Fizika un 1941. gada septembris. Kopenhāgena JRT

© F64

Man ir ļoti svarīga režisora attieksme pret skatītāju, kādā pozīcijā tas ar savu darbu nostājas pret zāli. Ilzes Olingeres šās sezonas iestudējumi JRT apliecina, ka režisore ciena savu skatītāju, uztverot kā līdzvērtīgu partneri, uzticoties, aicinot uz sarunu par jautājumiem, kas nodarbina pašu, un liktu domāt skatītājam. Kā Ivana Viripajeva Deli deja, tā Maikla Freina Kopenhāgena pieder intelektuālajai dramaturģijai. Būtībā abas lugas/izrādes runā par vienu un to pašu. Par to, ka nav vienas objektīvās patiesības, par mirkļa daudznozīmību un nenoteiktību. Tāda taču ir pati teātra māksla un šīs vienas patiesības neiespējamībā, manuprāt, slēpjas tās valdzinājums. Diemžēl gan Kopenhāgenā to sasniegt izdodas tikai daļēji.

Maikla Freina luga veltīta izcilo 20. gadsimta atomfiziķu Nīlsa Bora un Vernera Heizenberga, skolotāja un skolēna draudzības beigām, tā vēsta par abu leģendāro un mīklaino 1941. gada septembra tikšanos. Autors iztēlojas vairākas notikušā versijas, luga ir daudzvārdīga, ar garām, fizikas terminiem pārpilnām filozofiskām sarunām. Tas nav reālistisks vēstījums, bet dramaturga fantāzijas, liekot pēc nāves satikties trim cilvēkiem, lai tie vēlreiz izstaigātu atmiņu lauku, tos liktenīgos notikumus, Nīlsa Bora, viņa sievas Margrētas un Vernera Heizenberga dzīvi, meklējot atbildes uz jautājumiem, uz kuriem vienas atbildes nav.

Ilze Olingere sadarbībā ar izrādes vizuālā tēla autori Annu Heinrihsoni Mazajā zālē, ievērojot uzmanīgu attieksmi pret sīkākajām detaļām, radījusi sadzīviskā konkrētībā ieturētu laiktelpu. Scenogrāfija, kostīmi, Sarmītes Balodes frizūras un grims veido laikmetam atbilstošu noskaņu. Regīnai Razumai vairākkārt jāservē un jānovāc galds, jātamborē sedziņa. Ģirta Krūmiņa Bors darbojas ap pīpi, Gata Gāgas Heizenbergs malko grādīgo dzērienu. Viņi atkal un atkal novelk un uzvelk virsdrēbes. Šī sadzīviskošana, manuprāt, ir liktenīgā kļūda, jo velk skatuves laiku kā gumiju, līdztekus skatītāju mērcējot vārdu straumēs, kas līst pāri kā pīlei ūdens. (Freins neļaujot īsināt lugu.) Attiecības veidojas aptuvenas. Uzsvērtās klusuma pauzes jau tā inertajā darbībā ar vairākiem melnajiem caurumiem vēl vairāk atslābina uzmanību. Turklāt no pēdējās rindas vairākkārt tekstu vispār nebija iespējams dzirdēt – īpaši šajā ziņā grēko Ģirts Krūmiņš. Spriedze rodas un pieaug izrādes pēdējās pārdesmit minūtēs, kad ir bauda ķert reakcijas un mirklis iegūst to nenoteiktību, kas likta lugas pamatos.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.