa nāca kā pārsteigums. Nevis tāpēc, ka Džilindžers nevarētu veikt šo pienākumus, bet tādēļ, ka pagaidām nav skaidrs, kā sadalīsies pilnvaras un kompetences starp teātra māksliniecisko vadītāju Mārtiņu Vilkārsi un jauno galveno režisoru. Ja skatās pēc kvantitatīvajiem rādītājiem, tad Džilindžera izrādes jau sen Dailes teātrī dominē un šāds lēmums ir loģisks. Kvalitatīvais pienesums gan pēdējos gados nozīmīgāks ir bijis ārpus Dailes teātra un pašlaik vēl nevar atbildēt, vai respektējamais Marijas Stjuartes iestudējums Džilindžera biogrāfijā ir izņēmums vai programmatisks kaut kā jauna sākums. Šobrīd šo Džilindžera oficiālā statusa maiņu uztveru vairāk kā teātra vadības psiholoģiskās uzticības apliecinājumu režisoram, kurš regulāri strādā un, cerams, ir autoritāte Dailes teātra aktieriem.
Kārlis Auškāps, režisors
– Mēs jau nevaram runāt par Džilindžeru vien – mums jārunā par triumvirātu kā senajā Romā. Mēs nevaram runāt atsevišķi ne par Vītolu, ne Vilkārsi, ne par Džilindžeru. Triumvirāts – tā ir oligarhija. Tā nav demokrātija, tā nav tirānija. Tā ir trīs vīru savienība. Kā viņi sadalīs spēkus, kāda būs psiholoģiskā saderība, tas atkarīgs no visiem trijiem. Tas ir grūts jautājums – vai viņi savīsies bizē vai būs straumītes. Tikai laiks rādīs, vai tas nesīs augļus – katram no viņiem, visiem kopā un teātrim. Šī pasaule ir tik mainīga un modeļu tik daudz, gribēdams nevari pateikt, kā labāk.
Silvija Radzobe, teātra kritiķe, zinātniece
– Vispirms rodas jautājums: kā viņi ar teātra māksliniecisko vadītāju Mārtiņu Vilkārsi sadalīs uzdevumus? Jo šāda situācija, kad teātra priekšgalā vienlaikus ir mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors, latviešu teātra vēsturē ir pirmreizēja. Kurš pildīs tehniskās un kurš – programmatiskās funkcijas? Vai neiznāks dublēšanās un atbildības mazināšanās?
Teātra priekšgalā, manuprāt, jābūt cilvēkam, kuram ir sava mākslinieciskā programma un kurš ar to var aizraut kolektīvu. Vai Džilindžeram tāda ir? Dailes teātrī pēdējos gados iestudētajās izrādēs es tādu redzu vāji. Liepājā tapušajos uzvedumos režisors ir oriģināls un spilgts. Ja kopā ar pagodinošo amatu Džilindžers iegūs otro elpu arī Dailes teātrī, es tikai priecāšos.
Valda Čakare, teātra kritiķe, zinātniece
– Savas karjeras sākumposmā Dž. Dž. Džilindžers parādīja, ka ir teātra ekscentriķis, miskastnieks, kurš no kultūras atkritumiem rada savu oriģinālu skatuves realitāti un kritiski izturas pret tradicionālā teātra normatīvismu.
Iestājoties briedumam, viņš šķiet nonācis krustcelēs. Tā kā gribētu atbrīvoties no svētbilžu grāvēja pagātnes, bet turpmākās daiļrades kredo vēl nav atradis. Jaunākās izrādes rada iespaidu, ka turpina ko līdzīgu, atgriežas pie klišejām, ko reiz apkarojis.
Galvenā režisora postenis ir atbildības uzņemšanās, ne tikai par saviem darbiem, bet visu teātra māksliniecisko programmu. Un tamdēļ būtu vērts tikt ar sevi skaidrībā.
Mārīte Gulbe, teātra kritiķe
– Manuprāt, jāļauj Mārtiņam Vilkārsim un Džilindžeram kaut ko paveikt, realizēt savas ieceres sezonas-divu mērogā, un tad vērtēt, vai šis lēmums bijis pareizs, vai tas mainījis kaut ko teātrī, un kā. Var vērtēt konkrētu rezultātu. Ja teātra mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Vilkārsis ir izšķīries par šāda posteņa nepieciešamību, acīmredzami viņam šobrīd ir nepieciešamas atbalsts savas mākslinieciskās programmas veidošanā un realizācijā. Diezgan labi varu saprast, ka Vilkārsim, kurš pēc profesijas ir scenogrāfs, ir stratēģija, konceptuālais plāns, varbūt repertuāra vīzija, bet līdzās ir nepieciešams profesionālis, kas domā par trupas nodarbinātību, attīstību, izaugsmi, profesionālajiem izaicinājumiem utt. Divi varianti, manuprāt, vien jau ir iespējami – vai nu izvēlēties kādu no ārpuses, kam būtu atsvešinātāks skats uz trupu un teātri, bet ar kuru sadarbojoties, laika gaitā var atklāties principiālas un neatrisināmas domstarpības, vai izvēlēties cilvēku no Dailes vides, kas pazīst savējos un ir nevis pretnis, bet sabiedrotais. Džilindžeram, kurš līdz šim veidojis savu teātri-teātrī, strādājis ar ierobežotu skaitu aktieru, iestudējis visai vienveidīgu repertuāru, tagad ir iespēja pierādīt, vai viņš var strādāt lielākā mērogā, vai tomēr nē.