Māris grib ēst! Īsrecenzijas

Grāmatu grozs: Anna Auziņa, Artis Ostups, Andris Ogriņš, Gaiķu Māris

Anna Auziņa. Es izskatījos laimīga. Mansards

Palaimējās ielasīties Annas Auziņas dzejoļos jau manuskriptā – krājums izdevies patiesi labs un jaudīgs. Neatceros Atšķirtos dārzus (1995), bet kopš Slēpotāji bučojas sniegā (2001), kas savulaik tika pamanīti Preses nama grāmatu konkursā, kurš tā arī palicis vēsturē kā vienīgais pilnasiņu literārais konkurss atjaunotās Latvijas 20 gados, Annas Auziņas teksti pat iespējams kļuvuši vēl iedarbīgāki, kāda kripata sirds vieduma tajos nākusi klāt.

Ļoti uzrunājošs, iekšējas spriedzes piesātināts ir krājuma ievads. Nepārprotiet, šī nav spriedze, kas raksturo Holivudas masu produkciju, šī ir spriedze, kas nāk no spējas pateikt būtisko tā, kā to nav varējis neviens, izdarīt to ar sievišķīgu gudrību. Arī turpinājums neliek vilties un ir pat diezgan vienalga, kā viņa to panāk – dzeja, ritmizēta dzejproza vai vēl kādi tehniski palīglīdzekļi, mani šie teksti piesaista, pēdējā laikā bieži tā nenotiek. Tāpat jau pasen nebija gadījies redzēt dzejoļu krājumu, kur kopējā toņkārta savīta tik veiksmīgi, ka neiederīgu tekstu tur neatrast. Pievienojos Aivaram Eipuram, kurš Es izskatījos laimīga nosaucis par vienu no labākajām dzejas grāmatām pēdējā gada laikā.

Artis Ostups. Biedrs Sniegs. Mansards

Ja Anna Auziņa kādā dzejolī mazgā matus ar ziemas šampūnu un grib būt sniega karaliene, tad Artim Ostupam ir dzejolis par biedru Sniegu. Gada aukstākajā nedēļā šīs rindas droši vien varētu dēvēt par īsti laicīgu mākslu. Kopumā šī ir vērā ņemama un pietiekami lecīga debija latviešu dzejā, kurā tikt pamanītam nemaz nav tik vienkārši. Krājumu lasot, nepamet sajūta, ka, apzināti vai nepazināti, Artis Ostups savos tekstos brīžiem sasaucas ar latviešu pērnā gadsimta 70. un 80. gadu dzejas tradīcijām, kuras daži atribūti jau sen izgāzti Getliņos. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, bet viņam izdodas tur kaut ko atrast! Visas šīs spēlītes ap «biedriem» un «klusuma partejiskumiem» vietām ir itin dzirksteļojošas. Tomēr reizēm arī uz naža asmens balansējošas, īpaši ja jūsu gaumei šķitīs par šerpu «satumsuši kā baltkrievu ledusskapji».

Protams, ka par to var norauties un iekļūt kategorijā « nīgrais kretīns», bet krājuma kopējo noskaņu uz leju pavelk daži teksti, kas, cerams, patīk Arta Ostupa fanēm un šī iemesla dēļ tur lasāmi. Mēģinājums tekstos izmantot tikai lielos burtus droši vien arī slēpj sevī kādu slepenu mesidžu. Ja fanes tāpēc nopirks Biedru Sniegu, arī man nav iebildumu.

Andris Ogriņš. Zem pulksteņa pulkstenis. Neputns

Ienācis dzejā ar krājumu es zvēru pie kraukļiem (2008) un saņēmis literatūras gada balvu par labāko debiju, Andris Ogriņš darbojies visnotaļ cītīgi. Arī nupat izdotā «liktenīgā otrā» krājuma statuss uz viņu kā bubulis nav iedarbojies un rezultāts ir visnotaļ vērā ņemams. Grāmatiņa it kā mudina lasītāju – « paņem sevi pie rokas un dodies, nedomājot par ceļu un nesapņojot pa galamērķi.».

Tomēr šis par laimi nav – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Andris Ogriņš, šķiet, zina, kurp ved. Varbūt vien šis paskarbais laiks neļauj to darīt tieši, tāpēc sirsnīguma ceļastabi itin labi paslēpti aiz skarbā vīra maskas. Visnotaļ piesaistoši ir ritmizētie dzejprozas gabali, kuru nav daudz un tie izmētāti pa krājuma attālām vietām. Savukārt mēģinājumi izspiest kaut ko tur, kur jau vesela orda auļojusi pāri («no vannas krāna pil mājas dvēsele») gan diezin vai nosaucami par produktīviem.

Gaiķu Māris. Gribu ēst. Neputns

Beidzot kāds dzejnieks to ir atzinis, un paldies par to visām pasaules mūzām! Citādi tā vien visu laiku šķita, ka liriķi pārtiek no svaiga gaisa, lēta šņabja un vecu meitu mīlestības. Lai gan Gaiķu Māris saka – gribu ēst, šī tomēr nebūs īstā lasāmviela gastronomisku baudu cienītājiem. Kaut arī Gaiķu Māra dzejā pudele vīna un šādas tādas ēdmaņas vietumis tiek piesauktas, tās nudien nav galvenās. Vēstules un blūzs ir divas lietas, kam pirmajām uzduros šajā krājumā. Uzsēsties uz misisipi vai Luiziānas – kāpēc arī ne?

Atšķirībā no iepriekšējo divu autoru – Arta Ostupa un Andra Ogriņa tekstiem šis krājums šķiet izstaro vairāk savas vērtības apziņas. Varbūt tā ir lielāka dzīves pieredze, kas, protams, gadiem ritot, aicināta vai neaicināta, uzrodas pati no sevis. Gaiķu Māris nenodarbojas ar kādas jaunas pasaules vai brālības radīšanu, viņš drīzāk mēģina izzināt tās noslēpumus un skumju avota iztekas. «kas ir tas kas neuzrakstās» viņš vaicājoši atkārto kādā savā dzejolī, un šādas prātā paliekošas rindas krājumā sastopamas ne vienā vien lappusē.