Baleta Kamēliju dāma pirmizrāde 15. martā Latvijas Nacionālajā operā Atpazīstami sižeti ir baleta un Holivudas filmu panākumu garants. Uzreiz var sākt just līdzi nelaimei, kas vēl tikai būs. Bet triks – sākt ar beigām – atņem skatītājam pārākuma sajūtu. Tā arī no tumsas izniris, tumsā izgaist Armāna Divāla tēls, noslēdzot Tīta Herma apļveida kompozīciju baletam Kamēliju dāma. Un scenogrāfa Eldora Rentera veidotais zudušās godības attēlu un kaleidoskopa bilžu tunelis ir tik atmiņas vien. Visai ticams attaisnojums tam, kāpēc daudz interpretētais Aleksandra Dimā (dēla) romāna sižets ir tālu no Verdi Traviatas šampanieša ārijas dzirkstījuma, tālu no juteklības un pavisam tālu no kontrasta starp dimantiem, kuri ir labākie meiteņu draugi, un cenu, ko par tiem nākas maksāt.
Tomēr ovācijas izrādei par kurtizānes Margeritas Gotjē – Elza Leimane-Martinova vai Margarita Demjanoka – mīlu, cēlo sirdi un pāragro nāvi no diloņa ir visai solīdas. Tas skaidrojams galvenokārt ar to, ka latvieši iet palīgā igauņiem. Dejotāju profesionālā attieksme un spēja uzburt acīs mirdzumu un lūpās – izlaidīgās dzīves laimīgo smaidu (jo īpaši glamūrā staro un gūst prieku Zigmārs Kirilko Sengodāna lomā) ievērojami uzlabo igauņu horeogrāfa, reiz izcilā dejotāja, Tīta Herma veikumu.
Neiespējamā misija uzticēta Armāna lomas izpildītājiem – Raimonds Martinovs vai Artūrs Sokolovs. Izrāde sākas ar megadramatisku ciešanu solonumuru, kuram vajadzētu būt tik spilgtam, ka pārējā izrāde paiet, atkopjoties no iespaida. Horeogrāfa ambīcijas izmantot tik riskantu paņēmienu ir lielākas par radošajām iespējām. Taču R. Martinovs un A. Sokolovs tiek galā ar godu. Martinovs tēla interpretācijā atstāj slīpētāka vīra iespaidu un dejo apvaldītāk. Viņš neapšaubāmi mīl savu Margeritu, bet māk arī pārliecinoši dusmoties. E. Leimanes-Martinovas tēlotā kurtizāne ir skumja, dziļu un traģisku priekšnojautu mākta. Otrā pāra attiecībās ir vairāk viegluma. A. Sokolovs jau izrādes sākumā piesaka sevi kā naivāku, ekspresīvāku romantisko varoni, kura jūtu izpausmes 21. gadsimta ciniķiem brīžiem var izraisīt smaidu. M. Demjanoka Margeritas tēlu interpretē, smalki apvienojot vājību uz dimantiem un apziņu, ka savu likteni ir izvēlējusies pati, ar aizrautību un dzīves jušanu. Viņā ir kāda nenogurusi un tīra teritorija, ko neapķēpā ne sabiedrības zaņķis, ne slimība. Skaista aina ir abu Margeritu solo guļamistabā arfas liriskās balss pavadījumā. Atmiņā kā Margeritas racionāli praktiskais ego paliek arī Daces Lapiņas precīzi un skaidri veidotais istabenes Nanīnas tēls.
Otrs iemesls aplaudēt ir diriģenta Atvara Lakstīgalas un orķestra veikums. Tīts Herms par baleta skaņu celiņu izvēlējies paša veidotu salikumu no Ferenca Lista simfoniskajām poēmām. Kompilācijas saistās ar risku, taču mūzika pārliecina, ka tā ir horeogrāfa patiess emocionāls ceļojums. Mūzika ir pašpietiekama, niansēta un, pateicoties izpildījuma kvalitātēm, ievij savā domīgajā plūdumā tā, ka viss ir saprotams ar aizvērtām acīm. Tas lieti noder, jo diemžēl Tīta Herma dejas valoda un režijas līdzekļi ir visai vienveidīgi un ierobežoti, ja jau tik bieži jāķeras pie primitīvas pantomīmas (kas turklāt notiek kaleidoskopa trubas galā pustumsā), lielu daļu laika jāaizpilda ar staigāšanu, ainas jāsavieno ar garu tumsu un Margeritas nāve jāpaskaidro ar četru nāves feju iekļaušanu sastāvā.
No bēdu apdvestās un apcerīgās izrādes gaisotnes neizdodas izkļūt ne ballē, ne operā, ne lauku laimes ainās. Kustības ziņā ir pamanāmas meiteņu vijīgās rokas, pacēlieni ar virzienu maiņu un vēl citi pacēlieni, kas trupas puišiem trenē bicepsus. Varbūt noderēs, lai izprasītu no horeogrāfiem vairāk iztēles, možāku garu, deju un stāstu, kas uzrunā šodien? Lai gan arī šī iestudējuma aktualitāte ir skaidra – post-spožuma situācija: ūtrupes ainas, diloņklepus, kas Latvijas klimatā un ar mūsu pārtikas cenām nav nekāds brīnums, sievietes, kam jāpārdodas, jo princis nāk par vēlu... Un pāri visam milzu mīlestība uz romantiskiem plīvuriem, kas maskē zaņķus.
Prieks, ka iepazīstam kaimiņus, bet nezinu gan, vai tas ir labākais, ko tur var dabūt. Jau ierasta vērtība ir lieliskās sarunas pirms pirmizrādes, šoreiz ar Mikus Čežes lingvistisko pētījumu franču prostitūtu laukā.