Ingrīda Burāne: Ir pamats runāt par garīgo krīzi

Nākamnedēļ kļūs zināmi grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele 2010 laureāti. Mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja Ingrīda Burāne vairākus gadus strādā konkursa žūrijā un secina, ka nabadzība liek par sevi manīt. Ekonomiskā krīze apdraud kultūru. Trūkstošā nauda gan ir tikai viena medaļas puse.

– Vienmēr ir bijušas žēlabas par aizgājušo laiku godību un tagadējā laika virspusējību. Vai mūsu laiks ir virspusējs un kultūrā tas atspoguļojas?

– Nekādā gadījumā nesauktu šo laiku par virspusēju, ņemot vērā, cik dziļas, nopietnas ir lietas, par kurām māksla – visās tās nozarēs – mēģina runāt un kādā kvalitātē to dara. Ja runāju par kultūras virspusējību, tad to neattiecinu uz māksliniekiem un uz mākslas norisēm. Jūtu disonansi kultūras dzīvē, jo mums pietrūkst godīgas, taisnīgas, tālredzīgas personības kultūras vadībā. Visos līmeņos. Varētu tam nepievērst uzmanību, ja vien tās nenoteiktu mākslinieku likteni. Ir pamats runāt par garīgo krīzi. To nosaka tas, cik augstu un kādus ideālus uztur kultūras cilvēki. Ja kultūras cilvēki ir nekulturāli – burtiskā nozīmē zogot, melojot, savtīgumu meklējot, likumus – rakstītus un nerakstītus pārkāpjot... Lai gan tieši kultūras cilvēkiem, atvainojos par patosu, priekšplānā būtu jāizvirza tēvzemes intereses.

– Un tā ir tieši šī laika pazīme?

– Tā ir šī laika pazīme. Mums ir bijuši kultūras darbinieki politiķi un vadījuši kultūras iestādes – Rainis, Skalbe, Akuraters, Purvītis, Rihards Zariņš. Nav iedomājams, ka viņi pārkāptu ētikas likumus. Tas nenozīmē, ka es idealizētu pirmo brīvvalsts laiku. Mākslinieciskā vidē nav iespējams izbēgt no dziļām pretrunām. Ja mākslinieka ego nepastāv, tad mākslā neko nevar izdarīt. Jautājums ir par to, ar kādiem līdzekļiem, cik tālu esi ar mieru otru samīt. Ja savu ego priekšplānā izvirza cilvēki, kas ir tikai vadītāji, ierēdnīši, birokrātiņi, menedžeri, otrā plāna figūras, kas uzdodas par pirmā plāna figūrām, tad tas ir smieklīgi.

– Bet kur ir problēma – tās personības, kuru trūkst, nav piedzimušas, izaugušas vai arī iespēju vilinājumos - samulsušas?

– Viņas nepiedalās. Gudri, tālredzīgi, stratēģiski domājoši cilvēki zina un saprot, ko šobrīd var un ko nevar izdarīt, tāpēc neiet sistēmā. Katrs cilvēks, kurš šobrīd uzņemas atbildību – es runāju par profesionāliem un godīgiem cilvēkiem –, ir augstu vērtējams. Atjaunotā Latvijas valstī nav izprasta un novērtēta kultūras un izglītības nozīme. Tik ļoti esam dzinušies pēc labklājības... Es jau to visu saprotu. Ja bērnībā kucēnu nepareizi baro, tad viņš visu mūžu rij un rij un vemj atpakaļ un ķēzās visos stūros. Mūsu sabiedrības liela daļa slimo ar šo nepaēdušā kucēna sindromu. Atjaunotās Latvijas divdesmit gados mums ir bijuši desmit kultūras ministri un piecpadsmit izglītības ministri. Cik no viņiem atceramies?

– Kultūrā noteikti vairāk – personību ziņā.

– Bet izglītība ir kultūras pamatu pamats. Tāpēc mums vajadzīga mākslas izglītība - saglabāt visiem spēkiem to, kas ir mūsu garīgā vērtība, ar ko varam nostāvēt pret globalizāciju un pseidomultikulturālismu, kas pamatā ir labs, bet izkropļots jēdziens. Tāpat kā integrācija. Smieklīgi, kāpēc Kultūras ministrijai jānodarbojas ar integrācijas problēmu? Ja kaut kur integrācija ir atrisināta, tad kultūras vidē. Vislabāko pieminekli, kas divdesmit gados uztaisīts – lai arī daudz sliktu pieminekļu radies šajos gados –, izcilu pieminekli vienam no Latvijas brīvības izkarotājiem Oskaram Kalpakam radīja krievs Gļebs Panteļejevs. Ministrijai būtu jānodarbojas, manuprāt, galvenokārt ar izglītību šī jēdziena plašā nozīmē. Kāpēc vispārizglītojošās un arī mākslas skolās un augstskolās sāk devalvēties mākslas izglītība? Ir daudz iemeslu, bet es redzu pazīmes, kas liek kļūt bažīgiem.

