Pētījums par seno Jelgavu
Apgāds Neputns laidis klajā greznu un labi ilustrētu autoru grupas pētījumu Senā Jelgava. Braucot cauri šai pilsētai mūsdienās, raugoties padomju laika tipveida apbūvē, maz kas liecina par Kurzemes hercogistes ziedu laikiem un kādreizējās Mitau – Mītavas, kas sākusi veidoties 13. gadsimtā, zudušo godību.
Otrā pasaules kara laikā Jelgava tika pārvērsta krāsmatu un drupu kaudzē, savukārt padomju atjaunotāji par svarīgāku uzskatīja daudzstāvu ķieģeļu kastīšu celšanu, nevis bijušās godības atjaunošanu. Pēdējos gados tomēr ir atjaunojusies interese par kādreizējo Kurzemes hercogistes galvaspilsētu. Pirms gadiem četriem dienasgaismu piedzīvoja disks Jelgava: arhitektūras un mākslas virtuālā rekonstrukcija. Tas ar datora starpniecību sniedza ieskatu laika gaitā zudušajā pilsētā. Visu cieņu šim darbam, tomēr digitālā rekonstrukcija pierādīja arī e-pasaules vājās puses un datu nesēju īslaicīgumu. Lai to apskatītos, vajag attiecīgās iekārtas, prakse rāda, ka formāts un programmatūra šādiem veidojumiem noveco burtiski dažu dienu laikā. Droši vien vēl pēc pieciem gadiem neviens vairs neatcerēsies, ka tāds cd-room vispār reiz eksistējis, tāpat kā visi tagad aizmirsuši reiz neaizstājamos floppy disk. Uz mana tagadējā datora virtuālā Jelgava jau darbojas ar grūtībām, tāpēc, ieraugot grāmatu, nopriecājos – tā droši vērsies vaļā arī pēc simt gadiem.
Seno Jelgavu veidojis nopietns autoru kolektīvs – Elita Grosmane, Pēters Versters, Margarita Barzdeviča, Imants Lancmanis, Almūta Būsa, Ieva Lancmane, Kristīne Ogle, Valda Vilīte, Edvarda Šmite, Jānis Zilgalvis, Aija Brastiņa, Guntis Švītiņš, Ināra Klekere, Kristians Bornmans, kā tulkotāji darbam piesaistīti arī Valdis Bisenieks un Ināra Korsaka. Minētie autori katrs pārstāv savu sfēru, tāpēc arī izdevums ir veidojies visnotaļ daudzplākšņaini. Neskaitāmās ilustrācijas veido šādiem darbiem nepieciešamo vizualitāti. Pievērsiet uzmanību, ka virkne publicēto materiālu vākti kopā pa dažādiem Eiropas muzejiem un grāmatā apskatāmo gleznu oriģināli tāpat citas vizuālās liecības nemaz neatrodas Latvijā. Ņemot vērā dažādu laiku un režīmu attieksmi pret Kurzemes muižniecību, 20. gadsimta vēsturiskos griežus, tas diemžēl ir skumjš un pašsaprotams stāsts. Kopumā jaunais izdevums krīzes laikos, protams, ir padārgs prieks, tomēr šī ir grāmata, kuru tiešām ir vērts izlasīt un aplūkot. Tā pierāda, ka laiku pa laikam aiz sērīgi pelēkās ikdienas iespējams saskatīt skaistumu, kas ir patiesi mūžīga vērtība, atklājot to Latvijas kultūrtelpu, kurā līdzās mūsu senču viensētām pastāvēja elegantas muižas, pilis un izsmalcinātas greznumlietas.