Andris Vītols: Daile nebūs viena žanra teātris

© F64

Par Dailes teātra nākotnes plāniem Neatkarīgā uz sarunu aicināja Dailes teātra direktoru Andri Vītolu, māksliniecisko vadītāju Mārtiņu Vilkārsi un mārketinga direktori Indru Rubeni.

Līvija Dūmiņa: - Jubileja nosvinēta, jaunais gads sācies ar dotācijas palielinājumu. Ko tas reāli nozīmē?

Arno Jundze: - Vai nav tā, ka it kā ir vairāk naudas, bet tāpat īsti neko nevar izdarīt?

Andris Vītols: - Tā ir. Var priecāties, jo palielinājums ir diezgan nozīmīgs, par kādu piektdaļu. Bet 2009. gadā dotācija vēl bija vairāk nekā 900 tūkstoši. Bija lielā apgriešana. Tagad ir pazīmes, ka pacients atveseļojas, bet tas nenozīmē, ka slimība izslimota. Lai īstenotu visus mūsu radošos plānus, tad, protams, tas joprojām ir izdzīvošanas minimums.

Līvija Dūmiņa: - Vai ir drošība, ka pēc trīs mēnešiem atkal kaut ko nenogriezīs?

Andris Vītols: - Šeit drošība nebūs nekad. Vajadzības ir nebeidzamas un resursi – ierobežoti.

Indra Rubene: - Pie izdzīvošanas budžeta nevajadzētu pierast un sākt uztvert, kas tas ir normāli. Ir daudz ideju, ko varētu nosaukt par neieviestiem pamatlīdzekļiem. Tās ir radošās lietas, kas sakrājušās garā sarakstā. Veidojot budžetu, mums ir sadaļa Ziedojumi, sponsorējumi, un pretī liekam, kas būtu jāizdara. Bet izdzīvošanas budžetā, kāds bija pagājušogad, nevarēja izdarīt lietas, kuras citkārt būtu norma. Tāpēc tagad tās tiek atliktas – ja iegūsim ziedojumos, tad varēsim veikt pēc prioritāšu saraksta. Tā ir nenormāla situācija!

Andris Vītols: - Bieži dotācija darbojas kā garants, drošības spilvens. Ja skatās no biznesa viedokļa, mūsu darbs ir ļoti riskants. Ja tagad pat, gripas laikā, jāatceļ izrādes, dotācija ir finansiālais garants, ka varam turpināt darboties.

Mārtiņš Vilkārsis: - Vēl šī proporcija! Nekur Eiropā repertuārteātrī dotācija nav tik maza! Gandrīz 70 procentus nopelnām paši. Salīdzinot, Polijā patlaban repertuārteātrim dotācija ir 80 procenti.

Andris Vītols: - Lai nepārmestu, precizēšu – 2011. gadā dotācija veido 37 procentus no mūsu budžeta. Vēl viena lieta, ko gribu uzsvērt. Pie pagājušā gada dotācijas, kas bija 639 tūkstoši, nodokļos mēs samaksājām apmēram 650 tūkstošus. Tātad paši sevi arī uzturam.

Mārtiņš Vilkārsis: - Tas ir mīts, ka teātris patērē nodokļu maksātāju naudu.

Andris Vītols: - Pagājušā gada dotācija – tas ir stipri par maz, pateicoties jubilejai, bija vairāk atbalstītāju. Protams, pašu cilvēku darbs – vairāk nekā 50 izrādes mēnesī – tā jau ir robeža, aiz kuras cieš mākslinieciskās kvalitātes.

Arno Jundze: - Esmu ievērojis – kā televīzijā runā par naudas lietām, skaitļiem, tā skatītājs aiziet uz citu kanālu. Tomēr par naudu ir jārunā. Jums ir teātris ar savu iedibinātu kvalitāti, liela māja ar milzīgu skatuvi. Jūs nevarat kā mazā pagraba teātrītī no kartona kastēm uztaisīt dekorācijas. Vienreiz varbūt var, bet ja tas kļūtu par normu, diez vai tie tūkstoši nāktu skatīties. Vai varat noturēt skatītāju?

