Karlsons lodā atkal – tāda varētu būt labā vēsts pēc pirmizrādes Nacionālajā teātrī. Diemžēl ar piebildi – visnotaļ kusli. Iztiekot bez šajā gadījumā jau krietni apnikt paguvušās salīdzināšanas un spriedelēšanas par zāli, kas reiz esot bijusi zaļāka – proti, leģendāro Jaunatnes teātra izrādi un Veru Singajevsku -, Karlsons, kas dzīvo uz jumta Nacionālajā teātrī varētu tikt nodēvēts par kārtējo "gaumīgo" kases gabalu.
Spekulējot uz vecāku sentimentālajām atmiņām, tas droši vien pulcēs bērnus ne vienā vien izrādē. Līdzīgi kā mūsdienās itin labi klājas viduvēju padomju laiku bērnu grāmatiņu atkalizdevumiem – galvenais taču, lai grāmatiņa patiktu māmiņai. Tomēr vienīgais, kas šajā izrādē piesaista uzmanību, ir Mārtiņa Egliena spēle – šķiet, viņš tiešām ir piedzimis ar propelleru.
No Astrīdas Lindgrēnas trim grāmatām par Karlsonu pāris nedēļu laikā bez pūlēm varētu uztaisīt kaut ko krietni smieklīgāku, jestrāku un mūsdienīgāku. Izrāde, par kuru teātra mājas lapā teikts, ka tā «iestudēta saskaņā ar Nordiska ApS - Copenhagen līgumu» vietām ir mazākais muļķīga un neglābjami novecojusi. Skatījos un tā arī nesapratu, kāpēc Bokas jaunkundze ir pārtaisīta par Bokas kungu, kurš pirmizrādē Voldemāra Šoriņa veidolā vairāk atgādināja Bērnudārza policistu, kāpēc Filles un Rulles zagļu duetā (Mārcis Maņjakovs un Juris Hiršs) uzradusies sievieškārtas persona (Gunta Virkava), kura, tā vien šķiet, tūdaļ iebļausies – kušatj podano! un kāpēc izrādes sākums vairāk atgādina Viens mājās amerikāņu ģimenīti, nevis ziemeļnieciskos zviedrus. Tāpat neņemos spriest, kuram bērnam mūsdienās varētu būt saprotama, piemēram, izmazgātās veļas zagšana no daudzstāvu māju bēniņu striķiem. Ja uz skatuves redzamais saistīts ar Astrīdas Lindgrēnes autortiesību turētāju kaprīzēm, tad Stefana Jētestama ludziņa jau sen pelnījusi doties uz Recycle Bin.
Nav jau tā, ka viss būtu galīgi garām un bezcerīgi. Karlsons ir Karlsons. Nevar noliegt, ka gan teātris, gan režisors Mārtiņš Eihe ieguldījuši šajā projektā gana daudz darba, turklāt izrādē skan dzīvā mūzika. Secinājums? Jāskatās vien būs – nekā labāka tāpat nav. Bet varbūt tomēr ir pienācis laiks nolikt klasiku plauktā un pameklēt kaut ko mūsdienīgāku?