- Uzskatāt, tā ir apzināta darbības imitācija vai kas cits?

- Ilgstoša neizpratne par procesu sarežģītību. Turklāt pašreizējā ministre... Kurai galveno lomu spēlēja ne avīze un tās ideāli, bet avīzes prihvatizācija un nauda. Caur medijiem, caur komunikāciju ar sabiedrību mēs uzturam kultūras ideju. Bet, ja man kāds cilvēks varētu izskaidrot – un es pat nerunāju par personālijām, bet klaju faktu – kā vienīgo neatkarīgā Latvijā radīto preses izdevumu, kuram vajadzēja paust brīvās Latvijas ideju, stāju, kur ieguldīja neatkarīgās Latvijas naudu, varēja pārdot zviedru salvešu rūpniecībai? Tas ir traģiski, ja nebūtu tik smieklīgi. Turklāt cilvēks, kas ir kultūras ministrs, paziņo, ka var būt valsts prezidents, bet to dara Playboy... Un tā viscaur.

– Vai krīze apdraud kultūru?

– Jā, bet ne krīze kultūrā, bet ekonomiskā krīze apdraud kultūru. Ja atņemam naudu kultūras izglītībai, mākslas, mūzikas skolām, zīmēšanas stundām vispārizglītojošās skolās, teātriem, muzejiem – tas apdraud kultūru. Tai pat laikā redzu, cik daudzviet, manuprāt, izšķērdīgi, bezgaumīgi un muļķīgi mēs kultūras naudu beram zemē. Saprotu, pastāv arī tāda nozare kā teorētiskais dizains, bet kāpēc valstī, kurā nav rūpniecības un ražošanas, vajadzīgs dizaina žurnāls? Protams, absurds jautājums, ir vajadzīgs.

– Teorētisko domu vajag uzturēt.

– Tas ir tāpat, kā padomju laikā bija ar arhitektūru. Bija gan izstādes, gan žurnāli, gan teorētiskā doma, tikai cilvēki dzīvoja Ķengaragā, Imantā un Pļavniekos.

– Atgriežoties vēl pie kultūrizglītības – tas taču ir jautājums par nācijas pastāvēšanu.

– Protams. Neviena nācija, kura pazaudējusi savu kultūru, kā nācija nepastāv. Kaut arī esam ļoti jauni un profesionālās mākslas vēsture īsa, tā bijusi tik auglīga! Balstoties uz tautas mākslas pieredzi, kur ētiskais un estētiskais kodekss ir tādā sazobē, kādu citām nācijām gandrīz grūti atrast. Mūsu identitāte ir vienkārša: latvietim vienmēr skaistais ir derīgs un derīgais ir skaists.

Protams, jāuztraucas par cilvēcību, tās zudumu. Labi, noslāņošanās ir liela. Bīstami ir arī tas, ka zaudējam vienu no būtiskākajām latviešu pazīmēm – strādīgumu. Ar pabalstu sistēmu un to, ka apzināti skolā audzinām dīkdieņus. Ja cilvēks nestrādā, viņš nav pilnvērtīgs cilvēks. Pēctecība ir cieši saistīta ar izglītību. Tā ir viena no kardinālām kļūdām pēdējos divdesmit gados, ka atļāvāmies paziņot – visi vecīši jāved uz mežu. Šis pārspīlētais jaunības kults! Nevainoju jaunatni. Esmu laimīga, ka man ir daudz gados jaunu draugu. Vēl atrodos jaunatnes vidū un varu no viņiem daudz mācīties. Visas lietas ir trīsvienība. Ģimene: tēvs, māte un bērns. Ir jaunība, briedums un vecums. Ja vienu elementāru dzīves gājuma posmu noņem nost, līdzsvars tiek izjaukts. Visi procesi, kur notikusi loģiska, nesavtīga pārmantojamība, strādā. Tādā nozīmē mākslas izglītība ir saudzējama un lolojama. Kur mēs dabūsim ģeniālos inženierus vai fiziķus, ja cilvēkam nebūs attīstītas abas smadzeņu puslodes? Tās var attīstīt tikai ar zīmēšanu, mūziku.

- Kā jūs, strādājot Mākslas akadēmijā, redzat, kādām būtu jābūt strukturālajām reformām? Atceros, reiz teicāt, kritiķiem vajadzētu studēt līdzās citiem ar teātri saistīto specialitāšu studentiem. Līdzās dzīvojot, var labāk saprast drēbi.