Indra Rubene: - Pēc mūsu rādītājiem, kas arī droši vien nevienam nepatīk un pārslēdz programmas, skatītāju skaits palielinās. Mūsu teātrim ir ārkārtīgi demokrātiskas un skatītājiem draudzīgas biļešu cenas, rādītāji visu laiku aug. Tu pats, Arno, vienā rakstā rakstīji, ka nav otras tādas teātra zāles, kas līdzinās gandrīz stadionam lieluma nozīmē. Mūsu zāli ir ļoti grūti kaut ko nošķirt, nepārdot, piemēram, augšējo balkonu. Dailes teātrī viss ir kā uz delnas. Ienāk skatītājs, redz desmit vietas tukšas vienā, otrā vietā un saka – nebija pilna zāle!

Citos teātros var kaut ko pieslēpt. Man vienmēr kā pirmais piemērs nāk prātā Ivonna, Burgundijas princese. Ja izrāde notiktu citā zālē, varētu nepārdot kādu otro balkonu, lai veidotos enerģētiskā saikne. Dailes teātrī šādas iespējas nav. Jā, teātris ir uzcelts tajā un tajā gadā, citā valstī, iekārtā, ar citu ekonomisko situāciju un tagad jāatrod kā to aizpildīt, jo neviens taču šo māju nepārbūvēs.

Andris Vītols: - Lielā zāle tomēr ir ļoti izdevīga un finansiāls glābējs.

Indra Rubene: - Mazajās zālēs apmeklētība ir laba, bet, protams, ka tos nevar salīdzināt ar tūkstošvietīgo zāli. Ir izrēķināts, ko nozīmē atvērt Dailes teātra durvis. Tas maksā piecus tūkstošus! Cilvēki negrib par skaitļiem klausīties, bet, ja vienā vakarā spēlētu tikai Mazajā zālē un Kamerzālē, tad uzreiz esam mīnusā.

Līvija Dūmiņa: - Par ēku. Salīdzinoši nesen bija rekonstrukcija, ir runāts par dekorāciju noliktavu, kura būtu nepieciešama...

Andris Vītols: - Par rekonstrukciju – tas arī ir mīts! Tās pluss ir, piemēram, ļoti liela siltuma ekonomija – visi logi nomainīti, publiskā un administratīvā daļa, ieskaitot ģērbtuves – izremontēta. Bet skatuves tehnika nav mainīta kopš teātra uzbūvēšanas! Rekonstrukcija notika līdz priekškaram, nomainot arī to. Mums nav aktuāls dekorāciju noliktavu jautājums, telpu pietiek. Lielākā rūpe ir skatuves komplekss. Cik varam, tik mēģinām paši piepirkt tehniku. Rekonstruēt visu – tie jau ir miljoni eiro.

Indra Rubene: - Tādu rekonstrukciju, kas ilgst sešus mēnešus... šādai lielai mājai, laikam nav neviens pieredzējis. Varētu rakstīt leģendas par laiku, kad nebijām teātrī. Mūsu saimnieciskajam direktoram vajadzētu pieminekli uzcelt! Svinot Dailes teātra jubileju mēs ļoti daudz pievērsāmies šai mājai, arhitektei, vispār tam laikam, kas ar to bija domāts, kā tas viss notika – sāksim ar to, ka teātri gandrīz 20 gadus būvēja. Ja teātrim veiktu SWOT analīzi, tas būtu labs piemērs – cik iespēju, tik arī draudu. Ja vienai caurulei ķeries klāt, tad nezini, kur tā atskanēs pēc trīs dienām. Tas nav tāpēc, ka te kāds kaut ko nedara. Šī ēka ir mīļi dīvains, interesants veidojums! Mēs taisāmies vairāk izmantot iespējas. Pagaidām mēs lietojam vārdu foajē, bet pavisam drīz jau lietosim satura vārdu. Esam procesā. Daudzas lietas vēl ir iekšējās komunikācijas jautājums, bet pilnīgi noteikti ar nākamo sezonu – tas ko uzrādīja Dailes teātra jubileja, visa šī notikumu galerija turpināsies nevis ar gadījuma raksturu, bet kā līdzvērtīgs Dailes teātra virziens. Tā būs vēl viena Dailes teātra mākslas, kultūras telpa, kas sevī apvienos nevis tikai divu stāvu foajē, bet notikumus, kas nerisināsies uz mūsu trim skatuvēm.

