Rūdolfs Blaumanis Zagļi. Pirmizrāde Dailes teātrī 28. janvārī

«Kur vise cilvēke palikuse?» Ar šo Jāņa Paukštello Ābrama jautājumu pie Kārklēnu mājas saimes galda beidzas Dailes teātra jaunā izrāde Zagļi. Tie nav lugas autora Rūdolfa Blaumaņa rakstītie vārdi. Viņš, pirms 120 gadiem zemnieku emigrēšanas aktualitāti pieminot, uz Krievzemi sūtīja tikai skatītāju acu priekšā nozagtās sirdis jeb dabūjušos pārus – Maju ar Ozolu Pēteri un Lieni ar Namnieku. Kārlis Auškāps liek čemodānus arī kalpu pāra – Ilzes un Ješkas – rokās, pamest mājas Vidzemē pošas pat saimnieks Kārklēns. Tā viņi tur, uz ziemas ainavas fona, sastājas kā pēdējam fotouzņēmumam dzimtenē. Paliek tikai svešais.

Kārlis Auškāps sadarbībā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu uz Mazās skatuves cēlis tādu kā muzeju. Izrādei sākoties, Harija Spanovska Kārklēns atslēdz pamatīgas koka durvis, skatam atklājot lādēm piekrautu istabu ar zirglietām pie sienas. Skatītāji tiek ievesti arhaiskā pasaulē ar Blaumaņa valodu, kuras pilnīgai saprašanai, kā paredz izrādes veidotāji, būs vajadzīga vārdnīca, kas nodrukāta programmiņā. Ar attiecībām, ko mūsdienu globalizācijas skartais cilvēks redzēdams, var apzīmogot ar smīnu par naivumu. Skatoties izrādi, patiesi šķiet, ka mirklis būtu apstājies Blaumaņa dzīves laikā. Un kā ne, ja programmiņā nodrukāto Āronu Matīsa atsauksmi Dienas Lapā pēc pirmizrādes 1890. gadā var itin labi attiecināt uz Auškāpa izrādi: «Tagad pirmajā cēlienā mums nepatīk tik daudzās zagļu tvarstīšanas uz skatuves, kuras skatītāju nevis pajautrina, bet vairāk nogurdina. Turpretim daudz dabīgāki un patīkamāki norit otrā daļa.»

Sasaisti no šīs muzeja pasaules uz šodienu režisors met, pierakstot finālu, tādējādi norādīdams uz tautiešu izceļošanu un nācijas pastāvēšanas apdraudējumu. Tā latvieši ar visu savu iemīļoto Blaumani kā latviskuma simbolu var kļūt par muzeja vienībām. Simboliskā plastmasas ābele, no kuras tiek rauti īsti āboli un kosts tajos tā, ka sula šļakst vien, uztverama kā asprātīga atsauce uz Labā un ļaunā atzīšanas koku. Arī kā norāde uz laiku, kad mūsu senči Ēdenes dārzā grēkoja un tapa no tās izdzīti. Līdzīgi arī Latvija var kļūt par zaudēto paradīzi.

Iestudējot «oriģināljoku ar dziedāšanu divos cēlienos no Rūdolfa Blaumaņa» Zagļi, kas ir pirmā autora luga, Kārlis Auškāps iet pārbaudītus ceļus. Kā savulaik citas Blaumaņa joku lugas No saldenās pudeles uzvedumā, režisors izmanto brehtisko stilu, kam luga labi pakļaujas. Aktieri gan iejūtas lomā, gan iziet ārpus tās, komisma labad komentējot publikai savu tēlu. Tomēr šoreiz raksturu psiholoģiskās studijas piekāpušās groteskai, tēlus balstot uz košiem ārējiem paņēmieniem. Pie spilgtākajiem piemēriem pieder Gints Grāvelis (Namnieks), kurš vizuāli līdzinās Krišjānim Baronam jaunībā un nemiera brīžos (man ir aizdomas, arī tad, kad skatītāju zālē kādubrīd nav dzirdēti smiekli) tricina bārdu. Artis Robežnieks kā miegainais Ješka ar savandītu matu ērkuli un sparīgu žāvāšanos. Kristīne Nevarauska (Ilze) ar šaudīgām acīm un savilktu pieri, piepūstiem vaigiem tā, it kā vemt taisītos, drusku gan pārcenšoties. Jāuzsver frizieru un grimētāju veikums – vai tā būtu garā cope (ar sveicienu Freidam) uz Ligitas Skujiņas (Liene) galvas, aitas sprogas virs Ērikas Eglijas (Maja) pieres, šaurās ūsiņas Mārtiņam Počam (Ozolu Pēteris), kuplās rudās uzacis Jānim Paukštello (Ābrams) vai augstu galvvidū nevīžīgi sasietā zirgaste Ilzei – saskaņā ar kostīmu mākslinieces Ievas Kundziņas tērpiem atrasts katram tēlam raksturīgais ar komisko virsnoti.

Pirmizrādē, īpaši pirmajā cēlienā, ļoti buksēja temps, sevišķi montāžas vietās, kad brehtiskajā spēles garā darbība tika pārtraukta, lai ļautu skanēt Jura Vaivoda tautiskās tradīcijās ieturētajām dziesmām. Jāpiezīmē, ka ģitāras un mandolīna lieliski saauž kopā izrādes finālā kulminējošo smalko un skumjo smeldzes pavedienu. Rezumējumam akurāt der Blaumaņa iespaidi pēc Zagļu pirmizrādes:

«Rīgas publ. tak daudz ko redzējusi, un tomēr tā vietām rēcin rēca. Tas Erfolgs [vācu val. «der Erfolg» - panākumi] nu gan, zināms, atkarājas pa lielākai daļai no spēlēšanas [..].

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.