– Kas attiecas uz kritiku – Latvijā ar to ir problēmas, jo nav jau pašas kritikas kā suverēnas disciplīnas. Es nerunāju par teātri – jūs esat daudz un iekšējā konkurence ir. Un palīgā nāk tas, ja raksts par teātri, tad latvietis izlasīs noteikti. Ja par mūziku – nez vai, glezniecību – vēl mazāk, par dzejoli – gandrīz nemaz. Protams, gadu ritējumā tas virknējums mainās. Teātra kritikai vienmēr bijusi labvēlīgāka augsne. Tā arī ir trīsvienība – mākslas darbs, kritika un skatītājs. Kritika mazjaudīga, jo nav vērtējuma un vērtējuma argumentācijas, kas ir pamats profesionalitātei. Tas, ko uzdod par ģeniālu, tam bieži nav nekāda sakara ar mākslu. Piemēram, scenogrāfijā. Lai cik interesanti būtu tas, ko dara Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī, bet uztaisīt vidi viņš neprot. Piemēram, Ziedonis un Visums. Es tur nevaru runāt par scenogrāfiju: ja sēžu zāles trešajā rindā un galds uz skatuves nolikts tā, ka aiz tā neredzu aktieri – tad kam man tas galds?

– Tā ir tik izplatīta kļūda, bet vispār – ābeces patiesība.

– Ābeces patiesība. Tas ir amats. Ja nestrādā kritika, tad nestrādā arī mākslinieks un skatītājs, trīsvienība sabrūk. Bet par to rīvēšanos kopā... Redz, kritiķim pēc savas būtības jābūt vienpatnim. Kaut ko var saprast tad, ja dzīvo pats savās dzīlēs un klusumā. Mani maz pārliecina mūsu mākslas zinātnieku raksti. Kā smejos – tie ir labi, kamēr nodarbojas ar teoriju. Kad sāk saukt piemērus, tad redzu, ka viņi nezina, nesaprot amatu. Man ir draugi mākslinieku vidē, bet neesmu daudz tā sadzīviski čupojusies. Caur viņiem un ar viņu secinājumiem esmu mēģinājusi saprast profesiju. Mani vienmēr saistījis aktuālais un nekad neesmu gribējusi iet mākslas vēsturē kā pētnieks – es to zinu, bet neticu mākslas vēsturei.

Redzu, kas notiek šodien. Patlaban mums ir apmēram tūkstotis strādājošu mākslinieku. Mūsu mediji un mākslas zinātne apkalpo – nevis pēta, analizē – desmit līdz divdesmit cilvēkus. Ja šodien kāds no mākslas zinātniekiem teic, ka pārredz lauku, tad man jāsmejas. Vai nu viņš blefo, vai nezina, kas tai laukā ir. Tā ir virspusība. Skaitļi pierāda. Patlaban Latvijā ir apmēram 150 izstāžu zāles. Pieņemot, ka izstādes mainās pa divām nedēļām reizi, tas būtu – trīs simti izstādes mēnesī. Lai izdarītu kaut kādu secinājumu, uztaustītu procesu, novērtētu personālijas, izstāde būtu jāredz vismaz divas reizes. Tātad jārunā par 600 izstāžu apmeklējumiem mēnesī. Kurš to var aptvert? Redzu, kā strādā kolēģi un kā veidojam mākslas vēsturi. Un kāpēc lai es domātu, ka citos gadsimtos ir bijis citādi? Nu, labi cilvēki rūpīgāk dokumentēja, bet kaislības...

Mums vajadzētu mēģināt visiem spēkiem atjaunot fundamentālu saprātīgu, pietiekamu mākslas, kultūras izglītību.

– Tas reāli nozīmē?

– Daudzslāņains komplekss. Tas, par ko runājām – virspusējība. Kultūras administrētāji zina, kā vajag taisīt mākslu, pat nekautrējas jaukties radošos procesos. Tādā nozīmē esam vājprātīgā bedrē. Tieši cilvēcības trūkuma dēļ. Ar šausmām gaidu Vācijas emigrācijas vilni. Vai tas nav noziegums pret nāciju, vai tas nav genocīds? Mēs taču visu laiku vēl dzīvojam kara apstākļos, bet izliekamies, ka nedzīvojam. Un par ko mēs karojam? Par pašlabumu, varu, naudu.

– Grasījos jautāt par vizuāļu mafiju, kas it kā sagrābusi savās rokās visu varu Latvijas kultūrā un nu labi dzīvojot.

– Jautājums būtisks un pilnīgi pareizs, bet viņu spēciņus ar nevajag pārvērtēt.