Tas, ka mūsu teātrī tika atvērtas šīs divas izstādes, piesaistīja citu publiku, kas agrāk te nav bijusi. Mums ir ļoti mainījusies repertuārpolitika, šis teātris ar daudzām ļoti daudzām interesantām, dažādām sejām, kuras ir vērts iepazīt. Tā ir liela greznība, ka Dailes teātris ar savām trīs zālēm var vienā vakarā piesaistīt dažādu publiku.

Līvija Dūmiņa: - Runājot par abonementpubliku – varat raksturot, kāda tā ir?

Indra Rubene: - Tā ir tradīcija. Mums tagad Marijā Stjuartē vajadzēja citādāk pārsēdināt publiku un tad mēs redzējām, ko tas nozīmē, kad tā tiek mainīta.

Andris Vītols: - Blakus sēdētāji ir pazīstami...

Indra Rubene: - Mums blakus parasti sēž tas pāris, nu kā tad tā! Mēs šosezon vispār sajaucām cilvēkiem galvu gan ar ēdināšanas koncepcijas maiņu, gan ar visu pārējo. Mums ir 20 vai 30 dažādas lojalitātes programmas un ar katru publiku mēs strādājam savādāk.

Andris Vītols: - Ja atkal par skaitļu pasauli, tad abonementu skaits pēdējos trīs četrus gadus apmēram turas. Tātad ir cilvēki, kam šī tradīcija ir.

Līvija Dūmiņa: - Bet vai paaudzēs tā pārmantojas?

Indra Rubene: - Ir mums, piemēram, arī Skatītāju karte, dažādība te netraucē. Bet abonementpublika ir vairāk ģimeņu lieta. Mēs izmēģinājām tai piedāvāt arī ko citu, bet vēsturiski izveidojusies sasaiste ar Lielo zāli.

Andris Vītols: - No tā var secināt, ka vairākumam skatītāju Dailes teātris asociējas ar Lielo zāli. Gadā tur iestudējam četras izrādes plus vēl koncertus. Kopumā sezonā ir apmēram 16 vienības, tātad notiek vēl desmit dažādas izrādes mazajās zālēs.

Līvija Dūmiņa: - Mākslinieciskajā ziņā jūs sevi pozicionējat kā daudzveidīgu teātri, savukārt no malas ne reizi vien skanējuši mēģinājumi ielikt kādos rāmjos, sakot, ka Dailes teātra seja esot pārāk izplūdusi, ka vajagot specializēties. Piemēram, uz mūzikliem.

Mārtiņš Vilkārsis: - Esam pārāk liels teātris tik mazai valstij, lai tik konkrēti apkalpotu kādu vienu publiku. Kultūras grupas nav pārāk lielas, un ja mēs sevi gribētu nosaukt par elitāru teātri vai tikai teātri tautai... Kā mūsu vīzijā ierakstīts...

Indra Rubene: - Teātris tautai un domubiedriem, mēs citādāk nevaram noformulēt.

