Teātra ciba: "Veļupes krastā" un "Skalbi un valdi" Nacionālajā teātrī

© Gunārs Janaitis

Veļupes krastā Nacionālajā teātrī. Autore – Melānija Vanaga; Režisors un dramatizējuma autors – Valters Sīlis; Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa; Gaismu māksliniece Baiba Sīmane-Ambaine

Iestudējums liek skatītājam kopā ar rakstnieci Melāniju Vanagu un citiem tautiešiem iziet Sibīrijas sāpju ceļus. Iejūtoties autobiogrāfiskā darba tēlos, Aktieru zāles tuvplānos tos izstāsta Daiga Gaismiņa, Astrīda Kairiša, Līga Liepiņa un topošā aktrise Anete Saulīte. Zāles zemie griesti kļuvuši vēl zemāki ar piekārtu zarainu dēļu klājumu, zem kura četru solu ierāmēts laukums, kas darbībā apzīmēs gan smirdošā vilciena vagonu, gan skaistās taigas āres, gan kolhoza kartupeļu lauku, gan slimnīcu un atkal Latvijas zemi. Lai arī pulēti soli un ielāpi apģērbā izskatās varbūt pat pārāk smuki, tās ir zīmes, kuru jēgas lauku aktrises piepilda ar skaudru, patiesi emocionāli piesātinātu un aizkustinošu vēstījumu. Izrādei piemīt savs īpašais ritms, stāstījumu dalot ar īsākām vai garākām pauzēm, kad ieklausīties klusumā. Un sadzirdēt, kā tas spēj kliegt, kad neizmērojamas sāpes plosa mātes, jo mirst viņu bērni. Vai kā zobos skrapst ilgi taupīta sakaltusi maizīte – dārgā saite ar dzimteni. Čuksti, skaitot sēklas kartupeļus – 127 mirkļi, kuros nobriest ne tikai bumbuļi, bet cerība dzīvot. Lai noskaņa melna un smaga, izrādei, īpaši otrajā daļā, kad notiek atgriešanās dzimtenē, piemīt tā gaišā mala, kas neļauj izsamist un padoties. Programmiņā Valters Sīlis atzīst, ka, strādājot pie šīs izrādes, nācās daudz domāt, kā mēs tiekam galā ar padomju režīma mums nodarīto un cik ilgi šīs sekas mums nāksies izjust. Kad atgādina par nātru zupu un miltiem aizdarītu kartupeļu virumu kā gastronomisko paradīzi, par stiprajām latvietēm, kas dodas svētceļojumā uz slimnīcu, lai dalītos ar pēdējo mazumu un uzbarotu slimnieci, kuras dzīvības glābšanai vajadzīga operācija, un vēl, un vēl – noapaļojas jautājums. Vai tā latvieša gēna pozitīvā, vitālā gara daļa, kas spēja izdzīvot padomju režīma represijas, piecdesmit okupācijas gadus ieskaitot, divdesmit brīvības gados būs pagalam? Lūk, atbilde uz jautājumu – kāpēc šodien šis stāsts mums vajadzīgs un ir vairāk nekā piemiņa. Latviešu tautas traģiskā pagātne ar badu un nāvi Valtera Sīļa izrādē kļūst par spēka maizi.

Skalbi un valdi – iedvesmojoties no K. Skalbes pasakām Nacionālajā teātrī

Režija un telpa – Regnārs Vaivars, Mārcis Lācis

Leļļu mākslinieces - Irīna Spička, Liene un Maija Kurševas

Muzikālais noformējums - Gints Zālītis

Gaismu māksliniece – Lienīte Slišāne

Šī ir melna izrāde – tik koncentrētu agresīvas ironijas un negatīvās enerģijas bliezienu nudien laikam nebija nācies latviešu teātrī piedzīvot. Taču izrādi skatīties ir pat ļoti saistoši, jo tā arī asprātīga. Nevar nepamanīt, ka no Skalbes pasakām iedvesmojušies režisori ar savām idejām inficējuši aktierus, kas izrādes pasaules radīšanā ar un bez lellēm darbojas ar milzīgu atdevi. Tā organizēta ar satumsumiem un stroboskopa mirgošanu montētās ainās kā apziņas plūsmas lentē, kas raisa daudz dažādu asociāciju. Bendes meitiņa, viņas tēvs, Jūras vārava vannā, kaķi, Mēneša māmiņa un atslēdziņa, jaunais varonis, kas nevēlas glābšanu – šie ir tikai daži tēliem, kas apaudzēti ar jaunu vielu, kurā vieta gan brūnajam zeltam balzama krūkās, gan Kaupēnam, Marijai Stjuartei un Marijai Antuanetei, šovbiznesa kuratoriem, resnai paipalai un lesbiskai mīlai. Šķiet, ka režisoriem ir bijis tik daudz ko teikt, ka vienai izrādei vielas varbūt pat par daudz. Šajā asociāciju kokteilī tvert kādu vadošo caurviju tēmu nozīmē apmēram to pašu, ko spēlēt aklās vistiņas. Regnārs Vaivars kaut kur runāja par mīlestību, bet man pa asociāciju lenti slīdēja ainas par kultūru, ko laiku pa laikam kāds papūlas slaktēt nost, par lielu runāšanu, no kā jēga maza un varoņu impotenci. Uz jautājumu, par ko stāsts, atbilžu būs daudz. Arī tāda, ka nevar saprast neko, taču piedzīvojums, kas neatstāj vienaldzīgu, tas ir. Ja iesiet skatīties, tiešām, aizmirstiet par gaišu skumju caurvītajām Skalbes pasakām, nekādā gadījumā nevediet bērnus un esiet gatavi, ka galva pēc šā piedzīvojuma var sāpēt. Burtiski. Bet Jaunās zāles eksperimentālajam un labā nozīmē dullajam profilam tas piestāv.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.