– Bet kāpēc tā noticis? Vai Mākslas akadēmijā viņi ieguvuši labāku izglītību, ir konkurētspējīgāki?

– To mafijas statusu lielā mērā nosaka viena paaudze. Tā sauktā Holivuda, mākslinieku grupa, kas saistīta ar Maigām svārstībām un tie, kas viņiem pakalpo. Tur nostrādāja daudz nejaušības un likumsakarības. Cik tad no Holivudas mākslā ir palikuši? No septiņiem cilvēkiem – Aija Zariņa, Ieva Iltnere un Jānis Mitrēvics, kurš skaisti strādā citā jomā, ne glezniecībā. Kropla situācija ir daudzviet. Es nerunāju tik daudz par personālijām, kā par sistēmu, kurā tie, kuri kultūrā ieguvuši varu, viens otru laķē, lai nepazaudētu amatus un tās priekšrocības, kas viņiem ir. Amorāla, manuprāt, vizuālajā mākslā ir Purvīša balva. Vienalga, ko runā Jānis Zuzāns, Māra Lāce un vēl citi, ja tā ir asins nauda, kas nāk no izpostītām ģimenēm, raudošiem, nepaēdušiem bērniem, bankrotējušiem uzņēmumiem... Un tas, ka balvu pirmajā reizē nesaņēma Džemma Skulme, vienmēr paliks kauna traips mūsu mākslas vēsturē.

– Tad labāk, lai tādas balvas nav vispār?

– Iespējams. Jāpaskatās atpakaļ, kāpēc vizuālā māksla ir vienīgā, kurai nav savas, valsts atbalstītas balvas. Kad iepriekšējos vadošos Mākslinieku savienības kongresā izbalsoja un nāca Mārtiņš Heimrāts kā ļoti godīgs cilvēks, kurš mēģināja vēl saturēt un saglābt pa visām vīlēm izārdīto organizāciju, tad Kultūrkapitāla fonds vairs nedeva naudu Gada balvai, kā tas ir citās mākslās. Tik vienkārši...

– Jūs vairākus gadus darbojaties Zelta ābeles žūrijā. Kādi ir secinājumi par mūsu grāmatu mākslu, vai mākslinieki nepazūd šodienas tehnoloģiskajās iespējās?

– Viņi pazūd, jo nav pasūtātāju. Līmenis ir ļoti dažāds. Šogad uzreiz varēja redzēt, ko nozīmē paaugstinātais PVN grāmatām. Par divām lietām esmu gandarīta. Izdevās kolēģus pierunāt Indras Sproģes Joka pēc alfabēts pievienot mācību grāmatām, lai uzliktu latiņu – kas ir laba mācību grāmata. Otra lieta. Pateicoties Ineses Zanderes izdevniecībai Liels un mazs, mums ļoti labā līmenī ir bērnu grāmatas. Šogad izdevās radīt divas nominācijas – bērnu proza un bērnu dzeja, lai var vairāk nominēt un atbalstīt grāmatas, kuras ir prieks rokā ņemt. Katastrofāla situācija, konkurences trūkuma dēļ veidojas ar mākslas grāmatām. Arī nabadzības dēļ – reti var runāt par īstām mākslas grāmatām. Sāk zust oriģinālilustrācija kā jēdziens. Nabadzības atspulgs ir arī tas, ka izdevniecības baidās riskēt, tāpēc strādā ar zināmām vērtībām. Tas pats, kas teātrī – Vilkārsis un Vītoliņa, kvalitāte būs, izrādi neizgāzīs. Bet cik nav daudz jaunu un arī pieredzējušu scenogrāfu! Negaidītības.

– Tas jau tā notiek – galvenais ir uztaisīt vārdu. Tad tevi pērk, jo var pārdot kā zināmu preci.

– Tā ir tikai pirkšana un pārdošana. Man riebj, ka par mākslu runā kā par preci. Mēs esam tik moderni un ar savu menedžmentu iekļaujamies Eiropā. Kādreiz smējās par to, cik esam atkarīgi no Maskavas, ka jābrauc uz turieni kūku receptes apstiprināt. Ko tad mēs tagad darām? Ar vēl lielākiem niekiem braucam uz Briseli, drīz jau pat zāļu tējas nedzersim. Toreiz apzinājāmies, ka esam okupēti, tagad esam labprātīgi iestājušies.

– Integrējušies.

– Jā, kā aunu bars integrējamies sev svešā vidē un mūsu valstij un nācijas pastāvēšanai neizdevīgos noteikumos. Tas ir pašcieņas jautājums. Bet paskaties, kā pienenes paceļ asfaltu. Tā ir kultūra.

Svarīgākais