Mārtiņš Vilkārsis: - Tā tas ir. Tūkstošvietīgā zāle pieprasa ko savu. Mākslu jebkurā gadījumā cenšamies arī Lielajā zālē rādīt. Bet, lai varētu atļauties eksperimentu, mums jābūt pamatam, kas ienes resursus. Daudzveidība... Izplūdis vai neizplūdis jēdziens... Tieši tas ir labi, ja cilvēks, neko nezinot par Dailes teātri, var apskatīties visu spektru. Mēs tiešām mēģinām apvienot labāko spektru, kas šobrīd ir Latvijā iespējams, piesaistot arī ārzemju resursus, savu iespēju robežās. Te ir vieta, kur Latvijas aina veidojas. Daile nav studijtipa teātris, kur varētu atļauties vienu autoritāru virzienu. Tas nav risinājums. Ir izkristalizējies modelis un šī sezona pierāda, ka tas strādā – viens klasikas iestudējums, muzikāla izrāde, komēdija, viena ģimenei vai bērniem un viens ārzemju režisora iestudējums vai eksperiments. Tas attiecas uz Lielo skatuvi. Tad mēs faktiski šo žanru daudzveidību noklājam. Savukārt Mazā, Kamerzāle un arī pagrabs ir tā vieta, kur varam atļauties eksperimentēt bez sāpēm, darīt tiešām to, ko gribam atļauties. Tieši tā nākamsezon tas turpināsies. Otrs īpatsvars – latviešu dramaturģija. Nākamsezon būs pat septiņas vienības.

Andris Vītols: - Nebūs Daile viena žanra vai viena režisora teātris. Mums šosezon ir 11 režisori. Daudzveidība... Pozitīvi vai negatīvi? Kā to uztver. Esam daudzveidīgs teātris, jā!

Mārtiņš Vilkārsis: - Svarīgs ir jaunrades process. Tāpēc arī nākamsezon, ja tas būs mūzikls vai muzikāla izrāde, tad jaunradīts. Juris Vaivods ir domājis, mums mainīsies oriģinālmūzikas īpatsvars iestudējumos. Jo tagad visi tik postmoderni, sakompilē un pielasa. Sarunas ir bijušas ar Mūzikas akadēmijas rektoru. Ir doma piesaistīt kompozīcijas studentus profesoru vadībā. Tas ir ceļš, kas nemaksā tik lielu naudu, bet tiek audzināta profesionāļu paaudze, kas varētu nākotnē strādāt. Būtiski, ka tas ir radīts no jauna, nevis vecs un pārstrādāts.

Indra Rubene: - Tas ir labs piemērs, kā ar Brīvības 36. Jaunieši drīkstēja vasarā naktīs, dienās strādāt un viņiem bija tikai viena atbilde. Ja vadība to uzņems par pienācīgu esam, tikai tad to vispār parādīs. Viņi piekrita un tagad rezultāts ir tāds, ka esam uzaicināti un martā pirmo reizi braucam uz Zelta masku Maskavā.

Andris Vītols: - Dārgāk tas ir, protams, gan oriģināldramaturģija, gan oriģinālmūzika, un tieši izrāžu mūzika, nevis tikai dziesmas. Bet tā ir mūsu kultūras realizācija. Protams, visu oriģinālu nevaram, naudas pietrūkst. Ja ir vēlme, tad atrast iespējas var. Ja Kārlis Lācis rakstīja Marijai Stjuartei, tad Vārnu ielas republikā ir Goran Gora – tieši izrādes mūzika.

Mārtiņš Vilkārsis: - Repertuāru veidojot, būtiski atbildēt, kam ir jābūt. Nevis, vai tā vienība šeit kādam patīk vai nepatīk, bet kāpēc kādam uz to būtu jāskatās. Nodefinēt, kam tas ir domāts. Mēs to darām tā un tāpēc, nevis gadījuma pēc, kāds gribēja vai negribēja.

Indra Rubene: - Tas gan ir pierādījies. Rīga nekad nebūs gatava, varam definēt un definēt un vienalga nebūsim līdz galam nodefinējuši, bet tas ir ļoti svarīgi. Pagājušajā sezonā bija spilgts piemērs, izrāde, ko taisīja Laura Groza Ka tavu tēti! Saskārāmies ar problēmu, ka Dailes teātris sen nav uzrunājis pusaudžus un viņu vecākus. Vienmēr jāizrunā – kam, kāpēc un kā tiksim pie šīs auditorijas. Nevis – šausim izplatījumā un gan jau trāpīs.

Andris Vītols: - Jā, no vienas puses, liekas, nevar taču ielikt tādos stingros rāmjos, šī izrāde būs tikai pavecākiem ļaudīm. No otras puses, īstenībā aiz atrunāšanās, ka taisu lielo mākslu, kas derēs visiem, slēpjas nezināšana vai netalantīgums.

Līvija Dūmiņa: - Prozaisks jautājums par telpu īri. Vai pieprasījums ir lielāks par jūsu iespējam vai apmēram līdzvērtīgs?

Andris Vītols: - Viesizrāžu tirgus tāpat viļņojas. Tagad atkal iet uz augšu, tāpat kā kopumā pieprasījums. Tas ir milzīgs darbs saskaņot viesizrādes ar mūsu mēģinājumu, pirmizrāžu grafikiem. Tas ir arī pluss, jo paliek brīvas dienas un kādas četras piecas viesizrādes mēnesī varam atļauties izīrēt. Mums ir vislabākās atsauksmes no organizētājiem – gan Zelta maskas (Art Forte), gan Baltijas pērles, no kolektīviem, kas šeit brauc, par mūsu tehnisko personālu. Viņi to vienmēr ir uzsvēruši.

Līvija Dūmiņa: - Jums štatā ir trīs režisori un samērā plašs viesrežisoru loks šosezon. Vai tā arī turpināsiet?

Mārtiņš Vilkārsis: - Jā, tieši tā. Mums ir viedoklis par tiem, kas šeit strādājuši. Ir režisori, ar kuriem sadarbību turpināsim. Uz Lielās skatuves startēs Inese Mičule, tāpat ar būs sadarbība ar Mārtiņu Eihi, Regnāru Vaivaru, arī ar Gati Šmitu. Runājam ar vairākiem ārzemju režisoriem. Tas nenotiek tik ātri kā gribētos, tāpēc nākamsezon varbūt vēl nepagūsim, bet ir ļoti konkrētas sarunas ar vienu ļoti ievērojamu režisoru, kurš februārī apmeklēs teātri un pavēros, kas šeit notiek. Vienu sezonā varam atļauties, gribam, lai nebūtu tāds vidēja ranga līmeņa, bet pārliecinoša zvaigzne, kas ir ļoti nozīmīgi aktieriem. Tā ir meistarības skola.

Arno Jundze: - Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte mīl runāt, ka teātriem jābrauc vairāk pie tautas – kā ar viesizrādēm?

Andris Vītols: - Cilvēki laikam pārprot. Pats lasu medijos – Dailes teātrim pielikts par vienu viesizrādi klāt, tātad jābrauc 11 viesizrādēs. Pagājušogad bija norma desmit un mēs braucām 26. Bija tiešām laiki, kad mēģināja tikai tās desmit izpildīt. Bet 2009. gadā sākām braukt intensīvāk. Tur ir divas lietas. Viena – misijas apziņa. Pats biju uz viesizrādēm Alūksnē, redzēju kundzītes, kas dodas uz viesizrādēm, paskatījos, kā nodod mēteļus, kāda publika. Tad iedomājos, kā ir tagad ziemā vecam cilvēkam atbraukt uz Rīgu. Četras stundas jābrauc, divos dienā izbrauks, bet divos naktī būs atpakaļ mājās. To taču pat fiziski nevar atļauties!

Interese ir liela. Varbūt mēģināsim eksperimentēt braukt uz mazākām vietām. Vēl jau ir tas, ka ar Lielās zāles izrādēm mēs nevaram aizbraukt nekur. Galvenie viesizrāžu virzieni ir Liepāja, Ventspils, Valmiera. Daugavpilī bijām. Tur ir brīnišķīga skatuve Vienības namā, bet ar publiku vāji, laikam jāskatās vairāk uz Rēzekni. Vēl jau ir kur attīstīties. Grūti ir sezonas laikā, jo jāspēlē šeit uz vietas, bet divas trīs reizes mēnesī varam aizbraukt.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.